Eiromīti Latvijā4

Mīts: iestājoties Eiropas Savienībā, būs jāmaina Latvijas Republikas pases pret Eiropas Savienības pasēm.

Fakti: Jaunā parauga Latvijas Republikas pases, kuras sāka izsniegt 2002. gadā, ir izstrādātas atbilstoši straptautiskajiem personu apliecinošo dokumentu drošības standartiem, tāpēc pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas pases nebūs jāmaina.

Mīts: pēc iestāšanās Eiropas Savienībā visas cenas izlīdzināsies.

Fakti: Eiropas Savienībā nav vienotu, Eiropas Savienības noteiktu cenu. Cenu līmeņi dažādām preču un pakalpojumu grupām dažādās Dalībvalstīs var atšķirties pat vairākas reizes.  Atsevišķām preču grupām Latvijā ir pat augstākas cenas nekā citās Dalībvalstīs, piemēram, Vācijā (nepietiekamās konkurences un skaitliski nelielā iekšējā tirgus dēļ Latvijā ir dārgāka sadzīves tehnika, pirmās nepieciešamības preces un atsevišķas pārtikas preces; iedzīvotāju pirktspējas uzlabošanai nepieciešama iedzīvotāju ienākumu palielināšana, konkurences sekmēšana vairākos ekonomikas sektoros, Latvijas un Eiropas enerģētiskās neatkarības nodrošināšana, samazinot naftas un gāzes patēriņu, nodokļu sloga samazināšana un stimulējošas nodarbinātības politikas izveidošana Latvijā). Arī par inflācijas ierobežošanu vispirms ir atbildīga Latvijas valdība.

Mīts: Eiropas Savienība ir vienāda ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību

Fakti: Eiropas Savienību veido divdesmit piecas brīvas un neatkarīgas valstis, kuras aizvien vairāk kopēji sadarbojas; Eiropas Savienības izveidošanās izbeidza karus Rietumeiropā un Centrāleiropā, samierināja Vāciju ar Franciju, Poliju ar Vāciju, Angliju ar Īriju, izbeidza diktatūru un autoritāro režīmu pastāvēšanu Spānijā, Portugālē un Grieķijā. Padomju Savienība savukārt tika izveidota lielinieku partijas rīkotu apvērsumu un iekarošanas karu rezultātā, tā bija centralizēti vadīta un pārlieku militarizēta, pašizolēšanās, rusifikācija un impēriskā politika noveda pie tās sabrukuma. Padomju Savienības komūnistu un Vācijas nacionālsociālistu Molotova – Ribentropa pakts bija prettiesisks, amorāls un cinisks darījums, izlīgums uz sešu trešo valstu rēķina, kam grūti sameklēt analogu visā Eiropas jaunākajā vēsturē. Šis pakts ievadīja Otro pasaules karu, tas bija starta šāviens, starta signāls vācu un krievu vispārējai agresijai Eiropā. Vēl nebija īsti nožuvusi tinte uz parakstītā dokumenta, kad abi agresori, viens ātrāk, otrs nedaudz vēlāk uzbruka Polijai un iznīcināja tās neatkarību. Polijas sakāvei sekoja abu lielvalstu nākamās agresīvās akcijas pret saviem kaimiņiem. Pavisam PSRS un Vācijas savienības pastāvēšanas 22 mēnešos (līdz 1941.gada jūnijam), vai tā saucamajā Josifa Staļina un Ādolfa Hitlera draudzības periodā tika sagrābtas un okupētas12 Eiropas valstis, to skaitā arī Baltijas valstis, bet divas valstis (Somija un Rumānija) zaudēja plašas teritorijas. Gandrīz pilnīgi tika iznīcināts reģions, kuru mēs saucam par Austrumeiropu.

Mīts: Līgums par Konstitūciju Eiropai (ES konstitūcija ir neprecīzi lietots nosaukums) aizstās Satversmi.

Fakti: Līguma oficiālais nosaukumus ir "Līgums par konstitūciju Eiropai". Tas ir starptautisks līgums 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām izpratnē, nevis iespējamas federācijas pamatlikums. Vārda "konstitūcija" lietošana nosaukumā nenozīmē, ka Eiropas Savienība kļūst par valsti.

