Ghosts, NLO or Mistika 3? Fināla sērija.6

ZAĻĀS MUIŽAS NEREDZAMAIS SARGS Iebraucot Zaļajā muižā, kur iemitinājusies Zaļenieku arodvidusskola, šķiet, ka skolas audzēkņu radītajā troksnī spokoties uzdrošinātos vien kāds līdz citai dimensijai novests skolotājs. Taču muižas naktssardze, ierodoties darbā, vienmēr sasveicinās ar kādu neredzamu būtni un no rīta aizejot atsveicinās. "Man te ir kolēģis, kurš mīt bēniņos, sarga istabiņā. Tādēļ mums arī neizdodas tur ierīkot jaunlaulāto istabiņu," mazliet pabailīgi saka inteliģentā pusmūža sieviete, pētot, kā teiktais tiek uztverts. Savu vārdu viņa lūdz neatklāt. Arī tūristiem, kuriem viņa stāsta par muižas vēsturi, par sarga istabiņas garu viņa nebilst ne vārda. "Pret lietām, ko neizprotam, jāizturas ar pietāti," viņa paskaidro. XVIII gadsimta E.J.Bīrona Zaļās muižas vēsturi viņa ir izpētījusi krustām šķērsām, taču nav atradusi nevienu traģiski bojā gājušo, kas parasti pievilina tūristus citām senām ēkām. "Taču, kad muižā esmu viena pati, mani pārņem dīvaina sajūta, it ka kāds mani uzmanīgi vēro. Sākumā domāju, ka tās ir pūces — muižas parkā to ir daudz. Taču tā sajūta man ir arī tad, kad pūces guļ," stāsta naktssardze.

SPOKI IESAISTĪJUŠIES TŪRISMA INDUSTRIJĀ Vai spoki jums ir? Tas ir pirmais jautājums, ko ļaudis uzdod, apceļojot muižas un pilis, stāsta Laima Lupiķe. Senajām ēkām zīmīgi dati aizplūst kaut kur zāļu velvēs nesadzirdēti, bet, kad tiek stāstīts par pils spoku, telpā iestājas klusums. "Spoku stāsti ir viena no Latvijas tūrisma industrijas iespējām," uzskata G.Pakalns. "Tūrisms var dot jaunu dzīvību tā saucamajai tradicionālajai kultūrai, kurā ietilpst folklora, mīti, nacionālie ēdieni, svētki. Protams, lai teikas izdzīvotu, tradīcijai jāsamierinās ar kompromisiem. Līdzīgi kā indiāņu rezervātu dzīvē un dienvidu salu aborigēnu kultūras izrādēs tūristiem. Vācijā tūrisma sezonas sākumā presē bieži parādās apraksti par muižām un pilīm, kurās ir noslēpumaini pagātnes notikumi. Un turpat neuzkrītoši pieminēts, ka šajā pilī ir iekārtotas viesu istabas, kas nemaksā dārgi." To, ka spoki spēj vilināt dziļāk senās ēkas telpās, pārliecināmies arī mēs. Lai gan Blankenfeldes muižā kā viesi esam ieklīduši vairākas reizes, tikai pēc Millijas kundzes stāstītā par mazo marķīzu un vecmāmiņu, kas nāk apciemot savu bērniņu, palūdzam atļauju mazliet paklaiņot pa muižas otro stāvu. Gaiteņi šauri, istabiņas — daudz un mazas, klusums. Paveram vienas durvis — maza gultiņa. Tāda kā bērnam. Paveram citas durvis — milzīga, tukša zāle, kuras vidū nomests melns audums. Kā senatnīgs plecu lakats. Pēkšņi telpā nez no kurienes atskan kaut kāds troksnis. Ātri atgriežamies pirmajā stāvā. Un skaidri zinām, ka mēs te vēl noteikti atgriezīsimies.

