Vampīri, vampīri... Diezgan piemērota tēma ziemas novakarei, kad tumsa ir piepildījusi visus kaktus, kājās siltas zeķes un pa rokai nolikta labas tējas tasīte, vai ne?... Taču šoreiz nerunāsim par pašu Drakulu un viņa, maigi izsakoties, visai cinisko attieksmi pret dzīvi un līdzcilvēkiem.
Tas ir jau daudzkārt cilāts temats, bez tam spriedzes ikdienā jau tāpat ir pārāk daudz. Vienīgais, ko mēs paturēsim prātā no šausminošajiem stāstiem par asinskāro grāfu, ir pats vārds "vampīrs", kuram ir arī sadzīvisks un pat psiholoģisks tulkojums.
Protams, dabā ir atrodami radījumi, kuri nebūt nav tik mistiski un apveltīti ar tādu slavu, kā pats Drakula, taču zināma saistība pastāv – proti, patiešām eksistē sikspārņi, kuri mēdz ievainot dzīvnieka (visbiežāk liellopa vai zirga) ādu tajā vietā., kur tai vistuvāk atrodas asinsvadi – likumsakarīgi, ka tas visbiežāk ir kakls. Pateicoties īpašai vielai, kas atrodas sikspārņu siekalās, asinis turpina sūkties no brūces un ilgu laiku nesarec, dodot iespēju mazajiem negantniekiem dzert asinis, cik jaudas. Citiem vārdiem, īsti asinssūcēji. Kino industrija ir patapinājusi šo sižetu no senākiem laikiem, bet paturējusi bioloģiskās detaļas – tālab arī platīnblondo (sarkanmataino vai tumšmataino) skaistuli vampīrs vispirms izjusti apskauj un tad lēnām ieslidina savus zobus viņas satraucoši pulsējošajā jūga vēnā. Sikspārņi gan asinis vienkārši laiza, bet tie šoreiz ir nebūtiski sīkumi. Romantiskā atsauce uz dabu mums nepieciešama tikai tālab, ka svarīgs ir pats princips – vitāli svarīga resursa nolaupīšana, izmantojot izkoptu tehniku.
Cilvēki arī mēdz uzvesties kā vampīri, taču vairumā gadījumu, ja vien mēs nerunājam par cilvēkiem ar traumētu psihi, kuri patiešām reāli vēlas dzert asinis, runa ir par citu cilvēku enerģētisko resursu izmantošanu.
Lai mēs neaizrunātos prom no pamattēmas, pieņemsim, ka ar enerģētiskajiem resursiem tiks apzīmēta jebkura cilvēka psihiskā un fiziskā enerģija, kura katram ir individuāls raksturlielums. Variācijas ir bezgalīgas, jo mēs esam ļoti dažādi. Piemēram, ir tā saucamie astēniskie jeb viegli ietekmējamie cilvēki, kuru psihiskie resursi ir viegli izsmeļami tālab, ka viņi ir trauksmaini un ar visai nestabilu nervu sistēmu. Katrs nieks vai sadzīviskas nepatikšanas dzen šos cilvēkus izmisumā un elementāri konflikti bieži vien tiek pārvērsti grūti risināmās problēmās. Viņi varētu būt tie, ko "vampīri" izvēlas savu resursu papildināšanai. Astēniski cilvēki ir emocionāli novārguši un lāgā nespēj pretoties psiholoģiskajam spiedienam.
Pretējs variants ir cilvēki, kuri praktiski visās situācijās ir līdzsvaroti un liekas nesatraucami. Viņi ir rāmi un šķietami biezādaini. Lai kas notiktu, tendence saglabāt mieru ir pārsvarā. Rezumējot iepriekšējo, teiksim tā – enerģētiskie resursi ir atkarīgi no nervu darbības tipa, iepriekšējas pieredzes (tā var izrādīties būtiska, pārvarot grūtības un izkopjot toleranci jeb noturību pret stresu), ģenētiskām determinantēm un daudziem citiem faktoriem.
Zobi kaklā?
Tagad paraudzīsimies, kā var izpausties mēģinājumi tikt klāt kāda cilvēka enerģētiskajiem (psihiskajiem) resursiem. Tie ir visdažādākie - sākot ar ikdienišķām situācijām un beidzot ar apzinātu, mērķtiecīgu darbību.
