Pieļauju kad jums patīk kādas mistikas.. Piemēram Nlo, Ghosti vai arī dēmoni?!
Nu tad tā pameklēju dažus rakstus par pils spokiem un to vēsturi. Protams nlo video un kautkas no dēmoniem
Ja jums tiešām iepātīkās kads video vai leģentas par spokiem tad grūti nebūs arī nospies +. Iespējama 2 daļa ;)
Iesakat komentārā par ko jūs gribētu nākamajā daļā ;)
Krustpils pils
Krustpils gaiteņos klīstošā Brūnā dāma ir nelaimīgas mīlestības un šķiriskās netaisnības upuris.
Vēsture. Krustpils jeb Kreicburgas pili 1237. gadā sācis būvēt Rīgas bīskaps Nikolajs de Magdeburgs, un tā ir pirmā vācu iekarotāju pils Latgalē. Veselus četrus gadsimtus pils bijusi Korfu dinastijas īpašums, un ar šo ģimeni saistās pils spocīgais stāsts. Šobrīd pilī iekārtots Jēkabpils vēstures muzejs, kas viesus gaida gan dienās, gan arī naktīs.
Leģenda. Krustpils pilī saimniekojuši lepnie un nepiekāpīgie Korfi. Kāds no baronu jaunekļiem un pils kalpone iemīlējuši viens otru. Saprotams, ka kas tāds nebija pieļaujams un kalponei bija jāpazūd. Ļaudis stāsta, ka nabadzīte iemūrēta pils pagrabā... Kopš tiem laikiem kalpones rēgs klīst pa pili. Dzirdama papēžu klaudzoņa, durvju čīkstoņa. Rēgam ir brūns tērps, tāpēc, ka kalpotāji tajos laikos valkājuši brūnas un pelēkas drānas - tā ir kalpones kleita, kas spokam mugurā.
Liecības. Pirms dažiem gadiem pilī strādājošā māksliniece ilgāk palikusi pils telpās un, kad gājusi prom, atklājies, ka durvis ir aizslēgtas un pilī neviena nav. Māksliniece nav gribējusi nakšņot pilī un devusies pie loga gaiteņa galā. Pēkšņi zālē, turpat aiz viņas muguras, atskanējuši soļi. Taču, kad māksliniece priecīga zālē ienākusi, tā bijusi pilnīgi tukša - viņa joprojām bijusi vienīgā dzīvā dvēsele pilī. Nu meitenei kļuvis pavisam neomulīgi un tā izkāpusi pa pirmā stāva logu ārā. Atnākot atpakaļ kopā ar pils pārvaldnieku logu aizvērt, atklājies, ka logs no iekšpuses ir cieši aizvērts.
DOSJĒ
Īpašās pazīmes: Sieviete brūnā kalpones kleitā
Nodarbošanās: Ejot klaudzina papēžus. Cīnās ar caurvēju - mēdz aizvērt logus un durvis
Liecinieki: muzeja darbinieki, pilī strādājošā māksliniece
Noskaņojums: sērīgs
Misija: atgādināt par sociālās nevienlīdzības skumjajām sekām
*
Leģenda stāsta, ka brūnā dāma nav vienīgā pils iemītniece. Pils mazajā tornītī dzīvojot velns. Barons, kurš cēlis pili, esot noslēdzis vienošanos ar velnu, no kuras nekādi nespējis atpirkties. Mēģinot no nevēlamā sadarbības partnera tikt vaļā, barons piedzirdījis un iemūrējis pils sienā poļu strādnieku. Kopš tā laika velns baronu vairs nav traucējis, tomēr joprojām mitinās pils tornī.
*
Arheologi joprojām prāto, kur atrodas Krustpils pils pagrabi. Lieta tāda, ka plašās pils pagrabu telpas, iespējams, patiesībā ir pirmais stāvs un īstie pagrabi atrodas pazemē un gaida savu atklājēju.
Cesvaines pils
Pils bijusi tik jauka vieta, ka to sargājuši labie gari (gan ar zobiņiem), savukārt pils saimnieka sieva joprojām nespēj šķirties no sava balkona.