Nosaukumā iekļautais vārds "konstitūcija" ne vienmēr jāsaprot kā "valsts pamatlikums". Savi dokumenti ar nosaukumu "konstitūcija" ir, piemēram, Pasaules Veselības organizācijai, savukārt Latvijas Universitātes darbību nosaka dokuments, kura nosaukums ir "Latvijas Universitātes Satversme". Tādēļ Līgums un dalībvalstu konstitūcijas ir uzskatāmas par savstarpēji papildinošiem dokumentiem, nevis aizvietojošiem. Eiropas Savienībai ar Līgumu netiek piešķirta kompetence noteikt Dalībvalsts iekārtu un uzbūves pamatprincipus, ko tradicionāli nosaka katras valsts pamatlikums.

Mīts: ar Līguma par Konstitūciju Eiropai spēkā stāšanos tiks palielināts Eiropas Savienības pilnnvaru apjoms un ierobežotas Dalībvalstis.

Fakti: Ar Līguma spēkā stāšanos Eiropas Savienības pilnvaru apjoms netiks palielināts.  Eiropas Savienības kompetencēm netiek pievienotas jaunas kompetences, drīzāk ar Līgumu nacionālajiem parlamentiem un valdībām tiek piešķirtas plašākas pilnvaras. Līgums paredz iespēju, ka dalībvalsts parlamentam būs tiesības uzraudzīt dažādu Eiropas Savienības tiesību aktu izstrādi. Gadījumā, ja tiks pārkāpts princips – to, ko iespējams atrisināt efektīvāk nacionālā līmenī, nav nepieciešams risināt Eiropas Savienības līmenī – dalībvalsts parlamentam būs tiesības griezties Eiropas Kopienu tiesā par šo problēmjautājumu.

Līguma par Konstitūciju Eiropai I-5 pants nosaka, ka Eiropas Savienībai ir "jārespektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām. Eiropas Savienība respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību".

Eiromīti Lielbritānijā (LIelbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē)

Cilvēki ar skeptisku attieksmi pret ES izdotajām direktīvām sastopami katrā Eiropas Savienības valstī. Dažreiz skepse ir pamatota, bet dažreiz rodas arī mīti, kuri neatbilst patiesībai. Daži piemēri no Lielbritānijas preses.

Mīts: Zemenēm jābūt ovālām. "1995.gadā briti nosūtījuši atpakaļ uz Spāniju 880 groziņus zemeņu, jo to forma neatbilda noteikumiem." The Sun, 1998.gada 4.marta numurs.

Fakti: Nav atsevišķu nosacījumu par zemeņu formu. 1987.gadā Eiropas Komisija izdeva noteikumus par zemeņu kvalitātes standartiem, sadalot tās kategorijās atkarībā no lieluma un svaiguma. Mērķis - nodrošināt, lai patērētājs saņemtu kvalitatīvu preci. Minētie noteikumi neattiecas uz meža zemenēm. Par noteikumu ievērošanu atbild valstu un pašvaldību inspektori.

Mīts: Jaunie ES autobusu drošības noteikumi paredz divstāvu autobusu aizliegšanu. "Britu simbols ir apdraudēts, jo tiek uzskatīts, ka divstāvu autobusi salīdzinājumā ar vienstāva autobusiem ir nepietiekami droši un nav pieejami invalīdiem." Daily Telegraph, 1998.gada 8.aprīļa numurs.

Fakti: Šādu apgalvojumu radījušas Eiropas Komisijā, Eiropas Parlamentā un ES dalībvalstīs vērojamās tendences uzlabot autobusu pasažieru drošību un padarīt autobusus pieejamākus invalīdiem. Tomēr neviens nav domājis aizliegt Anglijas tradicionālos divstāvu autobusus. Ja noteikumi tiks izstrādāti, tie attieksies uz jaunražojamo, nevis jau esošo autobusu konstrukciju.

 Mīts – visu degvielu Latvijā ieved tikai no Krievijas vai Lietuvas
Fakti: 98 Ultima benzīnu un ziemas dīzeļdegvielu D fortis Statoil ieved arī no savas rūpnīcas Mongstadā, Norvēģijā.

Mīti Latvijas un Eiropas vēsturē

Latvijas pēckara vēstures pētījuma apskats

prof. Heinrihs Strods, Stratēģiskās analīzes komisija, pirmpublicējums www.president.lv/pk/content/?cat_id=162

Pirms 60 gadiem Latviju kopā ar vēl citām piecām Austrumviduseiropas valstīm pilnīgi ieņēma Sarkanā armija. Brūno okupāciju nomainīja sarkanā okupācija,  Lietuvas vēstures literatūrā to sauc par reokupāciju. Tāpēc Latvijas vēstures pētījumi pēckara gados ir ne tikai nozīmīgi starptautiskajā zinātnē, bet arī Latvijas nācijas pašidentifikācijā. Ja vēstures zinātnē 50 gadus pēc notikumiem uzskata par pietiekamu hronoloģisku distanci objektīviem zinātniskiem vērtējumiem, tad vēl jo vairāk šādu ticamību pētījumi par notikumiem pēckara Latvijā dod 60 gadi.

