Es murgoju...7

Viss sākās tumšā vakarā. Es un mana ģimene - mamma, tētis un mazā māšele, staigājāmies pa mūsu laukiem. Protams, kā visos sapņos, ne vis bija identiski līdzīgs tai vietai. Mani lauki ir mierīga rajona, gara šoseja, gar kuru iet vairāki pagriezieni ar gruntētu ceļu un mājas, viena blakus otrai saliktas. Varbūt kāds zin šo vietu - Dunte. Ļoti mierīgs un harmonisks rajons. Jūra līdz manai mājai ir tik tuvu, ka šalkoņu var dzirdēt naktī pie atvērta loga. Bet nē, sapnī bija savādāk. Tajā visi cilvēki bija nemierīgi, visi kaut ko baidījās, runāja savā starpā un tā teikt - stresoja. Protams, man bija, tā teikt, nospļauties, jo es ar savu ģimeni vēlējos pavadīt jauku vakaru. Ome lika aiziet līdz kaimiņiem - apsveicināties, jo sen nebija viņus satikusi, tie nesen esot atbraukuši no ceļojuma uz Horvātiju. Skaista vieta. Mamma vienmēr esot tur gribējusi aizbraukt, bet vēl nav sanācis. Arī āra nelīdzinājās laukiem. Tur bija veikali un mūsdienu modernās mājas, kas uzreiz izjauc visu harmoniju un lauku un dārzu sajūtu. Tad nu devāmies pie kaimiņiem, parunājāmies (es īsti nepievērsu uzmanību par ko, biju aizņemta domājot par savām lietām), devāmies uz veikalu, jo kaimiņiem bija doma uzrīkot nelielu atkalredzēšanās pikniku - BBQ. Visi cilvēki bija pazuduši. Kad nonācām veikalā, pārdevējs bija pārbijies un uz mums nolūkojās kā uz, tā teikt, idiotiem, kad iepirkāmies. Tad nu devāmies atpakaļ pie kaimiņiem. Turp ceļā manījām vairākus asins pleķus uz zāles garajiem stiebriem, tur pat pļavā, netālu no veikala, gulēja govs - mirusi. Mēs nodomājām, noteikti vilki vai lapsas, tas šeit jau bija normāli. Vienreiz mēs ar vecotēvu redzējām lāci, tas bija tāds satraukuma brīdis. Govs mūs nepārbiedēja, tāpēc devāmies tālāk. Kad bijām vairs tikai puskilometra attālumā, dzirdējām tādu kā dārdoņu, nē, vairāk kaut kas līdzīgs maršam, tikai daudz ātrāks. Tāda sajūta, ka visi rajona apkārtnē dzīvojoši ir salasījušies un uzrīkojuši nakts skrējienu - maratonu. Tas mūs nedaudz iebiedēja un ieinteresēja. Protams, devāmies tālāk. Pēkšņi no šosejas pagrieziena parādījās pūlis. Kāds pūlis? Sākumā nesapratām, pēc tam es sapratu... Tie izskatījās tieši tā pat, kā tie inficētie cilvēki no šausmu filmām, kā piemēram Rec. Bet tie nebija kā parasti cilvēki. Daži bija līdzīgi tiem no video spēles Doom 3. Es biju pārbijusies, es nezināju ko darīt. Kaimiņu māja bija vistuvāk, tāpēc cik vien ātri varējām, skrējām uz turieni. Tētis atpalika, es pat nezinu kāpēc, jo parasti viņš ir visātrākais. Viens no tiem radījumiem uzleca uz mana tēva, tas nokrita zemē, es biju šokā un apstājos, domāju skriet palīgā, bet tomēr, ko gan es - 17 gadīga meitene, kas parasti nekaujas un ja arī iznāk, pāris sitieni un viss, izdarītu. Mamma rāva mani, viņa bija asarās, mana sirds sāka sāpēt kā vēl nekad, tas bija šausmīgi. Pēkšņi tēvs bija to pagrūdis malā un skrēja Tēvs bija sakosts, kā jau filmās, arī tagad konstatēju, ka viņš ir inficēts. Viņš ļoti stipri asiņoja, viss apkārt bija melns, neko nevarēja redzēt, viņš skrēja, es, gribēdama palīdzēt, paskrēju pretī. Mani šķīra vairs tikai pāris metri no viņa, kad viņš pēkšņi nokrita zemē. Kāds viņu bija parāvis aiz kājas... Tas bija drausmīgi redzot kā viņu aizrauj un inficētie salec viņam virsū kā pēc tāda gaļas gabala. Daļa pamanīja mani un sāka skriet virsū man. Nedomājot, es pagriezos un skrēju. Tieši pie kaimiņu mājas durvīm es sabruku atkal iedomājoties par tēvu. Visu dzīvi bija man blakus un te pēkšņi, man kād viņu atņem. Bez brīdinājuma, bez jautājuma, bez nekā... Es nokritu zemē, es raudāju, es biju histērijā, pat likās, ka es varētu būt nervu sabrukumā un man jumts ir aizbraucis prom, mamma mēģināja mani piecelt un dabūt pie samaņas. Tas viņai izdevās un mēs iebēgām mājās. Kaimiņu tur nebija. Laikam arī viņi kļuva par upuriem, mēs nodomājām. Pagāja kāda stunda, viss bija pierimis, kad pēkšņi atsprāga vaļā durvis. Tas bija mans tēvs kas cīnījās ar vienu no viņiem. Tad viņš viņu piebeidza, dīvainā kārtā - mans tēvs radījumu. Tas bija šausmīgs skats. Viņš viss bija saplēst, viņa kājas bija norautas un viņš pats bija mainījies. Tas skats bija pretīgs. Viņš skatījās uz mums un smējās, mammai bļāva virsū. Sākumā mamma vēlējās lai viņš nāk iekšā, bet viņš palika ārā un teica, ka papļāpāšot ar draugiem. Vai viņš bija sajucis prātā? Vai viņš saprata ko saka? Varbūt tas bija kāds simptoms, kad esi inficēts? Viņa runasveids un uzvedība atgādināja dēmonu. Tas bija ļoti nepatīkami. Tad pie viņa atnāca vēl viens no tiem radījumiem. Tas tēvu neaiztika, bet notika kas trakāks. Tēvs sāka sist ārā logus un raut durvis vaļā nolemjams mūs nāvei. Man bija tik bail. Viņš tā kā sarunājās ar radījumiem, bet, dīvainā kārtā, radījumi necentās tikt mums klāt, tā it kā mēs tur nemaz nebūtu. Pēc šī visa es pamodos no tēva smiekliem. Man un tēvam attiecības nekad nav bijušas labas un ir bijušas dienas, kad es pat vēlētos, lai viņa nebūtu, bet pēc šī sapņa es atviegloti uzelpoju, saprazdama, ka viss ir labi. Plus, es biju apraudājusies. Mana sirds pukstēja divtik ātrāk. Bet es biju laimīga pamostoties savā gultā, nevis kaimiņu mājā. 

Sarakstīja : Anete.