Vēsture. Cesvaines pili, vienu no skaistākajām Latvijas pilīm, 19. gadsimta beigās sešu gadu laikā uzcēlis barons Vulfs. Pils ir ārkārtīgi romantiska un gracioza un kalpojusi Vulfam par medību pili - tās sienas rotājuši augu un ziedu ornamenti, izbāzti meža zvēri, lielie pils logi atseguši brīnišķīgas pils parka ainavas. Te notikušas balles un greznas vakariņas. Pats Vulfs esot bijis ārkārtīgi dāsns un jauks, maksājis strādniekiem lielas algas, nodarbojies ar filantropiju. Viņam esot bijuši vairāki adoptēti bērni.
Leģenda nr.1. Iespējams, tieši šeit mitušo labo ļaužu dēļ pili sargājuši labie gari, kas nav ļāvuši nekam sliktam atgadīties ne ar pili, ne ar tās ļaudīm. Tomēr gariem bijis savs noteikums - to mieru nedrīkstējis traucēt. Gari esot mitinājušies pils labā spārna tornītī, kas pildījis dekoratīvas funkcijas - tam bijuši tikai logi, bet nav bijis ieejas. Garāmgājēji bieži redzējuši tornīša logos kustīgas ēnas. Un patiešām - trīs cilvēki, kas pirms pils ugunsgrēka tornītī iekļuvuši, drīz vien nomiruši. Divi no tiem bija Cesvaines skolas direktori, bet trešais - bijušais skolnieks. Cesvainieši stāsta, ka 2002. gada ugunsgrēka laikā daudzi redzējuši virs spoku tornīša paceļamies galvu siluetus. Kopš tā laika gariņu tornī vairs neesot, bet tornītim izveidota lūka. Pat nedaudz žēl - vairs nav, kam pili sargāt.
DOSJĒ
Īpašas pazīmes: galviņas pils torņa lodziņos
Liecinieki: vairs nav
Noskaņojums: labvēlīgs, ja netraucē
Misija: sargāt
Leģenda nr. 2. Otrs spoks, kas Cesvaines muižā klīst joprojām, esot barona Vulfa itāļu sieva. Lieta tāda, ka Vulfs savu sievu mīlējis tik ļoti, ka pili cēlis tā, lai tā atgādinātu mīļotajai dzimto Itāliju - baltiem, plašiem balkoniem, terasēm, ziedu ornamentiem un katoļu kapelu. Abi Cesvainē aizvadījuši ļoti skaistu un romantisku laiku. Runā, ka sieva naktīs joprojām klīstot pa iemīļotajām vietām pilī un visbiežāk manīta stāvam uz sava baltā balkona. Taisnība jau ir - kurš no tik burvīgas vietas gribēs šķirties?
DOSJĒ
Īpašas pazīmes: balta kleita
Liecinieki: naksnīgie garāmgājēji
Noskaņojums: gremdējas saldās atmiņās
Misija: gremdēties saldās atmiņās
Info: Madonas rajons, Cesvaine, Pils iela 1, tālrunis 64852225
Arī šīs pils aristokrātiskie laiki beidzās līdz ar 1920. gada agrāro reformu. Par spīti pārdzīvotajiem pasaules kariem un nesenajam ugunsgrēkam, pils ir ļoti labi saglabājusies, tajā aplūkojami no Vulfu laikiem saglabājušies kāpņu kokgriezumi, sienu un griestu gleznojumi un greznojumi. Gids zina stāstīt interesantus notikumus.
Puikules muiža
Puikules muižā uzkavējies tās bijušais pārvaldnieks, kas dzīves laikā bijis negants, bet nu nekaitīgi klīst pa muižu un nepatīk vienīgi suņiem.
