Es vēlos, kaut es joprojām būtu traks22
1322
0
Man nekad neizdevās veidot attiecības ar draugiem.
Mani vecāki nomira, kad es vēl biju jauns: briesmīga mašīnas avārija. Mans tēvs bija palicis bez galvas un māte bija caurdurta ar armatūras stabiem pēc tam, kad celtniecības kravas mašīna ietriecās viņos.
Notikums atstāja mani noslēgtu no visas apkārtējās pasaules. Es nespēju sazināties ar citiem vienalga, cik ļoti es centos, un tas mani noveda pie tā, ka es sevi uzskatīju par nenormālu. Tad vienu dienu es biju domājis vai graizīties, vai negraizīties vannasistabā, kad es būšu mājās. Un viņš parādījās.
Viņa vārds bija Džordžs.
Kopš tā laika es ar Džordžu esmu labākie draugi. Mēs varējām iet ārā brīvdienās, runāt, un pat dabūt darbu vienā slimnīcā.
Mana dzīve sāka mainīties un, pateicoties Džordžam, es sāku atvērt savu pasauli nedaudz plašāk un plašāk. Beidzot es biju saticis burvīgu meiteni un iemīlējos viņā. Mēs apprecējāmies, vairojām mīlestību un mums bija bērns.
Viss bija labi.
Tad vienu dienu es sarunājos ar Džordžu un teicu, lai viņš atnāk ciemos un iepazīstās ar manu sievu. Viņš vilcinājās ar atbildi, bet es viņu piespiedu un bija jau noteikts datums, kad viņš nāks pie mums uz pusdienām.
Tajā dienā, kad es viņu atvedu uz savām mājām un stādīju viņu priekšā, manai sievai bija samulsis smaids un viņa neko Džordžam visu šo vakaru neteica.
Kad Džordžam bija laiks iet, viņš pateicās manai sievai pa vakariņām, bet tā vietā, lai viņa ko atbildētu, sieva uz mani paskatījās tā, it kā es viņu būtu nodevis. Mans dēls arī bija raudājis savā gultiņā citā istabā, kas visu šo vakaru padarīja ne tādu, kā tam vajadzēja būt.
Es čukstēju savai sievai, ka viņai vajadzēja būt nedaudz viesmīlīgākai pret manu draugu. Pavadot Džordžu līdz viņa mašīnai, viņš teica, ka viņš pavadīja burvīgu laiku te, bet viņam vajadzēja jau doties prom.
Bet tad skumjā tonī viņš teica, „Piedod. Tev tiešām nevajadzēja to darīt,” viņš iedarbināja mašīnu un aizbrauca.
Kopš tā laika es sāku just, ka mana sieva no manis attālinās. Dažreiz viņa mani pilnībā ignorēja, kad es runāju, vai arī aizgāja prom teikuma vidū.
Stundas manā ofisā sāka palikt grūtākas, un pēc kāda laika tas viss nonāca tādā stadijā, kad man gandrīz vai nācās te dzīvot, lai varētu tikt galā ar visu laikā. Lai padarītu lietas vēl sarežģītākas, man bija jāpārvācas uz citu telpu, kurā nebija loga, tikai durvis. Bet pat tādā gadījumā, es vienalga mīlēju savu darbu.
Es vienalga turpināju runāt ar Džordžu, bet katru brīdi manā telpā kāds varēja ieiet. Pirms tam es varēju redzēt 4 vai 5 cilvēkus baltās jakās caur manu ofisa logu vērojot mani.
Es jautāju Džordžam par viņiem, bet viņš teica, lai es viņiem nepievēršu nekādu uzmanību. Viņš paskatījās uz mani ar drūmu seju un tad turpināja mūsu sarunu par to, kā man dzīvē iet. Pēc pāris nedēļām Džordžs atnāca uz manu ofisu un pateica, ka dosies garā ceļojumā uz kaut kurieni un ka mēs kādu brīdi nevarēsim sazināties. Kad es jautāju, kad viņš būs atpakaļ, Džordžs teica, ka nav īsti pārliecināts un aizgāja.
