Star citu, apšaubāmu elfu un feju atklājēju godu it kā piedēv;e slavenaam angļu dramaturgam Viljamam Šekspīram. Tieši viņa tradēģija \\\'\\\'Romeo un Džuljeta\\\'\\\' pirmo reizi pavīdēja feja Maba, kas \\\'\\\'... lielumā bija kā ahāts mēra gredzenā. Naktī viņa braukalē pa mūsu deguniem putekļu sešinieku pajūgā, kamēr mēs guļam\\\'\\\'.
Šekspīra tradēģija par feju Mabu stāsta dzejnieks Merkucio savā joku dzejolī. Tapēc mēs nevaram droši apalvot, ka pats Šekspīrs ticēja, ka feja varētu but gredzena akmentiņa lielumā! Galu galā cita viņa feja - Titānija no komēdijas "Sapnis vasaras naktī\\\'\\\' - bija bīstamākā feja, slaida un skaista.Viņa pat nicināja savu augumā nelielo vīru Oberonu. Turklāt Oberons kļuva maziņš lāsta dēļ...
Jāsaka, ka Šekspīrs veltīgi vainots apmelošanā. Viņš taču tikai pajokoja! Viņa joka sekas gan bija tālejošas un diezgan nepatīkamas ejām un elfiem. Jebkurā gadījumā viņu mīlestība uz cilvēku dzimumu tas nevairoja!
Protams, gan elfi, gan fejas ar to spējām pārvērsties var pieņemt jebkādu izskatu - līdz pat pašam māazākajam. Taču viņi to dara reti. Biežāk fejas un elfi parādās mūsu acu priekšā tādā pašā augumā kā normāi cilvēki, ja ne garāki. To atšķirība izpaužas citur - skaistumā, grācijā un burvībā, kas nav sastopama pie parastajiem mirstīgajiem.