Vēsture un leģenda. Puikules muižā 6 paaudžu garumā saimniekojusi baronu fon Klotu ģimene. Pašreizējā ēka celta vecās vietā 19. gadsimta nogalē. 20. gadsimta sākuma juku laikos muižnieki devušies uz Vāciju, kur to pēcteči dzīvo joprojām, un itin bieži savu pili apciemo. Kā stāsta vietējie, Kloti esot bijuši ļoti jauki un ģimeniski ļaudis, kas daudz ceļojuši, taču pils pārvaldnieks gan esot bijis ļoti valdonīgs un ļauns un pils strādniekus dikti mocījis. 1917. gadā pārvaldnieks ņēmis nelabu galu - pils dedzināšanu laikā ticis nošauts pilī pie bibliotēkas istabas, kur ļoti ilgi saglabājies asins traips, kas nav bijis ne nomazgājams, ne aizkrāsojams. Pēc traģiskā notikuma saimnieki pili pametuši, un tā 20 gadus stāvējusi tukša, līdz tajā ierīkota skola. Šobrīd pilī rosās Puikules pamatskolas skolotāji un skolēni, kas ar savu mācību vietu ir ļoti apmierināti. Un kā nu ne: fizkultūras zāle ir bijušajā oranžērijā, noliktavas - spocīgajos pils pagrabos, skolu apsilda baronu laika krāsnis un tai ir pašai savs spoks! Spoku skolēni ļoti ciena, rīko tam veltītas balles, turklāt katram bērnam ir savs spoku stāsts azotē.
Liecības. Muižas spoka darbu un nedarbu galvenais liecinieks ir skolas pārvaldnieks, kas itin bieži manot spoka klātbūtni. Tā kā spoks neesot naidīgi noskaņots un mēdzot vien klusu staigāt pārvaldniekam līdzi un vērot viņa darbošanos, bail viņam neesot, tomēr gluži patīkama šī durvju čīkstoņa un soļu skaņas neesot. Reiz pie pārvaldnieka uz skolu vakarā atnācis kāds paziņa ar suni, taču suns skolā neparko nav nācis iekšā, rūcis un bijis ļoti satraukts.
Taču dīvainākais notikums bijis pirms dažiem gadiem un to piedzīvojuši skolas remontstrādnieki. Skolā bijis remonts, kas, saprotams, izraisījis milzu putekļus visā ēkā. Strādnieki nakšņojuši skolas fizkultūras zālē, taču pēc otrās nakts paziņojuši, ka skolā vairs negulēs. Sākumā vīri nav gribējuši stāstīt par iemesliem, taču vēlāk atklājuši, ka abas naktis pilī skanējuši klusi soļi un no rītiem baltajos putekļos bijuši zābaku nospiedumi. Pārsteidzošākais bijis tas, ka skola bijusi aizslēgta un, izņemot strādniekus, tajā neviena neesot bijis. Savukārt pēdu nospiedumi putekļos nav vis veduši ārā, bet izbeigušies pēkšņi - kā gaisā izkūpējuši.
DOSJĒ
Īpašas pazīmes: neuzkrītošs vīrietis, liels kājas izmērs - varētu būt 44. vai 45.
Darbošanās: klaiņošana.
Liecinieki: skolas remontstrādnieki, skolas pārvaldnieks, skolas direktore, suns
Noskaņojums: miermīlīgs
Misija: sekot kārtībai muižā
*
Runā arī, ka pils verandā esot nokritis un nosities baronu Klotu bērns un kopš tā laika pilnmēness naktīs no verandas reizēm skanot klusas bērna raudas.
Info: Puikules pamatskola, Brīvzemnieku pagasts, tālrunis 64034125
Sarkanā ķieģeļu muiža tiešām ir ļoti skaista, īpaši rudenī, kad vīnstīgas, kas ieskauj muižu, kļūst vēl sarkanākas par pils sienām. Skolā viesmīlīgi uzņem spoku medniekus - iepriekš piesakoties, var tikt arī pie maltītes un naktsmājām.
Ēdoles pils
Mīla un naids: Ēdoles pils slavenākā teika vēsta par divu brāļu naidošanos vienas meitenes dēļ.
Vēsture. Ēdoles pils ir tikpat pamatīga kā tās vēsture. Pils celta 13. gadsimtā, tikusi vairākkārt pārbūvēta un izskatās kā no pasakas izkāpusi. Pils ir pieredzējusi dažādus notikumus - mūsu laikos tajā bijis invalīdu nams, Mākslas akadēmijas radošo nometņu vieta, un, protams, tajā filmēta Emīla nedarbu nabagmāja.