Ja nacistu Vācijas totalitārā impērija kā zaudētājvalsts 1945. gadā gāja bojā Otrā pasaules kara rezultātā, tad uzvarētājvalsts PSRS impērija, kuru prof. Filips Langvorts sauc par „Ceturto Krievijas impēriju” sabruka pašeitanāzijas un Aukstā kara rezultātā. Divu totalitāro impēriju atšķirīgie bojāejas veidi noteica arī starptautisko attieksmi pret šo impēriju vēsturi un impēriju to varas nesējiem. Ja nacistiskās Vācijas vēsture un tās vadītāji nekavējoši saņēma bargu starptautisku sodu, tad PSRS teritorijā notika un notiek tās vēstures un vadītāju integrācija postpadomju valstīs.

Latvijā, tāpat kā pārējās divās Baltijas valstīs novērojama zināma pāreja starp minētajiem diviem modeļiem – noziegumos apvainotās dažas vadītājpersonas sodīja, bet lielāko tiesu integrē sabiedrībā turpretī vēstures noziegumos oficiāli lielākoties nenosoda. PSRS impēriju nosoda arī daži mūsdienu Krievijas demokrātiski domājošie vēsturnieki un viņu vidū prof. A. K. Sokolovs. 1999. gadā izdotajā „Padomju vēstures kursā”, viņš rakstīja, ka „PSRS bija Krievijas impērijas pastāvēšanas forma”. Taču oficiālā historiogrāfija mūsu austrumkaimiņvalstīs blakus totalitārās impērijas vadošajām personām pilnībā integrējusi un attaisnojusi arī impērijas vēsturi un tās noziegumus. Kaut arī 80.–90. gadu mijā šī pēdējās totalitārās impērijas Eiropā utopiskie mīti sabruka, nostaļģija pēc vecajiem un diemžēl arī jaunajiem utopiskajiem mītiem dažās aprindās Latvijā saglabājas arī XXI gs. sākumā. Tāpēc kopumā saprotams XX Vispasaules vēsturnieku kongresā Sidnejā 2005. gadā ne velti diskutēja jautājumu "Mīti un lielvalstu mīti”. Kā Latvijas vēstures pētniekiem ir veicies ar XX gs. otrās puses vēstures pētīšanu un impērijas mītu pārvarēšanu?

Pēc kara padomju vēsturi Latvijā pēdējā pusgadsimtā skaidrojušas trīs historiogrāfijas – trimdas (ārzemju), padomju un neatkarīgās Latvijas historiogrāfija (pēc 1990. gada). Trimdas (ārzemju) historiogrāfija kā Baltijas (Latvijas) vēstures kursu, monogrāfiskos pētījumus un zinātnisko rakstu formā, neskatoties uz pirmavotu trūkumu, sniegusi nopietnu ieguldījumu šī perioda Latvijas vēstures izpētē. Taču daļa publikācijas palikušas politiskās žurnālistikas līmenī. Padomju historiogrāfiju okupētajā Latvijā vadīja VK(b)P (PSKP)CK Aģitācijas un propagandas pārvalde un PSRS ZA. Formāli tā bija uzticēta padomju režīmam politiski lojāliem cilvēkiem, kas lielāko tiesu Latvijā bija iesūtīti no Padomju Savienības. Prof. Arveds Švābe (1888–1959) Stokholmā 1955. gada 22. novembrī Latvijas ārkārtējo pilnvaru nesējam Kārlim Zariņam (1879–1963) Londonā rakstīja, ka šie vēsturnieki ir „tikai partijas gramofoni”, kas stāsta „īstās burlaku pasakas par Latvijas vēsturi” . Latvijas sociālisma celtniecības padomju vēsture nebija mūsu nācijas vairākuma domu padēja, bet sveša dziesma latviešu valodā. Padomju laika vēsture bija sevišķi aizsargāta tēma. Šie darbi par „sociālisma un komunisma celtniecību Latvijā” nebalstījās uz nopietnām vēstures pirmavotu studijām, bet bija padomju tipa marksisma, krievu pirmsrevolūcijas historiogrāfijas un PSKP CK direktīvu izpausme. Šiem darbiem nav zinātniskas nozīmes otrās padomju okupācijas vēstures izpētē. Tāpēc pēckara vēstures pētīšana pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija jāsāk no jauna, izmantojot dažādus ārzemju pētījumus.

