Cik gan tas jocīgi neskanētu, taču no 14. līdz 17. gadsimtam, apmēram 100 tūkstoši cilvēkiem tika piespriests nāvessods dēļ tā, ka tos uzskatīja par vilkačiem. Visvairāk tādas likantropijas epidēmijas bija sastopamas Francijā un Vācijā. Šajā rakstā būs atrodami daži no šādiem gadījumiem.
Viens no asiņainākiem stāstiem attiecībā uz vilkačiem ir noticis Francijā, Šalonā 1598. gadā. Šajā gadā pa visu Franciju izplatījās ziņa, ka tika notverts kāds šuvējs, kurš vēlāk kļuva zināms kā Dēmoniskais Šuvējs. Nav zināms cik šis cilvēks precīzi ir nogalinājis, taču tiek uzskatīts, ka viņš ir atņēmis vismaz 50 dzīvības. Šis cilvēks vairākas reizes ievilināja bērnus savā veikalā. Ievilinātos bērnus viņš spīdzināja, izvaroja un vēlāk sagrieza tiem rīkles. Pēc tam šuvējs sagrieza līķus gabalos un ēda tos, kaulus noslēpjot mucās. Tiek uzskatīts, ka satumstot viņš pārvēršoties par vilkati, gāja uz mežu un uzbruka klaiņojošajiem garāmgājējiem, pilnībā saplosot to kaklus. Tādā veidā viņš nogalināja vairākus desmitus cilvēku. Kad pazuda jau vairāki desmiti bērnu, šuvējs kļuva par vienu no aizdomās turamiem. Pārbaudot viņa veikalu, pagrabā atrada mucas kurās bija daudz kaulu un daudz citu šausminošu lietu. Viņš nekavējoties tika apcietināts. Viņu sāka spīdzināt, lai dabūtu no viņa atzīšanos par izdarīto, taču viņš tā arī neatzinās. Neskatoties uz to, ka šis stāsts tika publicēts pa visu Franciju, nav īsti zināms tiesas lēmums attiecībā uz viņu. Tiek uzskatīts, ka visdrīzāk viņš tika sadedzināts tāpat kā pārējie, kurus apsūdzēja likantropijā. Dažviet tiek minēts, ka viņš nepauda nožēlu un neprasīja piedošanu brīžos, kad viņu tiesāja. Tāpat, tiek uzskatīts, ka brīdī, kad viņš dega, viņš nolādēja visus līdz pašam galam.
Viņa noziegumi bija tik šausmīgi, ka visus tiesas dokumentus attiecībā pret viņu iznīcināja. Pat viņa īstais vārds laika gaitā tika pazaudēts. Vēsturiski, dažreiz tādiem ieslodzītajiem kā viņam tika izdarīta “atmiņas iznīcināšana”. Tas bija vislielākais negods pat priekš ieslodzītajiem, un paredzēja visu dokumentāciju iznīcināšanu attiecībā uz noziedznieku, tādā veidā izdzēšot šo cilvēku no vēstures. Tika uzskatīts, ka lielākā daļa notiesāto centās atstāt savu vārdu vēsturē, tādēļ arī kļuva par sērijveida slepkavām. Turpretī šis spriedums neļauj cilvēkiem atcerēties notiesāto pēc viņa nāves, tādā veidā neļaujot notiesātajam sasniegt cerēto piemiņu uz visiem laikiem. Agrāk tāda veida spriedums bija visai iespējams, tomēr, laikiem ejot, dokumentu skaits auga, kā rezultātā kļuva ar vien grūtāk iznīcināt visu dokumentāciju par kādu cilvēku, kas noveda pie šī sprieduma retākas izmantošanas.