Leģenda stāsta, ka divi muižnieku dēli Johans un Fridrihs iemīlējuši vienu meiteni - Dundagas (par šo ir dažādas versijas) muižnieka meitu Sibillu. Kādu vakaru brāļu starpā izcēlies ķīviņš un strīda karstumā pils Sarkanajā istabā Johans Fridrihu nodūris. Johans Sibillu apprecējis, taču kāzu vakarā slepkavības vietā parādījies traips, ko nekādi nav bijis iespējams notīrīt. Lai sarkano traipu noslēptu, tā vietā ticis uzbūvēts kamīns, bet Johans visu mūžu mocījies sirdsapziņas pārmetumos un, lai savu vainu mazinātu, uzcēlis baznīcu.
DOSJĒ
Īpašas pazīmes: noslēptas
Liecinieki: kamīns
Misija: atgādināt
*
Stāsta, ka, kad Sibilla jau bijusi pils saimniece, labie rūķīši tai iedevuši vārpstu, likuši iemūrēt pils sienā un teikuši, ka tajā slēpjas pils laime. Kad vēlākais īpašnieks barons Bērs licis pili pārbūvēt, remontdarbi skāruši to vietu, kur vārpsta iemūrēta. Pēc neilga laika abi darbos iesaistītie arhitekti pēkšņi miruši. Kopš šī gadījuma vārpstas vieta nav aiztikta un nekas ļauns vairs nav noticis.
*
Kāda senāka leģenda vēsta, ka Ēdoles nosaukums cēlies no ... nu, uzminiet! - protams, no pils sienā iemūrētas meitenes Edas vārda. Jaunavas iemūrēšana tajos laikos esot pilij nesusi ilgu mūžu un veiksmi.
Info: Kuldīgas rajons, Ēdoles pagasts, tālrunis 63322259 (Kuldīgas TIC)
Jelgavas pils
Baltā dāma, melnā dāma - kura kuru?
Vēsture. Jelgavas pils vēsture ir gara un visdažādāko notikumu izraibināta. Pilij sākotnēji (13. gadsimts) bijusi cita - krietni vienkāršāka un pieticīgāka - ēka. Kad pils 17. gadsimtā nonākusi hercoga Bīrona rokās, tas slavenajam itāļu arhitektam Rastrelli licis uzbūvēt jaunu, greznu baroka pili, bet veco - uzspridzināt. Jaunā pils būvēta 33 gadus un pabeigta 1771. gadā. Abu pasaules karu laikā pils tikusi nodedzināta, bet pēc tam - atkal pilnībā atjaunota. Šobrīd pilī saimnieko Latvijas Lauksaimniecības universitāte un tajā atvērts pils muzejs.
Leģenda. Jelgavas pils spoku stāstos figurē divas dāmas - Baltā un Melnā, un stāsti ir visdažādākie. Parasti spoki sarosoties, kad pilī notiek pārbūves vai skaļas balles. Runā, ka Melnajai dāmai neesot galvas un tā vairākas reizes esot pārbiedējusi pils remontstrādniekus, savukārt Baltā dāma kādu strādnieku nobiedējusi tik ļoti, ka tas nokritis no stalažām. Balto dāmu pavisam tuvu reiz gadījies redzēt pret spoku stāstiem visai skeptiski noskaņotajai pils bibliotekārei. Agri no rīta atnākusi uz darbu un atvērusi telpas durvis, tā ieraudzījusi starp plauktiem stāvam baltā kleitā tērptu sievieti. Bibliotekāre bijusi ļoti pārsteigta un noskatījusies sievietē, nezinādama, ko darīt. Kleita, kurā rēgs bijis tērpies, esot bijusi ārkārtīgi skaista, rotāta smalkām mežģīnēm. Bibliotekāre tuvojusies rēgam un pastiepusi roku, lai tam pieskartos, taču tas attālinājies, līdz pavisam izzudis sienā. Zinātāji stāsta, ka laikā, kad tādas kleitas valkātas, kādā naktī pilī piestājis kāds franču aristokrāts, iespējams, pats karalis. Tas esot pilī paslēpis naudu un licis to sargāt. Tāpēc tā tiekot sargāta joprojām.