Pēkšņi vienu dienu es pamodos istabā, kurā es nekad neesmu bijis.
Sienas bija no betona. Te nebija logu un vienīgās lietas, kas bija šajā istabā, ir gulta, galds un smagas metāla durvis. Es kliedzu un kliedzu, cerot, ka kāds atsauksies un nāks mani atbrīvot, un tad beidzot kāds ienāca istabā.
Es viņu atcerējos kā vienu no vīriem baltajās jakās, kas skatījās uz mani caur ofisa logu. Es viņam jautāju, cik ilgi te esmu un teicu, lai mani nekavējoties izlaiž.
Reklāma
Viņš uz mani paskatījās un teica, ka man beidzot 4 gadu laikā ir bijusi iespēja tikt no šejienes ārā, ja vien es būtu turpinājis dzert medikamentus. Es biju slims.
Acīmredzot tas nebija iespējams, bet tad es sapratu, kas būtu varējis notikt.
Džordžs.
Es nokritu ceļos un sāku raudāt. Pēc visa tā, ko es biju piedzīvojis, izrādās, ka mans labākais draugs ir tikai daļa no manām iedomām. Es biju iznīcināts.
Pēc kāda laika situācija nostājās pareizajā vietā manā prātā. Es biju sapratis, ka man nekad nav bijis darbs slimnīcas ofisā.
Apmēram pēc mēneša, es biju gatavs iet mājās.
Visi ārsti bija nostājušies gaitenī līdz tā pašam galam un aplaudēja tajā dienā, kad es beidzot biju izveseļojies. Es biju noguris, bet tomēr apmierināts. Ja te bija kaut kas, kas man lika cīnīties līdz galam, tad tā bija doma par to, ka varēšu atkal redzēt savu sievu un bērnu, un, kad es gāju uz durvju pusi, tas bija vienīgais, pa ko es spēju domāt.
Kad es nokļuvu gaiteņa galā, man pazīstama seja atvēra durvis. Tur, ar savu smaidu, bija Džordžs.
„Es centos tikt atpakaļ tik ātri, cik varēju, kad uzzināju, ka tevi izlaiž ārā. Es taču nevarēju palaist garām sava pacienta izlaišanu, vai ne? Varu derēt, ka esi ļoti apmierināts, ka tev vairs nekad nevajadzēs ar mani sarunāties!”
Es kliedzu.
Es skrēju mājās tik ātri, cik vien varēju, vairākas reizes aizķeroties aiz savām kājām. Beidzot es tiku līdz savai mājai. Tā tieši tā, kā es to atcerējos. Es pārskrēju pāri mauriņam un atvēru durvis, lai mani sagaidītu...
Neviens.
Ar laiku es sapratu, ka mana ģimene bija tā, kas nekad neeksistēja un tas Džordžs, viņš bija reāls, bija nekas vairāk kā ārsts.
Ja te ir kāda atziņa, no kuras varētu mācīties pēc visa piedzīvotā, tad tā ir, ka rezultāts nav tāds, kādam tam vajadzētu būt.
Asinis tek ārā no mana ķermeņa uz dušas grīdas un esmu ieskauts biezā, mirušā vientulības gaisā.
Vai tas tiešām ir pareizi ārstēt pacienta garīgās nepilnības? Aizvākt viņus no iedomu pasaules un ielikt šajā? Vai ārstiem ir tiesības to darīt?
Rakstot šos vārdus ar asinīm uz pirkstiem, es neticu, ka tā ir.
Jo ja tas būtu atkarīgs no manis,
Es vēlos, kaut es joprojām būtu traks.
***
Šis vairāk bija pārdomām.
Citi interesanti (varbūt interesantāki) raksti manā profilā.
Tev patiks šie raksti