Vai jūs kādreiz esat piedzīvojuši situāciju, kad kāds paziņa vai pat pavisam svešs cilvēks sāk jums izkratīt sirdi, bet tēma gluži nav no tām, kura jūs interesē? Savādā kārtā jūs nevarat pārtraukt sarunu un turpināt klausīties, ko jums šis cilvēks stāsta. Pēc zināma laiciņa jūs ar izbrīnu konstatējat, ka esat iesaistījušies kādas svešas dzīves peripetijās, un nogurums jūs nomāc kā dūņaina upe. Pēc sarunas liekas, ka jūsu ķermenis vairs nepieder jums, galvā nav nevienas jēdzīgas domas, un visus apkārtesošos cilvēkus jums gribas pasūtīt vismaz uz Mēness otru pusi. Dažkārt parādās fiziska izsīkuma pazīmes - nogurums un galvassāpes.
Ir vēl kāda populāra uzbrukuma variācija – jūs gribētu atkratīties no uzmācīgajiem sektantiem, kuri ir klāt jau piecpadsmito reizi un mēģina notirgot savu reliģiju slavinošo literatūru, taču nekādi to nevarat izdarīt, viņi atkal un atkal jūs uzrunā. Viņi ar radara precizitāti selektīvi atrod jūs pūlī un dodas taisnā ceļā pie jums, lai nākamās četrdesmit minūtes noturētu ekstātisku monologu, ko nav iespējams pārtraukt. Rezultāts ir tāds, ka zināma naudas summa atrodas apņēmīgā sektanta kabatā, bet jums rokās ir grāmata vai sliktākajā gadījumā vairākas, par kurām jums nav ne mazākās intereses.
Abos iepriekš minētajos gadījumos notiek vēršanās pie izraudzītā cilvēka, lai viņu izmantotu. Protams, nolūks šķietami atšķiras - vienā gadījumā ir tā, ka kāds mazina savu trauksmi vai neapmierinātību uz otra rēķina. Šādi gadījumi ikdienas dzīvē nav nekāds retums, tas var notikt gan darbā, gan mājās.
Jāpiezīmē, ka šādās situācijās var atpazīt dažus specifiskus psiholoģiskās aizsardzības mehānismus, kuru uzdevums ir cilvēka pasargāšana no t.s. mentālajām jeb garīgajām sāpēm. Piemēram, pārvirze. Dusmu novirzīšana uz cilvēku, kurš "gadās pa rokai", nav nekāds retums. Gandrīz katrs cilvēks savā dzīvē vismaz reizi ir šādi rīkojies. Nelaime tikai tā, ka tas cilvēks, kurš saņem šo sev adresēto, bet nepelnīto dusmu izvirdumu, samaksā ar saviem enerģētiskajiem resursiem. Protams, upurim tas nav patīkami, toties tas, kurš ir pārvirzi realizējis, pēc sava dusmu izvirduma uzelpo un jūtas kā no jauna piedzimis.
Mēs varam teikt, ka ir notikusi "neatļautu paņēmienu" lietošana, taču aizliegt vai kontrolēt šādas situācijas ir neiespējami – kaut ko mainīt var tikai paši iesaistītie cilvēki, cenšoties apzināt izmantoto mehānismu. Psiholoģiskās aizsardzības stratēģijas ir dažādas – dažas no tām tiek uzskatītas par adaptīvākām, citas vairāk aktualizējas krīzes brīžos un ir vērojamas indivīda uzvedībā īslaicīgi. Taču viena lieta ir neviļus atmaksāt par pāridarījumu, bet pavisam cita – atkārtoti pakļaut savus kolēģus vai ģimeni psiholoģiskai spriedzei.
Kalpot par "garīgu atkritumu spaini" kādam, kurš nekavējas savus impulsus realizēt, nudien nav patīkami. Vēl nepatīkamākas ir situācijas, kad kāds kādu ilgstoši izmanto, lai gūtu psiholoģisku atvieglojumu. Tā kā vampīriskos uzbrukumus nav iespējams vienkārši "atcelt", atliek vienīgi mēģināt izvairīties no uzvedības, kura provocē potenciālo enerģijas meklētāju.
Upura uzvedība
Šis ir plašāks jēdziens, nekā daudzi iedomājas. To vairs neattiecina tikai uz sievietēm, kuras izaicinoši ģērbjas, tādējādi provocējot potenciālos seksuālos varmākas. Starp citu, pētījumi, kuri veltīti upura uzvedības identificēšanai, liecina, ka ģērbšanās stilam noteikti nav izšķirošas nozīmes, svarīgāka ir tā saucamā neverbālā informācija.