Interesantākais stāsts par pili ir gluži reāls. 2004. gada remonta laikā pils sienā atrasts galvaskauss. Kā liecina ekspertīze, galvas īpašnieks bijis jauns, apmēram 25-30 gadus vecs puisis. Puisis nevarot būt no hercogu dzimtas, jo visiem tās nelaiķiem galvas ir savās vietās. Zobu stāvoklis liecina, ka galva zaudēta pagājušajā gadsimtā un ka vīrietis bērnībā cietis badu vai smagi slimojis. Viena (un ticamākā) notikušā versija ir tāda, ka galvu sienā iemūrējuši smagajos pils būvniecības darbos paverdzinātie strādnieki, kas tādējādi gribējuši saimniekiem atriebties. Bet varbūt bezgalvainā melnā dāma patiesībā nemaz nav dāma, bet jauneklis, kas bez savas galvas nespēj rast mieru?
DOSJĒ
Īpašas pazīmes: balta dāma smalkā tērpā
Liecinieki: bibliotekāre, remontstrādnieki
Noskaņojums: neskaidrs
Misija: iespējams, sargā naudu. Vai arī meklē?
DOSJĒ
Īpašas pazīmes: dāma (?), melnā tērpā, bez galvas
Liecinieki: atkal jau remontstrādnieki
Noskaņojums: mērķtiecīgs
Misija: atrast galvu
Info: Jelgava, Lielā iela 2, tālrunis 63005617
Foto - Lāsma Pujāte, Ieva Knāķe
Pils leģenda
Jaunmoku pils leģendas pamatā ir patiess notikums, kas risinājies 20. gadsimta sākumā, un, leģenda stāsta par jaunu meiteni Doroteju, kuru visi saukuši vienkārši par Dorīti.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jaunmoku pili apmeklēja pils kādreizējo īpašnieku fon Ungern - Šternbergu dzimtas pēcnācēji. Pēc šī apmeklējuma saņēmām no viņiem vēstuli, kurā aprakstīts kāds traģisks gadījums pilī, kas risinājies pagājušā gadsimta sākumā.
Pirmā pasaules kara laikā pilī uzturējās vācu armija. Tajā laikā pilī par bērnu aukli strādājusi jauna meitene Dorīte. Dorīte iemīlējusi kādu virsnieku, bet armija ilgi nav palikusi vienā vietā. Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi mātes cerībās. Dorīte nespējot pārdzīvot šķiršanos un negribot piedzīvot kaunu, meklēja mierinājumu lielajā pils dīķī.
Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu. Dorītes gars nebija radis mieru.
Reiz Jaunmoku pili kā ekskursanti bija apmeklējuši divi vācu zinātnieki, kuri nodarbojās ar dažādu enerģiju pētniecību. Izmantojot elektroniskus mērinstrumentus, viņi izstaigāja pili un noteica, ka visstiprākā enerģija nāk no bēniņstāva. Viņi esot pat sarunājušies ar Dorīti, jeb Balto dāmu un noskaidrojuši, ka viņa ir labsirdīgs spoks. Arī pils darbiniekiem reizēm ir bijušas tikšanās ar Balto dāmu - tukšā pilī esot bijis dzirdams soļu troksnis un durvju vēršanās.
Ne katram pils apmeklētājam ir iespējams sastapties ar Balto dāmu, bet kas zina... Varbūt atbraucot uz Jaunmoku pili, vai paliekot tajā pa nakti, tas izdosies tieši Jums!