KRUSTPILS BRŪNĀ DĀMA Te spokojas, droši, nebaidoties par to, kā tiks uztverts stāstītais, saka Dita Ārgule, kura kopā ar citiem Jēkabpils Vēstures muzeja darbiniekiem strādā Krustpils pils telpās. Leģenda par Brūno Dāmu saistās ar baronu Korfu dzimtu, kurai Krustpils pils piederējusi ļoti ilgi — no 1583. līdz 1919.gadam. Kāda kalpone iemīlējusi barona dēlu, un, tā kā ģimene gribējusi no meitenes atbrīvoties, viņa iemūrēta pils tumšajos pagrabos. Šī meitene tad droši vien arī esot tā, kura kā pelēcīgi brūnganīga ēna joprojām klejo pa pili un izbiedē kādu no muzeja darbiniekiem vai pils apmeklētājiem. "Viņai nepatīk dažādas modernas ierīces — datori, elektrība, mobilie tālruņi," gluži kā par parastu meiteni saka D.Ārgule. "Bieži vien ar datoriem pilī notiek dīvainas, neizskaidrojamas lietas — monitors izdziest, tad parādās blāvi, dīvaini zīmējumi, līdz datora ekrāns atkal sāk darboties, it kā nekas nebūtu noticis." Elektrība pilī mēdzot pazust visatbildīgākajos pasākumos — koncertos nodziestot prožektori, izslēdzoties mikrofoni. Vairumā spoku stāstu, kurus no aculieciniekiem dzirdējis G.Pakalns, redzētais vai dzirdētais ir visai neskaidrs — kādi trokšņi, tēli, nojautas. Tomēr tas ir tik baisi, tik noslēpumaini, ka ļoti, ļoti gribas ticēt — kaut kas te ir. Aptaujājot Zaļenieku pagasta iedzīvotājus, neviens neko skaidri nezināja teikt par Zaļās muižas spoku. Taču visi kā viens teica vienus un tos pašus vārdus: "Kaut kas jau tur ir."

Sludinājums "Pārdot pili ar spoku!" Latvijā vēl nav redzēts, taču pavisam drīz dažām muižām varēs pacelt cenas, zinot, ka tajās spokojas. Gandrīz katrai Latvijas muižai vai pilij ir savs spoks. To eksistence reģistrēta vēsturiskos dokumentos, dzirdama kādas bezmiesīgas būtnes soļos, jūtama trīcošajās cilvēku balsīs. Neviena cilvēka. Neviena, tikai kaili, vēju noplēsti koki mūs sagaida mūra sienas ieskautajā Blankenfeldes muižas pagalmā. Muižas durvis viegli pagrūžot, tās lēni atveras un paver skatu uz pamestu istabu. Uz tās vienīgā galda stāv nopūsta svece. Kaut kur tālumā dzirdamas balsis. Tās ieved garā, šaurā un tumšā gaitenī. Nonākam pie durvīm, pa kuru spraudziņu vīd mazliet gaismas. Durvis lēnām atveras. Un tur omulīgā virtuves gaisotnē pie frikadeļu zupas bļodām sēž smaidīga Blankenfeldes muižas pārvaldniece Millija Zīberte. Kā vienmēr, gatava pastāstīt muižas spoku stāstus. Blankenfeldes muiža lepojas ar visbriesmīgākajiem spoku stāstiem Latvijā. Pirms Ernsts fon Mēdems XVII gadsimtā uzcēla mūra kungu māju, Livonijas ordeņa laikos te atradusies koka muiža. Tajā mitis kāds tiešām ļauns spoks, kas, kā stāstījuši ļaudis, pat galvas mēdzis nošņāpt. Kāda Blankenfeldes kunga pavesta kalpone, sastapusi šo būtni, kļuvusi vājprātīga, un tāds pats liktenis piemeklējis arī viņas izmantotāju. Taču kopā ar Mēdemu dzimtu Blankenfeldē ieradušies arī daudz miermīlīgāki gari. Vismaz par šiem spokiem Millija stāsta daudz labprātāk. Viens no viņiem ir Francijas karaļa Ludviķa XVIII draugs marķīzs de Vislē. "Francijas karalis, kurš savas trimdas laikā 1804.