Upura uzvedība ir jēdziens, kuru var izmantot, lai apzīmētu konkrētas uzvedības izpausmes. Meklējošs un noguris skatiens, cenšanās ieskatīties citiem cilvēkiem sejā, nedroša gaita, nepārliecinoši žesti – tas liecina par upura uzvedību neverbālā veidā. Vārdiski upura uzvedība izpaužas nespējā iebilst, argumentēt un izteikt savas domas. Ja jūs spējat pārtraukt cilvēku pusvārdā, izvairoties no runas plūdiem, tad jums ir cerības, ka kāds jums neliks ciest par savām tās dienas neveiksmēm. Ja jūs to nevarat, ja jūsu žesti ir nepārliecinoši un jūs nevarat argumentēti atteikt, tad, visticamāk, jums raksturīga upura uzvedība.
Jāsaka, ka tie cilvēki, kuri nespēj pretoties šādiem ikdienas uzbrukumiem, biežāk cieš no tā saucamā izdegšanas sindroma vai arī viņus ir piemeklējušas depresīvas izjūtas.
Ja darba vidē ir kolēģi, kuri viens otru aprunā vai vērpj intrigas, tad tie noteikti ir dēvējami par enerģētiskajiem vampīriem, jo barojas no pašu radītā haosa un emocionālās spriedzes. Iespējams, jums ir nācies saskarties ar situāciju, kad vairāki cilvēki apzināti mēģina sabojāt attiecības starp citiem cilvēkiem, vienlaikus izmantojot izdevību eskalēt katru konfliktu līdz baltkvēlei, bet pēc tam uzstājas kā "miera nesēji". Visi ir nelaimīgi, izņemot viņus pašus. Konflikta uzturēšana, gūstot no tā šādu ieguvumu, ir viņu ikdiena.
Dažkārt arī pāru attiecībās veidojas situācija, par kuru droši var teikt, ka tā ir enerģētiskā vampīra koeksistence ar upuri. Tas izskatās tā, ka viens no partneriem patur sev tiesības paust dusmas, nosodījumu, neapmierinātību, kamēr otrs ir spiests šo situāciju paciest un apspiest savas izjūtas.
Pāris, kurš deklarē, ka viņiem nekad nav konfliktu, izklausās pēc fikcijas, jo tā vienkārši nemēdz būt. Lai cik partneri būtu līdzīgi dzīves uztverē, viņi var reaģēt visnotaļ dažādi. Konfliktu neesamība neliecina par veselīgu attieksmi, drīzāk otrādi. Neprotot atrast kompromisus un saskaroties ar agresīvu, paģērošu attieksmi, viens no partneriem var ieņemt pasīvu pozīciju, ļaujot otram izmantot savus psihiskos resursus "mīļā miera" labad. Galu galā tā pārvēršas par sistēmu, kuras pastāvēšana ir atkarīga no tā, cik ilgi "vampīra" upuris spēs to paciest.
Esmu slims. Jums mani jāžēlo.
Vēl viens vampīru paveids, kuri ir gatavi izsmelt jūsu spēkus jebkurā diennakts laikā, ir hipohondriski ļaudis. Viņi ir cilvēki ar izteikti zemu pašcieņu, taču ir atraduši pietiekami efektīvu veidu, kā pašiem sev likties nozīmīgākiem. Nepārtrauktā žēlošanās par veselību un atbalsta meklēšana, pieprasot nepārtrauktu uzmanību, noved pie tā, ka ģimenes locekļi un tuvākie draugi no šāda cilvēka cenšas izvairīties, vēl vairāk pastiprinot hipohondriķa nevērtīguma izjūtu.
Hipohodriķis ir egoistisks, jo zem cietēja maskas ir cilvēks, kurš alkst atrasties uzmanības centrā. Slimību meklēšana un simptomu "apstiprināšana" ir nepieciešama, lai liktu citiem saprast, cik smaga ir dzīve un cik maz par tās patieso smagumu nojauš vidusmēra pilsonis. Hipohondriķa ciešanas paradoksālā kārtā viņam pašam liekas ticamas, jo viņi ir cilvēki ar vāju stresa toleranci jeb, citiem vārdiem, viņi meklē kādu, no kā "baroties" un uz kuru var paļauties krīzes situācijā. Viņi ir pārmetoši un nelaimīgi, ja slimību apraksti tiek vērtēti negatīvi un līdzcilvēki nav noskaņoti klausīties vaimanās, bet iesaka "mest šīs blēņas pie malas un sākt strādāt".
Tā kā hipohondriķi ir mazjūtīgi pret psihoterapiju, šāda iesīkstējusi attieksme pašiem pret sevi un līdzcilvēkiem būs problēma visu atlikušo mūžu. Nemitīgā žēlošanās un uzmanības meklēšana ir drošs veids, kā pasargāt sevi no dzīves vētrām.
Ķiploki līdzēs?