Un tagad par spokiem. Jau kopš viesnīcas atvēršanas dikļu pilī virmo mistiska aura un gan starp darbiniekiem, gan viesiem klīst runas par spokiem. Jāatzīst ka sajūta pilī vēlās stundās ir tiešām iespaidīga un nepaiet ne ilgs laiks līdz tiešām kaut kam mistiskam pils gaiteņos var uzdurties. pirmā, kas viesnīcas laikā bija redzējusi spoku bija kāda dāma no kāzu svinībām, kas devās uz savu numuriņu otrajā stāvā. Viņa ieraudzija sievieti senatnīgā kuplā, gaišzilā kleitā , kas stāvējusi pie loga un skatījusies uz viņu. Mazs acu mirklis un spokainais tēl sievietes acu priekšā izgaisis. Kopš tās nakts norisinājās vēl daudz notikumu kuros iesaistīta bija šī zilā dāma. Te kāds redzējis kā zils lakatiņs pa gaiteni aizlido, te soļi blakus zālē vai otrajā stāvā, kaut skaidri zināms, ka tur ne viena nav.. Pati ar šo to tur esmu piedzīvojusi. tos pašus soļus un tādu troksni no blakus zāles it kā kāds ar smagu grāmatu būtu ievilcis pa galdu. sajūta ārkārtīgi neomulīga. Tā pat arī pils masieres pagrabstāvā piedzīvojušas tumšās dāmas parādīšanos. Veicot masāžu klientam pēkšņi sev priekša ierauga tādu kā caurspīdīgu sievietes tēlu brūnā vecmodīgā kleitā. un tik pat pēkšņi kā parādījies šis tēls, protams, arī izgaist. Vēlāk arī no vietējiem iedzīvotājiem varēja dzirdēt dažādus spoku stāstus vēl no sanatorijas laikiem un par to pašu dāmu zilajā kleitā. Par tumšo gan nekas netika dzirdēts. Vēl vecie stāstija, ka no upītes, kas tek gar pili dažreiz naktī nākot laukā balti gari. Te gan iespējams ka runa drīzāk iet par garaiņiem, bet lai jau nu paliek.. Lieki piebilst, ka tuberkolozes sanatorijas laikā pilī mokošā nāvē aizgājuši ļoti daudz cilvēki, rekords esot bijis pat 11 cilvēku vienā diennaktī. Brīdī kad tika nojausts ka renovētajā pilī spokojas tika pat izsaukti īsti spoku mednieki. Viņi pilī viesojušies trīs diennaktis un par gluži neveiksmīgu šo viņu ciemošanos nosaukt nevarēja. Viņiem izdevās nobildēt tā saucamo zilo dāmu vismaz viņuprāt tā ir viņa. Foto man diemžēl neizdodas ielādēt tādēļ interesenti atrakstiet savu e-pastu un nosūtīšu Jums to. Šī fotogrāfija bija publicēta arī "Privātajā dzīvē" ar veselu rakstu par spokošanos Dikļu pilī. Tā kā iesaku visiem aizbraukt un izbaudīt spokojas vai nē pašiem uz savas ādas.
Ziņo administrācijai!
Dzīvē mēs sastopamies ar parādībām, kuras reizēm grūti izskaidrot. Dažas no mazsaprotamām mūsdienu mīklām ir tā sauktās NLO parādības. Bez liecinieku aprakstītajām parādībām, kuras saistītas ar NLO, un pēc būtības nereti ir patiesība, eksistē, kā likums, ļoti maldīgi izskaidrojumi un māņticība. Nepareizi izskaidrojumi savukārt rada mītus par „atnācējiem” no kosmosa. Patiesībā šai parādībai ir cits izskaidrojums.
Loģiskā domāšana cilvēkam ļauj piekrist un pieņemt Visuma bezgalību. Eksistējošo Visumu veido bezgala daudz Pasauļu. Tomēr katrai Pasaulei ar tās „milzīgajiem izmēriem” ir savas robežas.
Katrai Pasaulei raksturīgas savas eksistences formas un savi attīstības likumi. Šīs īpašības arī ir tas, kas nosaka Pasauļu robežas. Eksistē Pasaules, uz kurām, tāpat kā uz mūsu Zemes, ir daudzveidīgas dzīvības formas. Eksistē arī pilnīgi vienveidīgas un pēc satura identiskas Pasaules.
Taču visā šajā Pasauļu daudzveidībā un atšķirībā ir kaut kas kopīgs, kas tās vieno. Galvenais kopīgais moments visās Pasaulēs, tāpat kā mūsu, ir tas, ka kaut kādā formā eksistē Saprāts, kurš ļauj izprast šo dzīvi un sevi, tāpat kā to spēj cilvēks.