Ir zināms, ka tajā pašā gadā par vainīgiem slepkavībās atzina arī viņa brāli, māsu un divus bērnus, apvainojot tos burvestībā un likantropijā, rezultātā tos sadedzinot. Īstenībā, vienīgā no minētajiem, kura tiešām bija slepkava bija viņa māsa. Tomēr dēļ tā, ka šajā ģimenē jau 2 cilvēki bija uzskatīti par vilkačiem, cilvēki baidījās, ka pārējie ģimenes locekļi varētu pārņemt viņu spējas. Interesanti ir tas, ka laika gaitā sāka rasties šaubas, vai kauli, kuri atradās šuvēja mucās, tiešām piederēja cilvēkiem, tā kā viņš pats neatzinās, kā arī paši kauli netika izpētīti. Tiek uzskatīts, ka viņu notiesāja baidoties no viņa, kā arī meklējot vainīgo notiekošajos noziegumos. Tomēr neatkarīgi no tā, ka varas pārstāvji izmisīgi centās izdzēst šo cilvēku no vēstures, šausminoši stāsti par viņu tika stāstīti gadsimtiem ilgi, saglabājot viņu atmiņā līdz pat šodienai. Diemžēl, kā zināms ar līdzīgām situācijām, gadiem ejot stāsts varēja būt vairākas reizes izmainīts vai uzlabots, tādēļ īsti nav zināms, kas no visa minētā ir taisnība un kas ir izdomājums.
1521 gadā, Džins Boins, Bezansonas Inkvizitors, iesūdzēja Filibertu Montotu, Pjeru Bourgotu un Mihaelu Verdunu vietējā tiesā par sarunāšanos ar Sātanu un likantorpiju. Šie cilvēki kļuva pazīstami kā Polignijas vilkači. Šie cilvēki kļuva par aizdomās turamiem pēc tam, kad kādam ceļotājam uzbruka vilks. Aizsargājoties, ceļotājs ievainoja dzīvnieku, liekot tam aizbēgt. Ceļotājs negribēja ļaut dzīvniekam uzbrukt vēl kādam nevainīgam cilvēkam, it īpaši uzbrukt bērnam, kurš nebūtu spējīgs aizsargāties. Šī iemesla dēļ ceļotājs sāka sekot vilkam. Sekojot ievainotā dzīvnieka asinīm, vīrietis nonāca pie kādas mājas, kur atradās vietējie iedzīvotāji Mihaels Verduns un viņa sieva, kura centās apstrādāt vīra brūci. Ticot tam, ka šī brūce ir līdzīga tai, kura tika nodarīta vilkam, ceļotājs aizbēga un pastāstīja notikušo. Verdunu arestēja un spīdzināja līdz brīdim, kamēr tas atzinās, ka ir likantrops. Viņš arī pastāstīja par diviem saviem vilkaču līdzdalībniekiem, kuri kopā ar viņu nodarbojas slepkavošanā, cilvēku ēšanā un sarunās ar Sātanu. Abi nosauktie tika arestēti un spīdzināti. Viens no viņiem, Bourgets, atzinās vairākos savos noziegumos un pastāstīja kādu neticamu stāstu. Bourgots stāstīja, ka pirms vairāk nekā desmit gadu, viņš ganīja aitas, kad pēkšņi sākās spēcīga vētra, kura nobiedēja dzīvniekus. Aitas aizskrēja katra uz savu pusi. Bourgots aizgāja viņas meklēt, taču apmaldījās un nonāca līdz kādam ceļam. Tur atradās 3 noslēpumaini, melnās drēbēs tērpti vīrieši, kuri sēdēja uz zirgiem. Viens no viņiem pajautāja :”Uz kurieni tu ej, draugs? Izskatās, ka esi satraukts.” Bourgots apliecināja to un pastāstīja par notikušo situāciju. Pēc noklausīšanās, viens no viņiem apsolīja Bourgotam 3 lietas - to ka Bourgota aitas atradīsies, to, ka Bourgotam tiks iedota nauda un to, ka Bourgotu vairs neraizēs nekādas rūpes - bet Bourgotam pretī ir jāpiekrīt kādam darījumam un jāpieņem par pavēlnieku šī melnā cilvēka pavēlnieku, kā arī vēlreiz jāsatiekas ar šiem cilvēkiem pēc dažām dienām. Bourgots piekrita. Pēc atgriešanās aitas patiešām atradās. Nākamajā tikšanās reizē viens no cilvēkiem teica, ka Bourgotam ir jāatsakās no paradīzes, baptisma un baznīcas apmeklēšanas. Viņš arī uzzināja, ka šo melno cilvēku sauc Mojsets. Bourgotam bija nepieciešams noskūpstīt šī cilvēka roku, kura bija “tik auksta, kā mirušam cilvēkam.” Pēc tam Bourgotam bija nepieciešams solīt savu uzticību Sātanam. Beigās viņam ļāva iet prom. Turpmāk, ganot aitas, ir bijuši gadījumi, kad viņām uzbrūk vilki, taču brīnumainā kārtā neviena no aitām netika pat savainota. Arī dzīve patiešām kļuva bezrūpīga. Tomēr nauda Bourgotam tā arī netika iedota.
