No Trešā pareģojuma teksta:
„Rakstu šo, pakļaujoties Jums, kas man to uzdevis caur viņa augstdzimtību, augsti godājamo Leiras bīskapu un svētāko Māti, pēc Dieva vēlējuma.
Pēc divām daļām, par kurām jau tiku stāstījusi, pa kreisi augšā no mūsu Jaunavas mēs redzējām eņģeli, kas turēja ugunīgu zobenu kreisajā rokā; šķīda dzirksteles, un liesmas izgāja no viņa un tulīt tūlīt tām bija jāaizdedzina pasaule. Taču uguntiņas izgaisa tiklīdz nonāca saskarē ar gaismu, ko izstaroja Jaunavas labā roka viņa virzienā. Tikām eņģelis ar labo roku norādīja zemes virzienā un skaļā balsī deklamēja: „Nožēlojiet, nožēlojiet, nožēlojiet!” Un mēs spožajā gaismā ieraudzījām, ka Dievs izskatās kā „cilvēks, iedams gar spoguli,” kā baltā tērpts bīskaps, un mums radās priekšstats ka tas ir svētais tēvs.
Daudzi citi bīskapi, garīdznieki, vienkārši kalpotāji un kalpotājas kāpa stāvā kalnā, kura virsotnē atradās milzīgs krusts, veidots no rupjiem korķozola stumbriem. Pirms tur iet, svētais tēvs gāja caur lielu pa pusei nopostītu pilsētu. Drebot un klūpot zem sāpju un rūpju smaguma, lūdzās viņš par bojāgājušo dvēselēm, kuru ķermeņi gulēja viņa ceļā. Uzgājis kalnā, pieplaka krusta pakājei. Un tad viņu nogalināja kareivji, kas viņam šāva no ugunsieročiem un stopiem. Pēc viņa gāja bojā garīdznieki, bīskapi, ordeņu kalpotāji, vīri un sievas no dažādiem sabiedrības slāņiem un klasēm. Zem abiem krusta spārniem stāvēja divi eņģeļi, un katram rokās bija kristāla trauks. Tajos viņ vāca mocekļu asinis un mieloja ar tām dvēseles, kas tuvojās Dievam.”
Publikācijas kritika. Ir pamatotas šaubas uzskatīt, ka šī Vatikāna „atklāsme” ir melīga, labākā gadījumā tā ir puspatiesība. Vai nu meloja iepriekšējie pāvesti, vai melo Ratcingers tagad. Vatikāna publicētajā versijā nekas nav teikts par iepriekšējiem vai esošajiem notikumiem, nekas nav teikts arī par 1981.gada atentātu pret Jāni Pāvilu II. Par to Rātcingers saka: „Noslēpumaino redzējumu fantastiskie traktējumi jau sen par tādiem (kādiem?) netiek uzskatīti. 1981.gada 13.maija atentāts bija tikai daļa no iecerētā Dievišķā plāna...”
Vārdu sakot, Vatikāns liekuļoja. Pat māsa Lūsija, kas sākotnēji bija noteikusi, ka Atklāsme publicējama 1960.gada 17.septembrī, vēlāk pati sevi pārlaboja, ka šo datumu noteikusi viņa pati, nevis „Dāma.” Tā vai citādi, bet Vatikāna „papuči,” izskatās, no Atklāsmes neko nebija sapratuši ne 1960., ne arī vēlākajos gados.
Tā kā pāvests Pijs XII Fatimu bija jau noteicis par pasaulē lielāko Dievmātes pielūgsmes centru, te neko nevarēja vairs mainīt, pat ja Atklāsmes saturs izrādītos graujošs. Bet tieši tā laikam arī ir noticis – nekādas dievmātes labvēlības tajā laikam nav. Un to uzzināja arī visi nākamie pāvesti pēc Jāņa XXIII. Varbūt tieši tādēļ, ka vēstījums nav ne no Jēzus, ne no viņa mātes, arī Leiras bīskaps 13 gadus slēpa to savā seifā?