Visas Pasaules atrodas ļoti ciešā kontaktā, blakus viena otrai, starp tām nav tukšas telpas. Vēl vairāk, bieži notiek ne tikai Pasauļu saskaršanās, bet īpatnēja krustošanās vai atsevišķu dažādu Pasauļu daļu pārklāšanās, jo tās atrodas dažādos apziņas līmeņos.
Pasaulēm piemīt īpatnība atklāties tikai savās robežās, jo pārāk atšķirīgas ir to esības formas un likumi. Tomēr vietās, kur notiek kaut kāda veida vienas Pasaules apziņas pārklāšanās ar citu, var parādīties kā vienas tā otras Pasaules eksistences formas un veidi.
Mūsu Pasaule atrodas tieši kaimiņos piecām citām Pasaulēm. Ar trijām no tām mūsu Pasaulei ir kopīgas saskares vai apziņas krustošanās vietas, ar divām pēdējām tikai robežas. Cilvēka prāts labāk uztver dažādu Pasauļu tēlus krāsās.
Tā, mūsu Pasaulei raksturīga zaļā krāsa. To nevajag saprast burtiski. Krāsa – tas nav precīzs pasaules atspulgs, kāda tā izskatās, bet tikai kāda ir tai raksturīga iezīme, kuru spēj uztvert cilvēka prāts. Vistuvākā mūsu kaimiņiene, kurai ir vislielākā apziņas saskare ar mūsu Pasauli, ir Dzeltenā Pasaule. Nākošais mūsu kaimiņā – Gaišzilā, pēc tam Rozā Pasaule. Divas pārējās pēc krāsas jau grūti atšķirt.
Pasaulēm piemīt spēja saglabāt savu veselumu pat krustošanās vietās ar citām Pasaulēm, tas ir, pastāvēt it kā paralēli. Taču katras šīs Pasaules saprātīgajām būtnēm, lielākā vai mazākā mērā, ir iespējams „sajust” dažas kaimiņu Pasaules izpausmes.
Tieši uz šīm parādībām attiecas arī visdažādākie tikšanās ar NLO gadījumi. Visbiežāk NLO cilvēki var redzēt kā dzeltenus vai oranžus „lidojošos šķīvīšus”. Šie „lidojošie šķīvīši” ir mūsu tuvākās Dzeltenās Planētas Eksistences Forma, kurai ar mūsu planētu ir vislielākā saskare. Cilvēks var būt spējīgs atšķirt arī Gaišzilās Planētas parādības. Tie ir gaiši zili, zibenim līdzīgi „stabi”, kuri lēnām līgani šķērso apvārsni. Kopīgā saskares virsma ar Rozā Planētu ir tik maza, ka cilvēka saprāts vairs nespēj uztvert eksistences formas, kādas raksturīgas šai Pasaulei.
Vislielākā iespēja satikties ar „lidojošiem šķīvīšiem” ir Dienvidamerikas kontinentā. Gaišzilie „stabi” parādās Ziemeļpola apvidū. Taču, sakarā ar ziemeļblāzmu, kura ir mūsu Pasaules procesu sekas, un kurai nav nekā kopīga ar citas Pasaules izpausmēm, gaišzilie „stabi” paliek vai nu nepamanīti vai arī tos uztver kā vāju ziemeļblāzmas atspīdumu.
Sakarā ar to, ka Pasaules nav sastingušas bet pulsējošas, arī Pasauļu saskares daļu robežas nav precīzi nosakāmas un pastāvīgas, kas savukārt izsauc NLO novērošanas apgabalu mainīšanos.
Nav citplanētiešu kosmisko kuģu kā tādu, kuri lido uz mūsu Zemi, nav. Eksistē tikai paralēlas citu Planētu esības formas, kuras cilvēks spēj atšķirt.
Paralēla forma nozīmē, ka vienas Pasaules esības forma nevar būt esības forma citā Pasaulē, sakarā ar atšķirīgiem attīstības likumiem un Pasauļu izpausmēm.