Pēc vairāk nekā gada viņš sāka nogurt no darījuma. “Šī brīvība no rūpēm, tomēr lika man nogurt no kalpošanas Sātanam, un es atsāku apmeklēt baznīcu”. Neskatoties uz to, šie melnie cilvēki nevēlējās atlaist Bourgotu no darījuma tik viegli. Viņš satikta Mihaelu Verdunu, kurš apsolīja Bourgotam ilgi gaidīto naudu, ja viņi aizies kopā uz mežu. Bourgots piekrita un viņi aizgāja uz mežu, kur visi dejoja sveču gaismā. Bourgots aprakstīja, ka visiem rokās bija “zaļas sveces, kuras dega ar zilu liesmu” (zilā liesma uz svecēm tradicionāli apzīmē pārdabisku būtņu klātbūtni). Bourgotam tika piedāvāts vai viņš negribētu spēt pārvietoties ar tādu ātrumu ar kuru viņš pats vēlētos. Bourgots piekrita, ar norunu, ka viņam beidzot tiks izsniegta nauda, kuru viņam bija solījuši gadus atpakaļ, citādāk viņš sāks uzskatīt, ka viss ir parasta krāpšana. Verduns piekrita un apsolīja, ka Bourgotam tiks izsniegts liels naudas daudzums. Pēc kā Mihails lika Bourgotam noģērbties un tad izsmērēja kaut kādu ziedi pa Bourgota ķermeni. Rezultātā sākās Bourgota transformācija no cilvēka vilkā. Bourgots stāstīja “Sākumā biju sašutis stāvot uz četrām vilka ķepām un apaudzis ar kažoku. Tomēr tagad es varēju pārvietoties vēja ātrumā”. Pēc tam, kad Bourgots atgriezās cilvēka formā, dēļ ātrās skriešanas Bourgots bija ļoti noguris un nespēja stāvēt uz kājām, taču Mojsets noņēma nogurumu un izārstēja viņu sekunžu laikā.
Bourgots un Verduns nekavējoties uzsāka asiņainu pastaigu pa Franciju. Viņi nogalināja sievieti, kura vāca zirņus dārzā. Viņai palīgā atskrēja kāds vīrietis vārdā M. Šusnijs, kurš arī tika nogalināts. Kādā citā gadījumā, viņi nogalināja 4 gadus vecu meitenīti un apēda viņu. Kādai citai meitenei viņi izdzēra asinis un vēlāk nogalināja vēl 2 bērnus. Vienreiz kādam 6 vai 7 gadus vecam puisītim sanāca aizbēgt no Bourgota skaļi kliedzot “Vilkatis!”, kas jau lika bēgt pašam noziedzniekam. Bourgots nogalināja ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Vienā no tādiem gadījumiem viņš atrada kazu, kurai pārplēsa rīkli. Neskatoties uz to, ka viņš atzinās, daudzas no viņa nosauktām noziedzībām netika noteiktas. Burgots bija minējis arī to, ka bija spējīgs pāroties ar vilcenēm. Viņš arī pastāstīja inkvizīcijai, ka transformācijai par vilku viņam obligāti bija nepieciešams būt kailam, bet Verduns bija spējīgs darīt to kopā ar apģērbu. Vēl viņš izstāstīja to, ka nespēja izprast kur pazūd viss apmatojums brīdī, kad tas pārvērtās no vilka cilvēkā, tie vienkārši izgaisa. Par izbrīnu, Verduna stāsti sakrita ar Burgota stāstiem un šaubu par abu cilvēku vainu nebija. Bet, kā jau minēju, bija arī trešais dalībnieks, Filiberts. Nav zināms vai Filiberts Montots atzinās noziedzībā, taču viņu nogalināja kopā ar pārējiem diviem noziedzniekiem, kurus apsūdzēja likantropijā. Visiem trīs tika sodīti ar nāvi, viņus sadedzināja.