Otrās padomju okupācijas vēstures izpētē varētu izdalīt divus posmus – pirmais no 1991. gada līdz 1997. gadam zinātniskais un otrais – 1998. gada līdz mūsdienām pēc Latvijas vēsturnieku komisijas nodibināšanas.

Svarīgs sasniegums ir jauna, agrāk nezināma dokumentu klāsta apzināšana Latvijas, Krievijas, Vācijas arhīvos, izveidojot zinātnisko bāzi pētījumiem. Lielu darbu pētījumu zinātniskās bāzes veidošanā veikuši Latvijas Valsts arhīvs (Jānis Riekstiņš, Elmārs Pelkavs ), Latvijas vēstures institūts (Irēna Šneidere ) un Latvijas Okupācijas muzejs, sagatavojot dokumentu publikācijas. Dokumentus publicēja arī visi trīs Latvijā iznākošie profesionāli zinātniskie žurnāli „Latvijas Vēsture”, „Latvijas Arhīvi” un „Latvijas vēstures institūta žurnāls”, kopumā cenšoties veidot padomju laikā noklusēto dokumentu bāzi pētniekiem. Latvijas vēstures nospiedumi arhīvos pastāv vienlaikus ar laika liecinieku atmiņām un nereti nesedzas. Latvijas okupācijas muzeja Audio–video nodaļā līdz šim pierakstītās apmēram 1000 laika liecinieku atmiņas video lentās, kuru visu noklausīšanai būtu vajadzīgs gandrīz viens gads.

Pēckara padomju okupācijas pētnieka mērķis ir šī laika politiskās, sociālās, saimnieciskās un kultūras vēstures izpēte. Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams pirmām kārtām atklāt šai posmā veikto faktu sagrozījumus un falsifikācijas. Otrkārt, atklāt PSRS centrālās varas un vietējo varu struktūru patieso lomu politikā, saimniecībā un kultūrā. Treškārt, izpētīt okupācijas varas darbības rezultātus.

Pēdējos gados pētījumi šajos virzienos notiek četrās galvenajās jomās:

1) okupācijas varas represīvo orgānu darbība,

2) pretošanās kustība Latvijā,

3) Latvijas sociāli ekonomiskā vēsture,

4) Latvijas zinātnes un kultūras vēsture.

Jāatzīst, ka Latvijas vēsturnieku pētījumos pēdējos desmit gados dominē politiskā vēsture. Varbūt arī tāpēc, ka Padomju Savienībā nevis ekonomika, bet politika bija primāra un noteica pārējās dzīves jomas.

Nozīmīgākais šogad latviešu un krievu valodās publicētais vispārinošais darbs ir Dainas Bleieres pētījums „Latvija PSRS sastāvā 1945–1990”. Tas publicēts „Latvijas vēsture. XX gadsimts”, analizējot arī tautsaimniecības, kultūras, izglītības un zinātnes problēmas pēckara gados.

Pēckara vēstures pētījumus Latvijas zinātnieki veic sadarbībā ne tikai ar pārējo divu Baltijas valstu pētniekiem, bet arī sadarbībā ar Krievijas, Ukrainas, Vācijas, Polijas, Austrijas, Zviedrijas u. c. zinātniekiem. Šī sadarbība izpaužas referātu nolasīšanā kopējās starptautiskās zinātniskās sesijās, dalībā kopējos rakstu krājumos, darbā šo valstu arhīvos, muzejos un bibliotēkās. Pētnieku avotu bāze paplašinājusies, izmantojot arī Krievijas arhīvos ne tikai atslepenotās lietas, aprakstus, fondus, bet pat atsevišķus atslepenotus arhīvus.

