Kā jau katru dienu braucot mājās no darba bija ļoti vēls un tumš. Šoreiz izdomāju braukt pa citu ceļu. Braucot pa šo citu ceļu bija jābrauc garām vecai pamestai slimnīcai kura man piesaistīja lielu uzmanību, jo kā jau teicu šī slimnīca bija pamesta jau kādus 47 gadus. Es apstājos pie slimnīcas jo mani piesaistija kas melns slimnīcas pagalmā un pat interesantākais bija tas, ka viņš aizdomīgi kustējās varēja būt, ka tā ir tikai kāda plēve kas vēja iespaidā kustējas, bet tomēr mana ziņkāre bija lielāka par manu veselo saprātu. Piebraucot tuvāk slimnīcai es izskāpu no mašīnas un piegāju pie lieliem dzels vārtiem. Tie bija aizslēgti tapēc nolēmu kāpt tiem pāri. Kad pārkāpu vārtiem pāri dzirdēju bērna smieklus. Tajā brīdī šaušelīgi pārbijos, bet nolēmu tomēr iet paskatīties šo melno objektu. Ejot aizvien tuvāk objektam man sāka būt vēsi, bet nodomāju ka tas ir tikai no vēja, kad centos objektam pieskarties tas pagriezās un tam bija mazas meitenītes seja. Tajā brīdī es nokritu uz zemes kamēr biju šoka stāvoklī šī meitenīte nāca tuvāk viņai bija rētaina seja, gari nagi, melni mati. Viņa sāka smieties maza bērna balstiņā. Es centos atmuguriski rāpot prom no viņas. Domāju ka ar mani ir cauri bet nē viņa pēkšņi pazuda kad piecēlos es pārkāpu pāri žogam un iekāpu mašīnā ātri braucu uz mājām. Nonākot mājās aizlēdzu visas durvis un logus. Pie manis pienāca bērni un jautāja kas noticis es atbildēju ka viss ir labi. Ejot gulēt bij grūti aizmigt visu laiku rādijās meitenītes seja. Pamostoties domāju ka visu esmu nosapņojis kad aizgāju uz bērnu istabu redzēju ko šaušelīgu abu bērnu sejas bija sagrieztas un paši bērni bija pākārušies, bet uz vēdera bija ieskrāpēts '' Un tagad tava kārta''
Tev patiks šie raksti
+++