Starp citu, nostāsti par vīriem tērptos melnās drēbēs bija vairākas reizes dzirdamas no cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka ir veikuši darījumu ar Sātanu. Nav īsti zināms no kurienes tas sākās, jo nemaz tik daudz nostāstu vai leģendu par cilvēkiem melnos tērpos nebija, tomēr no spīdzināmajiem cilvēkiem tās tika dzirdētas ne vienu vien reizi. (No vienas puses ir loģiski, ka cilvēki izdomātu kaut kādus draudīgus cilvēkus, kuri visdrīzāk būtu tērpti melnās drēbēs, kas pasvītrotu šo cilvēku ļaunumu. Tomēr no otras puses šiem cilvēkiem nebija nekādu paraugu stāstu kā tas ir šodien, tādēļ iespēja, ka daudziem dažādiem cilvēkiem ļaunie tēli sakrīt ir samērā maza). Jebkurā gadījumā, šis gadījums ir īpašs ar detalizētu rituālu un situāciju aprakstu, kurus ir sniedzis Burgots.
1598. gads, Francija, neliels ciems pie Anžē pilsētas. Divi mednieki atrada 15 gadus veca zēna līķi, kurš bija sakropļots un gulēja savās asinīs. Pirms mednieki pietuvojās, viņi redzēja divus vilkus, kuri ēda līķi. Tomēr kad mednieki pienāca tuvāk, vilki aizbēga. Mednieki sāka skriet pakaļ vilkiem, sekojot viņu asiņainajām pēdām, cerībā, ka atradīs vilkus. Par izbrīnu, pēdas aizveda viņus pie kāda vīrieša, kurš slēpās krūmos. Vīrietis bija pa pusei kails un stipri drebēja. Viņš bija izsmērēts ar asinīm, it īpaši roku rajonā. Pietam rokām bija nelieli gaļas gabaliņi. Vīrieti nekavējoties aizveda pie atbilstošām personām, kā rezultātā vīrieti sāka turēt aizdomās par 15 gadu veca zēna nogalināšanu. No viņa garajiem nagiem paņēma gaļas paraugus, kas ļāva apliecināt, ka tā tiešām ir cilvēka miesa. Vīrietis pateica, ka viņu sauc Džeiks Roulets un viņš esot vietējais ubags. Pēc kāda laika viņš atzinās, ka ir vilkatis. Kamēr viņš bija aizturēts, viņš pastāstīja arī to, ka kļuva par vilkati pēc tam, kad izmantoja ziedi, kuru viņam iedeva vecāki vairākus gadus atpakaļ. Tāpat viņš pastāstīja, ka viņa brālis, Žans, un viņa māsica, Žuliena, arī bija vilkači, un to, ka viņi bieži kopā gāja medīt sievietes un bērnus. Džeiks atzina, ka viņš nogalināja zēnu nožņaudzot viņu, kā arī to, ka viņš ēda zēna miesu līdz brīdim, kamēr viņam nenotraucēja mednieki. Kad viņam pajautāja vai viņš zinot tos 2 vilkus, kuri bija pie zēna līķa un aizbēga, viņš uzsmaidīja un teica “Protams, es viņus pazīstu, tie bija mani līdzdalībnieki Žaks un Žuliena ”
Izmeklēšanas laikā tika aptaujāti viņa vecāki, viņi izrādījās ļoti cienījami un dievbijīgi cilvēki. Tāpat vecāki apliecināja to, ka tā saucamie Rouleta līdzdalībnieki bija ļoti tālu no nozieguma vietas brīdī, kad tika nogalināts 15 gadīgais zēns. Kļuva zināms arī tas, ka kāds aiz labdarības bija piedāvājis Rouletam dzīvesvietu, kurā viņš arī dzīvoja. Tomēr, pēdējās 2 nedēļas pirms nozieguma pastrādāšanas viņš tur netika manīts. Pa to laiku apcietinājumā Roulets sāka atklāt savu īsto personību. Viņš, pirmajā dienā, izdzēra veselu spaini ar