—1805.gadā uzturējās Jelgavas pilī, mīlēja braukt atpūsties uz Svētes un Blankenfeldes muižu. Reiz viņš kopā ar marķīzu bija atbraucis medībās, un laikam marķīzs nebija pietiekami silti apģērbies, jo, sēdēdams karalim uz pleca, apaukstējās un 246 gadu vecumā nomira," mierīgi izstāsta Millija. Pag, pag, pag, marķīzs sēdēja uz pleca?! "Nu, tak! Vai tad jūs nezināt? Viņš bija šitik garš," Millija parāda aptuveni 50 cm virs galda virsmas. Vismaz tā esot rakstīts muižas pēdējo īpašnieku Hānu dzimtas hronikā, kur minēts arī marķīza cienījamais vecums. Dzimtas pēctece un tagadējā muižas īpašniece Adina fon Bernevica marķīzu uzskatot par Hānu dzimtas spoku un esot pārliecināta, ka tā gars joprojām mītot Blankenfeldē. Viņas māsīca Martina, ciemojoties muižā, marķīzu pati savām acīm esot redzējusi. "Sēdēja abas ar Adinu, kā jau vācieši dzēra aliņu un pļāpāja. Te Martina sāka kliegt — re, re, kur marķīzs skrien! Viņa esot redzējusi, kā pundurītis pa muižu skraidelē," Millija stāsta savai draudzenei Helgai Vilsonei, kas rosās pa smaržīgo virtuvi. Millija kopā ar Helgu, abu vīriem un bērniem muižā dzīvo jau desmit gadus, bet marķīzs viņām ne vienu reizi nav parādījies. Viņas vispār nevienu spoku te neesot redzējušas, lai gan kāpnes uz otro stāvu laiku pa laikam tiešām čīkst tā, it kā pa tām kāds staigātu. Taču muižas īpašniece esot pilnīgi nesatricināma pārliecībā, ka pa muižas kāpnēm staigā viņas mirusī vecmāmiņa, kura nāk apciemot savu muižā mirušo un netālu apglabāto meitiņu. "Sākumā frau fon Bernevica bija apmetusies savas vecmāmiņas istabā. Taču vienu nakti pašā nakts melnumā ar visām savām mantām pārkrāmējās uz vienu no viesistabām. Vecmāmiņas istabā viņai kāds esot nācis klātgulēt," stāsta Millija. Hānu dzimtai muiža atņemta 1920.gadā, un toreiz Bernevicas kundzes vecmāmiņa vēlējusies sev līdzi uz Vāciju ņemt arī XIX gadsimta 90.gados jau bērnībā mirušās meitiņas pīšļus. Tas viņai it kā neesot atļauts, tādēļ nabaga sievietes gars tagad miris nākot pie sava bērna. Laima Lupiķe, Piļu un muižu asociācijas izpilddirektore, Millijas kundzes stāstītos spoku stāstus uzskata par jaukākajiem Latvijā. Tajos biedējošais sadraudzējies ar vēsturiskiem faktiem, un klausīties Blankenfeldes spoku stāstos ir drīzāk interesanti, nevis baisi. Līdz pat XX gadsimtam muižas bija vietas, kur kungi dzīvoja savu noslēpumaino dzīvi, lēma ļaužu likteņus un sodīja nepaklausīgos dzimtļaudis. Tādēļ pilīs un muižās sastaptie spoki nereti atšķiras no tiem, kas redzēti kapsētās un citās spoku vietās. Šiem stāstiem gan ir visai sarežģītas attiecības ar vēsturisko patiesību, saka teiku pētnieks no Latviešu folkloras krātuves Guntis Pakalns. "Mutvārdu tradīcija gan parasti nesniedzas tālāk par dažām paaudzēm," viņš pārliecinājies, pats vākdams spoku stāstus. "Nereti ļaužu atmiņā sajucis, par kuru gadsimtu, kuru kungu teika stāsta. Stāstītais parasti atšķiras no arhīvu materiāliem un vēstures faktiem. Bet cilvēkiem gribas ticēt, ka kaut kas noslēpumains te ir noticis."