Katrā Pasaulē eksistē tikai viena vienīga Esības Forma, kurai piemīt saprāts, kura spēj apzināties: „Es esmu!”, „Pasaule ir!”. Mūsu Pasaulē vienīgā saprātīgā būtne, kura spēj apzināties, ka „Es esmu un Pasaule ir”, ir Cilvēks.
Šis izklāsts dod noliedzošu atbildi uz jautājumu par iespēju atklāt „saprāta brāļus” mūsu Pasaulē - tie eksistē tikai citās Pasaulēs. Tuvākajā Dzeltenajā Pasaulē vienīgās saprātīgās būtnes ir tie objekti, kurus mēs saucam par „lidojošiem šķīvīšiem”. Tie nav kosmiskie kuģi, kuros uz mūsu Zemi atlido citplanētieši, tās ir parādības, kuras piemīt citai Pasaulei, un eksistē pašas par sevi. „Lidojošie šķīvīši”- tā arī ir Dzeltenās Planētas Esības Forma, kura pārstāv vienīgo augstāko savas Planētas Saprātu, kurš spēj apzināties „Es esmu, Pasaule ir”. Nekādā ziņā tos nevajag uztvert kā citplanētiešus, kuri dzīvo pēc mūsu Visumam raksturīgiem likumiem. Tie ir pavisam citas Pasaules pārstāvji.
Ja domājam cilvēciskās kategorijās, tad šos „lidojošos šķīvīšus” veido tikai 10% tas, ko mēs varam saukt par „matēriju”. 54% „šķīvīša” veidoti no tā, ko mūsu Pasaulē pieņemts saukt par „enerģiju”, bet 34 – tiem % mēs nespējam atrast ekvivalentu apzīmējumu. Gaišzilie „stabi” vēl vairāk atšķiras no formām un parādībām, kādas raksturīgas mūsu Pasaulei, jo viņu „dabu” grūti aprakstīt, pielietojot kategorijas, kuras raksturīgas mūsu Pasaulei.
Ne tikai cilvēks spēj just paralēlas Pasaules objektus. Arī saprātīgās būtnes paralēlajā Pasaulē tāpat spēj apzināties mūsu Planētas pastāvēšanu. Tomēr kontakts formā „jautājums – atbilde” starp dažādu Pasauļu pārstāvjiem nav iespējams.
Ja kāds mestu kaut ko, kādu mūsu Pasaules objektu (piemēram, akmeni) NLO virzienā, tad citā Pasaulē „vispār nekas nenotiktu”. Komunikācija ar citu Pasauli tādā formā nav iespējama. Iespējams vienīgi vienam otru „sajust”.
Visuma Pasaulēm, pagaidām, saglabājot savu „individualitāti”, piemīt tendence tuvināties. Iespējams – tas notiek pateicoties katras Pasaules tendencei paplašināties. Izplešoties Pasaules it kā ienāks viena otrā. Atkarībā no Pasauļu saskares pakāpes, pieaugs arī vienas Pasaules ietekme uz otru, pamazām izzudīs tikai vienai Pasaulei piemītošā „individualitāte”, notiks modificēšanās uz kopīgu integritāti. Pasauļu paplašināšanās beigsies ar Vienas apziņas esību bez Otras.
Mūsu Pasaulē eksistē personības, kuras, sakarā ar savu augsto garīgo attīstību, apzinās šīs patiesības. Arī šajā rakstā sniegtās zināšanas, pamatojas uz patiesībām, kuras saprot personības, kuras sauc par garīgajiem Skolotājiem, Gara Gaismas Nesējiem vai Cilvēces Skolotājiem.
Никаких призраков, в том виде в котором их представляем мы нету. Ну не ходят люди после смерти в белых прозрачных болохонах и не пугают людей. Есть психические состояния, которые катализируются всякими мистическими местами, легендами и играют с нами злые шутки, галюцинации и.т.д.
А по поводу НЛО, то до ближайшей заезды Альфа Центавра даже со скоростью света лететь 4 года, а эта скорость не возможна. Так что глупо думать что кто то по 400-500 лед до нас летает.