Visticamāk ķiploki, svētītais ūdens un cita atribūtika, kas ir tik efektīva cīņai pret vampīriem platekrāna grāvējos, šoreiz nederēs. Nelīdzēs ne koka krusti, ne istabas iezīmēšana, ne amuleti, ar kuriem ļaudis dažkārt mēdz apkarināt visu, kas ir pa rokai.
Vienīgais veids, kā izvairīties no enerģētiskajiem vampīriem, ir sava psiholoģiskā komforta nodrošināšana ar ētiskiem līdzekļiem.
Daži padomi
Vērtējiet savu laiku pietiekami augstu - netērējiet to liekām, neefektīvām sarunām, pēc kurām jūtaties slikti.
Neļaujieties manipulācijām – ja kāds sūdzas par savu nelaimīgo dzīvi, centieties pragmatiski izsvērt savas palīdzības iespējas šim cilvēkam un par to skaidri izsakieties.
Ja jums liekas, ka potenciālā vampīra sabiedrība kļūst pārāk uzmācīga, nebaidieties pateikt, ka jūs šīs sarunas nogurdina.
Nepieļaujiet, ka cilvēks bez īpaša iemesla jums zvana trijos naktī, lai pažēlotos par jaunās kolēģes ambiciozitāti vai priekšnieka šķietami netaisnīgo attieksmi. Varat sākt ar to, ka liedziet zvana iespējas ārpus darba laika.
Rezervējiet sev tiesības pārtraukt sarunu, ja tā pārvēršas par bezmērķīgu žēlošanos un centieties izvairīties no vainas izjūtas. Jūsu pienākumos neietilpst citu dzīves dzīvošana, ja vien tā nav daļa no jūsu profesionālajiem pienākumiem.
Citiem vārdiem, nepakļaujieties psiholoģiskajai vardarbībai. Ja tomēr jūtat, ka nemitīgi jūs uzmeklē kāds, kurš atkal un atkal grib "paraudāt uz pleciņa", uzmeklējiet psihologu. Iespējams, kaut kas jūsu personībā, dzīves uztverē, mīmikā vai žestos ir tāds, kas liedz efektīvi izvairīties no enerģijas nolaupītājiem.
Rūpējieties, lai jūsu personīgā dzīve paliktu jūsu personīgā dzīve.
Vai vienmēr tā ir ļaunprātība?
Dažkārt ir situācijas, kad kādam patiešām ir gaidījusies liela nelaime. Tad var būt, ka cilvēks intensīvi meklē palīdzību un cenšas atrast kādu, kas spētu viņu psiholoģiski atbalstīt. Šīs situācijas ir samērā viegli atšķiramas – pirmkārt, jau tāpēc, ka notikumi runā paši par sevi, otrkārt - šādos gadījumos cilvēki necenšas izvairīties no profesionāļu padoma.
Enerģētiskie vampīri - gluži pretēji - necenšas risināt savas problēmas un izvairās no radikālas darbības, kura liktos loģiska un atbilstoša situācijas atrisināšanai. Varētu teikt tā – status quo saglabāšana jau ir savdabīgs risinājums. Vampīrs sevi vienmēr var atbalstīt, atrodot kādu jaunu upuri. Savukārt cilvēks, kurš ir piedzīvojis liela mēroga psiholoģisku traumu, var ilgu laiku turpināt meklēt kādu, kas viņu atbalsta, taču gandrīz vienmēr ir vērojama situācijas uzlabošanās un pamazām darbība kļūst arvien efektīvāka. Var būt arī tā, ka lielās bēdās cilvēki norobežojas no visiem un nonāk sociālā pašizolācijā – vienkārši viņiem nav spēka realizēt normālu komunikāciju un raudzīties uz dzīvi, kas turpinās, neraugoties uz viņu personiskajām ciešanām.
Tātad...
Enerģētiskie vampīri ir cilvēku attiecību problēma. Melnā vai baltā, vai citas krāsas maģija visbiežāk nav pie vainas. Ja jūs visam tam ticat, varbūt tad der uzmanīties, tomēr biežāk nākas runāt par cilvēku savstarpējo attiecību niansēm. Enerģētiskie vampīri nav nekas cits, kā cilvēki ar visai zemu pašcieņu un neefektīviem paņēmieniem dzīves krīžu pārvarēšanai. Centieties nekļūt par piesietu zirgu, kuram nav iespēju aizbēgt no sava mazā, apnicīgā vajātāja. Pirms padevīgi pagriežat kaklu, padomājiet, vai tas ir tā vērts. Lai vampīra maigā balss, lūdzošais skatiens un vārdi: "Tikai Tu mani sapratīsi..." jūs neiemidzina...
Veiksmi!
