Ejot čučēt.. (2)5

Kādu dienu aizejot mājās, biju ļoti nogurusi, tāpēc izdomāju paēst un uzreiz iet gulēt. Kad biju jau gultā es dzirdēju, kad kāds nāk augšā, pa kāpnēm. Manā istabā ienāca mamma un apsēdās uz manas gultas, viņa man pateica, ka mana vecmamma ir mirusi . Mēs parasti nekad nebraucām pie vecmammas, jo viņa bija psihiski slima, un nekad neatcerējās, ka esam viņas radinieki. Bet tomēr vienreiz (tas bija ļoti sen), mēs bijām aizbraukuši pie viņas. Vecāki teica ka viņai ir ļoti slikti, tapēc palikām pa nakti. Tajā pašā naktī sēžot savā istabā, es dzirdēju baisas skaņas no vecmammas istabas, viņas istaba bija tieši pretī manai. Tās skaņas izklausijās itkkā kāds smaktu, un centstos saukt palīgā. Lēnām ejot pie viņas durvīm, mani pārņēma sliktas sajūtas. Paskatoties pa mazu durvju šķirbiņu, redzēju ka pretī tieši stāv spogulis. Spogulī varēja redzēt vecmammu, no mugurpuses un izskatijās, ka viņa kaut, ko sev ar žileti iegriež uz rokas. Noskrēju ātri lejā, pasaukt savus vecākus. Kad visi trīs atvērām durvis, vecmamma sēdēja uz gultas, rokas abas bija sagrieztas, un viņa kaut ko murmināja pie sevis. Kad mamma pazvanija ātrajiem, viņa sāka kļūt bāla. Kad vecmamma tika aizvesta uz slimnīcu, izlēmām doties mājās. Nākamajā rīta aizbraucot uz slimnīcu, mūs sagaidīja ārsts kurš pateica, ka vecmammai rokā ir iegriezts "Viņš vēl atnāks" kad ārsts prasijis, viņai kas ir "viņš" viņa tik sākusi ļauni smīnet. Tā bija mana vienīgā atmiņa par vecmammu. Kad mamma izgāja no istabas, nodomāju iet gulēt pirms izslēdzu gaismu, ieskatijos savā lielajā spogulī, kurā bija redzama mana vecmamma aiz spoguļa. Uz rokas viņai bija uzrakstīts "viņš ir te''. No tā laika savā istabā, nejūtos itkā būtu viena.