Heyoo. Gribu uztaisīt kādu mistisku stāstu sēriju. Viss ir manis pašas izdomāts, ceru, ka liksies saistošs.
Cilvēki stāsta- ja jums ir sajūta, ka jūs vēro, tad tā arī noteikti ir. Pff, absolūtas muļķības. Mani šī sajūta piemeklē katru dienu, pati cenšos to skaidrot ar savām dīvainajām paranojas lēkmēm, kas man ir jau no mazotnes, kopš tā laika, kad mani vienu ieslēdza virtuves bunkurā uz veselu nakti. Tās tādas dumjas iedomas. Tā nu es te sēžu un jūtu acis pakausī.. Lai arī skolā sēžot un jūtot, ka kāds skatās- tā patiešām ir. Jūtu, ka kāds mani vēro, bet nu, cik tad var uz mani skatīties? Neesmu jau nemaz tik interesanta. Sēžu un turpinu rakstīt to stulbo referātu par Āfriku..cik jautri. Bet tomēr tā sajūta nepazūd. Labi, iziešu ārā, paskatīšos, varbūt kāda vāvere ierāpusies kokā un skatās uz mani, gaidot kādu gardumu. Tā es izraušos ārā no savas migas, nolieku datoru uz galda un dodos ārā pa dzīvokļa durvīm, starpcitu, es dzīvoju piektajā stāva, pie loga man aug milzīga priede, tieši šī iemesla dēļ maz ticams, ka kāds ir ierāpies kokā un mani vēro. Izeju un staigāju- nekā jauna, laternas deg visā ciematā, daži pusaudži klīst pa ielām un neko ļaunu nemaz nedomā. Aizeju līdz tai pašai nolemtajai priedei- protams, nekā zaros nav, taču, kaut kas zarus kustina. Ieskatoties kārtīgāk tomēr pamanu mazu vāverēnu, kas lodā pa zariem un pa koka stumbru. Ha, superīgas man tās priekšnojautas. Ja jau bezjēdzīgi esmu iznākusi ārā, pastaigāšu vēl mazliet. Šajā sīkajā ciematā, kas atrodas pie jūras, dzīvoju jau desmit savus deviņpadsmit dzīves gadus, tāpēc pārzinu katru priedi, katru oli un katru mājas ķieģeli. Tā nu es aizstaigāju līdz jūrai pa mazo taciņu, kas atrodas netālu no manas mājas, līdz jūrai ir tikai piecu minūšu gājiens, tāpēc zinu, kur iet un kas mani sagaida. Ejot pa taciņu sajūtu atkal acis, kas šoreiz, šķiet, mani vēro no augšas. Ak, Dievs, kā mani tracina tās vāveres, jo kas gan cits spētu uzrāpties tik augstu priedē, kurai nemaz nav zemu zaru? Kad esmu mazajā nostūrī pie savas jūras, jūras malā neviena nav, jo kurš gan vēlu vakarā, vēsā rudens dienā iet peldēties? Tāpat ciemats ir vistālākajā valsts nostūrī, kurā pat nav savas bibliotēkas vai slimnīcas, vai policijas iecirkņa, nemaz nerunājot par tādām ekstrām kā lielveikali. Paelpoju svaigo jūras gaisu un tad eju uz mājām, jūtot tos pašus nožēlojamos skatienus. Hi, esmu dumja, pie sevis pasmejos un mazliet trīcoša soļoju mājās. Mēdzu sev ieskaidrot, ka esmu dzelzs sieviete, lai gan vienmēr tač’ ir mazliet bail. Tā nu, esmu pie mājām, jau taisos iet iekšā, kad sadzirdu milzīgu blīkšķi. Bāc, tas bija skaļi, laikam kāds izblieza savu stiklu vai varbūt kāda mašīna pēkšņi kaut kam uztriecās, bet nu, neko neredzu, izskatās, ka skaņa nāca no mājas otras puses.. Iešu labāk augšā, ja nu kāds trakais..Brrr… Uzskrienu augšā, bet gaismas manā dzīvoklī izslēgtas, iet tikai TV, kuru noteikti skatās mamma ar tēti, jā, abi glīti saritinājušies viens otram blakus un guļ, fonā iet ziņas, kaut kas par politiku- skaidrs kāpēc aizmiguši, viņus nekas nespēj ieinteresēt, tad ziņas turpinās ar sižetu par kaut kādu džeku, kurš sagājis sviestā kāpjot klintīs, jo viņa draugi nositušies, viņš ticis apsūdzēts par viņu slepkavību, bla bla bla, izbēdzis no cietuma. Ha, kāds saskatījies Šaušenku. Lai arī tas noteikti nav normāli, tas ir tik tālu no šejienes, ka nemaz neuztraucos. Kad ieeju savā istabā, saprotu, ka dators izlādējies un viss ir tumsā, istabā ir savādi vēsi. Tad pēkšņi mani pārņem neiedomājamas bailes un adrenalīns, pēkšņi nojaušu un savā dumjajā galvā izdomāju scenāriju- ieslēdzu gaismu- jā, blīkšķis, ko dzirdēju bija mans logs, kas pilnībā izšķaidīts un tur tagad ir tikai loga rāmis. Pēkšņi viss kļūst miglains.. MAMMA un TĒTIS! Viņi neatbild saucienam, man bail iet klāt. Bet tad dzirdu balsi no dīvāna puses- „ko bļausties? Nevajag bļaut, nedzirdēs Tevi tāpat, šos bišku pabiedēju un trankvilizēju, hihi. Labi, ka jau bija noguruši, bezspēcīgi.” Un ieraugu vīrieti ar vecu, nobružātu kāpšanas ekipējumu. Viss, es esmu filmā, esmu filmā vai sapnī.. Tas nav īstenībā. „Mazā naivā meitene, viss, kas reiz bijis nāk atpakaļ, atceries, kad pirms desmit gadiem šie te atbrauca? Draugi skaitās.” „Es nesaprotu, par ko iet runa”-cenšos saglabāt mieru, esmu gatava uzbrukt, nesaprotu neko, kas ir ar mammu un tēti? „Šamējo dēļ mani cietumā iebāza toreiz, visa tā pazemošana tagad būs garām.” Tad vīrietis pieceļas, redzu, ka mammai pakustas roka, viņā iesaucas, nosauc manu vārdu un vīrietis metas man virsū „Lai arī Tava mamma redz, ko redzēju es!” Un nākamais, ko es zinu ir- es guļu uz zemes, redzu savu logu no apakšas, es izkritu… Tas sāp, neko nesaprotu- kā tas varēja notikt? Vai es esmu es? Vai esmu dzīva un kāpēc esmu dzīva? Interesanti- vai sāpēs tagad, kad vīrietis jau nāk no otras puses? Neko nesaprotu, liekas, ka viss notiek tikai manā galvā. Un tad es pēkšņi visu sapratu.. Nevajadzēja visu uztvert pašsaprotamu, mani vecāki nav nekādi nevainīgie eņģeļi, aih, visu saprotu, toreiz reibumā mani iespundēja bunkurā un devās kāpt klintīs, protams, kopš tās reizes viss mainījās. Tagad es sākucerēt, ka miršu. Vīrietis nāk tuvāk un tad viss- vairs nesāp. Pēdējais, ko dzirdu- kā kliedz māte. Viss.....