ūdeni, pēc kā atteicās dzert vai ēst līdz pašai tiesai. Viņš uzvedās visai neadekvāti. Beigās kļuva redzams, ka viņš ir garīgi slims un epileptiķis. Tomēr tiesas laikā viņš precīzi pateica datumu, kad tika nogalināts zēns, spēja precīzi nosaukt slepkavošanas vietu, kā arī norādīt zēna tēvu. Rezultātā Rouletam piesprieda nāvessodu par slepkavošanu, kanibālismu un likantropiju. Roulets nepadevās un iesniedza sūdzību Parīzes varas iestādēm. Pēc rūpīgas vairāku mediķu un zinātnieku apskatīšanas, viņu nosauca par garīgi slimu, tomēr ārstējamu, dēļ kā viņa spriedumu atcēla. Tā vietā viņam piesprieda divu gadu ieslodzījumu garīgi slimo patversmē. Tāpat viņam tika piespriesta reliģioza pārmācīšanās, lai atgādinātu viņam par Dievu, kuru viņš esot aizmirsis dēļ savas nabadzības. Kas notika ar viņu pēc izārstēšanas, nevienam nav zināms.
Šis ir unikāls gadījums divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nekur netiek minēts, ka viņu spīdzinātu, visu informāciju viņš sniedza brīvprātīgi. Otrkārt, šis bija retais gadījums, kad cilvēku, kurš apliecina to, ka viņš ir vilkatis, nenodedzināja un atzina par garīgi slimu.
Tas arī šoreiz viss, paldies par uzmanību! Cerams, ka bija interesanti lasīt!
Es gan ticu vilkačiem un šiem stāstiem. Cilvēka ķermeņa jutekļi ir ierobežoti un nevar redzēt visas būtnes, kas tepat apgrozās mums līdzās smalkajos ķermeņos. Tātad šādas pieredzes ir cilvēkiem izmainītos apziņas stāvokļos vai cilvēkiem, kuriem ir spējas redzēt ar smalkā ķermeņa jutekļiem. Tas izskaidro, kāpēc daži aklie redz vai kāpēc citi operācijas laikā sevi redz no malas. Ir jaudžu kaudzēm stāstu, kur cilvēki dalās, kādas būtnes ir redzējuši izmainitos apziņas stāvokļos-gan mūsdienās, gan pilns ar tādiem ir latviešu folklorā. Un vēdu raksti apliecina, ka bez cilvēka ir 400 000 veidu dažādu saprātīgu-"cilvēkveidīgo" būtņu.
Vilkacis ir viens no populārākajām būtnēm. Esmu 2 dažādus savstarpēji nesaistītus liecinieku stāstus dzirdējusi par āzi ar vienu kāju-arī tāda būtne ir minēta "literatūrā par citu būtņu veidiem". Bet tas, ka dvēsele var iemiesoties un pāriet citas būtnes ķermenī, to zin gan mūsdienu ekstrasensi, gan arī visas agrāko tautu kultūras. Vienīgi toreiz skaidrāk pats vainīgais spēja apzināties, ka viņš ceļo no viena ķermeņa veida uz otru. Mūsdienās daudzi ļaunie nevar izskaidrot, kas pamudināja viņus veikt kādu ļaunumu, ne arī īsti spēj izskaidrot vīzijas par pāriešanu citos tēlot. Un neviens arī nestāsta, jo pats to nesaprot un nedomā, ka to var stāstīt.
Cilvēki, kas slimo šizofrēniju, epilepsiju, alkoholismu utt., arī iegūst izmainītus stāvokļus un šīs slimības pašas par sevi ir kā karmisks sods. Un visi šādi sodi ir par atraušanos no Dieva un par to, ka cilvēks ir degradējies savā bezdievībā, līdz beidzot saņem šādas slimības. Tā ka patiešām šādas garīgas novirzes iet kopā ar ļauniem darbiem, dīvainām pieredzēm un pāriešanu vilkaču ķermeņos.
