Ģimene glabāja šausmīgu noslēpumu4

Kamēr Blanša turpināja izlavīties un tikties ar mātei nevēlamo vīrieti, Blanša negaidīti nomira. Tas nebija nekas neparasts, jo 19. gadsimtā daudzi cilvēki nomira agrā vecumā no dažādām kaitēm. Tāpēc viņas mīļākais, ģimene un sabiedrība sēroja, bet laiks sadziedēja šo zaudējumu un visi turpināja ierasto dzīvi.

25 gadus vēlāk, 1901. gadā Parīzes policija saņēma dīvainu vēstuli, kurā apgalvots, ka Monjēra ģimenei ir šausmīgs noslēpums, kas atrodas viņu mājā. Monjēra ģimene bija ļoti labi pazīstama un ar labu reputāciju, kas nodarbojās ar filantropiju un strādāja sabiedrības labā. Tāpēc Policija saņemot šo vēstuli neuzskatīja, ka tas ir kas nopietns vai arī kāds vienkārši cenšas izspēlēt kādu joku. Taču policija uzskatīja, ka viņiem vismaz vajadzētu doties pie Monjēra ģimenes, parādīt šo vēstuli un apskatīt māju.

*Vēstules avots vēljoprojām nav zināms

Policija aizdevās uz Monjēra ģimenes mājām, parādīja vēstuli. Monjēra ģimene sadarbojās un ļāva policijai pārmeklēt māju. Policija pārmeklēja māju un neko neatrada. Kad policija taisījās jau doties prom, viens no policistiem pamanīja mazas durvis virs kāpnēs, kas bija aizslēgtas ar piekaramo atslēgu. Kad policisti pajautāja Monjēra mātei, kas tās pa durvīm un kas tur atrodas, viņa atbildēja, ka tas ir pieliekamais kurā atrodas krājumi. Policisti pajautāja vai nevarot ātri ieskatīties šajā pieliekamajā, jo tas esot viņu pienākums. Pēc šī Monjēra ģimene vairāk nebija tik pieklājīga un neļāva policistiem ieskatīties aiz šīm durvīm. Policisti uzstāja un viens no policistiem devās uz augšu tuvāk durvīm, lai tās uzlauztu. Pietuvojoties durvīm, viņš sajuta ļoti pretīgu, smirdīgu smaku, kas atgādināja puvušu gaļu. Viņš aizsedza degunu ar roku, atlauza vaļā durvis un atvēra tās. Tumšajā un smirdīgajā telpā viņš ieraudzīja ko šausmīgu.

Tumšajā, smirdīgajā telpā uz netīra un puvuša matrača guļ neviens cits, kā Blanša Monjēra. Viņa bija dzīva, viņa svēra 25 kilogramus, viņa bija pieķēdēta pie gultas no kuras nebija devusies ārā veselus 25 gadus. Istabas logs bija nobloķēts ar pienaglotiem dēļiem. Smaka bija tik neizturama, ka policisti šajā telpā varēja uzturēties ne vairāk par dažām minūtēm. Kāds no policistiem noplēsa dēļus, lai saules gaisma iespīdētu istabā. Tā bija pirmā reize, kad Blanša Monjēra redzēja saules gaismu 25 gadu laikā.

Iemesls Blanšas ieslodzījumam ir 25 gadus vecs, kad viņa atteicās izbeigt attiecības ar savu mīļoto vīrieti. Viņas māte ieslēdza viņu šajā telpā un teica, ka izlaidīs viņu tikai tad, kad viņa apsolīs beigt šīs attiecības. Taču Blanšas mīlestība bija tik spēcīga, ka viņa atteicās ko tādu solīt. Tāpēc māte viņu turpināja turēt ieslodzījumā. Dienas pārvērtās nedēļās, nedēļas - mēnešos, mēneši - gados, gadi - dekādēs.

Blanšas Māte un Brālis tika arestēti. Sabiedrība uzzinot šīs šausmas devās un Monjēra ģimenes mājām, lai izrēķinātos ar vainīgajiem, māte uzzinot par šo, nomira no sirdstriekas. Brāli pasludināja par vainīgu, bet vēlāk par nevainīgu, jo viņš bija mentāli nelīdzsvarots un pats cieta no mātes kontroles, kas viņam lika klusēt par notiekošo.

Blanša iznākot no mātes ieslodzījuma apgalvoja, ka ir patīkami ieelpot svaigu gaisu tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņu aizveda uz slimnīcu, kur viņa atveseļojās, bet tomēr trieciens mentālajai veselībai bija liels. Viņa vairāk nespēja normāli funkcionēt sabiedrībā, slimoja ar anoreksiju, šizofrēniju, ekshibicionismu un koprofiliju. Tāpēc viņa atlikušo dzīves daļu ārstējās psihiatriskajā slimnīcā, kur nomira 1913. gadā.