Tuvākā laikā Latvijas vēsturnieki, blakus kārtējiem Latvijas vēsturnieku komisijas sējumiem, sagatavo arī citus dokumentu izdevumus un pētījumus. Latvijas Valsts arhīva zinātnieki sagatavo 1949. gada 25. marta masveida deportācijās izvesto sarakstus, bet Okupācijas muzejs – 1938.–1956. gadā Vjatlaga nāves nometnēs mirušo īsbiogrāfijas. Pētnieki strādā pie krājuma „Nevardarbīgās pretošanās totalitārajam režīmam: teorija un pieredze Latvijā 1945–1991”. Ar 2006. gadu pētīšanas darbā iekļausies Latvijas Ministru kabineta 2005. gada 5. augustā izveidotā „PSRS nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisija” kopā ar tās pieaicinātajiem ekspertiem. Latvijas vēsturnieki iekļauti Duisburgas Essenes universitātes profesora Dr. Vilfrīda Lota (Loth) koordinētajā 36 Eiropas universitāšu un citu zinātnisko iestāžu projektā "Eiropas starptautiskā darbība 20. gs. kritiskajā vēsturē”.

Blakus jau iesāktajām pētniecības programmām jāveic ilgtermiņa pētījumi nolūkā uzrakstīt monogrāfijas. Pirmkārt, vaina par okupāciju nav jāuzveļ tikai krieviem vai vāciešiem, bet jāpēta mūsu nācijas atbildība Latvijas sovjetizācijā un kolonizācijā. Jāpēta kolaboracionisma iemesli, formas un ietekme Latvijas okupācijā. Otrkārt, jāpēta okupācijas varas sociālā, ekonomiskā, kultūras un valodas politika. Jāpēta okupācijas veiktā pilsoniskās sabiedrības likvidēšana. Jāpēta mūsu rietumu un austrumu trimdas vēsture, baznīcu loma kolaborācijā un pretošanās kustībā, okupācijas varas antisemītiskā politika.

Pētot nevardarbīgās pretošanās kustību, vairāk jāanalizē to dažu demokrātiski orientēto organizāciju un dažu personību loma (neatkarīgi no tautības un ticības) demokrātijas stiprināšanā pret okupācijas spēku, kas centušies vismaz garīgi vienot demokrātiski tendētos cilvēkus.

Latvijas pēckara vēstures pētīšanu nosaka apstāklis, ka Latvijas nācijai, tāpat kā pārējām no impēriju varas atbrīvojušām Eiropas nācijām nav impēriskā sindroma. Mēs nesapņojam par impēriju palieku saglabāšanu, neuzsveram savas cīņas par svešu zemju iekarošanu, neapsveicam sevi ar svešu zemju iekarošanu pirms 60 gadiem.

Pēckara Latvijas vēstures pētīšanai ir vairāki eksogēnas un endogenas dabas trūkumi. Tā kā šī perioda Latvijas vēstures lielā daļa glabājas Krievijas centrālajos arhīvos, mūsu pētījumus traucē pirmkārt šīs valsts arhīvu iedalīšana valsts arhīvos un iestāžu arhīvos (ведомственные архивы), pie kam iestāžu arhīvi, tai skaitā Krievijas Prezidenta arhīvs, Krievijas Ārlietu ministrijas arhīvs, Krievijas Aizsardzības ministrijas Centrālais arhīvs un PSRS VDK (tagad FDCA) nav pieejami pētniekiem. Otrkārt, viens no lielākajiem Baltijas valstu okupācijas vēstures izpētes trūkumiem ir nepietiekama šī mūsu nācijām traģiska pusgadsimta izpētes darba koordinācija. Kopīgais garīgais spēks, kopīga mūsu nāciju likteņa vēstures apziņa ir svarīgs priekšnoteikums mūsu nāciju spēkam un turpmākai pastāvēšanai. Treškārt, nepietiekama ir sociālās, ekonomiskās un kultūras un jo sevišķi valodas vēstures izpēte. Ceturtais trūkums ir publikāciju nepietiekamais daudzums svešvalodās – vispirms angļu, krievu un vācu valodās. Publikācijas latviešu valodā un nelielā skaitā pārvērš šos darbus par „sprediķiem pašu pētnieku vajadzībām”.

Vēstures apziņas formas parasti ir trīs – personiskā, kolektīvā un valsts vēstures apziņa. 1990. gadā Latvijā totalitāro komunistisko režīmu nomainīja demokrātiskā iekārta, taču pirms piecpadsmit gadiem nenomainījās sabiedrība.

Latvijas vēsturnieku galvenais uzdevums šodien ir atdot Latvijas nācijai un pasaulei okupācijas laikā nozagto patieso Latvijas vēsturi. To jādara veicot pētījumus, likvidējot mītus un vienlaikus novēršot jaunu mītu veidošanos. Vārda plašākajā nozīmē veicot mūsu pagātnes demokratizāciju.