Vai esi tur kādreiz bijis? Ir vērts aizbraukt un izjust senatnes dvašu sev uz kakla, varbūt izdosies ieraudzīt zilo vai melno dāmu, vai kādu no tuberkolozes sanatorijā mirušajiem, kas nevar sev rast mieru.
Par Dikļu pili.
VĒSTURE Dikļi ir pazīstami kā vieta, kur aizsākušās latviešu teātra un dziesmu svētku tradīcijas. 1818. gadā Dikļu muižā tika uzvesta muižas kalpotāja Jāņa Peitāna pārtulkotā Fridriha Šillera luga “Laupītāji”, kurā kā aktieri piedalījās Dikļu zemnieki. 1864. gada Vasarsvētkos netālu no Dikļu muižas parka norisinājās mācītāja un rakstnieka Jura Neikena noorganizētie pirmie Dziesmu svētki.
300 GADUS MUIŽĀ SAIMNIEKOJA PĀLENU DZIMTA Dikļu muiža ir sens fon der Pālenu dzimtas īpašums. Senākās ziņas par Dikļu muižas vēsturi ir saglabājušās no 15. gs sākuma, kad šis īpašums piederējis Gotšalkam fon der Pālenam. Vēlāk muiža bija Rīgas bīskapijas lēņu zeme, un tika iznomāta Tomasam Rezem, kas to savukārt pārdeva Heinriham Veiptem. 1456. gadā viņš toreiz vēl par Pāles muižu saukto īpašumu līdz ar Idelbenes, Kalnenes un Sedlenes ciemiem, kopskaitā 30 akrus zemes pārdeva Detlefam fon der Pālenam par 5200 vecajām Rīgas markām. Pēc D. fon der Pālena nāves muižu 1490. gadā mantoja viņa dēls Georgs. Zināms, ka 1631. gadā Dikļu muiža piederēja viņa pēctecim Jēkabam fon der Pālenam, kam Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs tā paša gada 7. jūlijā piešķīra arī Vīķu ciemu, kas agrāk ticis dēvēts par Vecmuižu un jau kopš 1517. gada piederēja Reinholdam fon der Pālenam, kad tam to uzdāvināja Rīgas arhibīskaps Kaspars, bet kura pēcnācēji brāļi Georgs un Fabiāns fon der Pāleni to bija pārdevuši savam svainim Reinholdam Gothauzenam, kura vārdu vēl 20. gs. 20.-30. gados bija saglabājusi Dikļu pagasta Grotužu māja.
MUIŽA LĒVENVOLDU UN TĪZENHAUZENU LAIKĀ 1722.gada 28.oktobrī fon der Pālenu dzimta, Dikļu muižu līdz ar Vīķu ciemu par 8000 valsts dālderiem pārdeva virsstaļļmeistaram grāfam Kārlim Gustavam Lēvenvoldem, no kā to pēc viņa nāves mantoja, viņa atraitne Šarlote, dzimusi fon Rozena. Viņa savukārt 1760.gadā pili pārdeva Margaretai fon Tīzenhauzenai, dzimušai fon Šternfeltai par 35000 tūkstošiem Alberta dālderu. Pēc viņas nāves to mantoja viņas dēls, apriņķa tiesnesis, Georgs Johans fon Tīzenhauzens, kas to tālāk novēlēja savam dēlam asesoram Georgam Fabiānam fon Tīzenhauzenam. VOLFU DZIMTA DIKĻU MUIŽĀ Volfu dzimtas rokās Dikļu muiža nonāca 1860. gadā, kad par 126000 rubļiem to iegādājās barons Pauls fon Volfs. 1903.gadā par muižas īpašnieku kļuva viņa dēls Manfrēds, no kura to mantoja viņa dēls Manfreds Volfs, bet 1919.gadā pēc viņa nāves atraitne Irēna Volfa, dzimusi fon Mola un meita baronese Eva Volfa.
DIKĻU MUIŽAS ĪPAŠNIEKI UN MĀKSLA Vairāki ar Dikļu muižas īpašniekiem saistīti mākslas darbi atrodas Dikļu evaņģēliski luteriskās draudzes pārziņā. J. fon der Pālens uzdāvinājis Dikļu draudzei 1636.gadā darinātu gotisku, apzeltītu sudraba kausu un patēnu. Uz biķera pamatnes aplikatīva “Golgātas” grupas un iegravēti fon Ungernu un fon der Pālenu dzimtas ģerboņi. Tā izgatavošana varētu būt saistīta ar Dikļu muižas īpašnieka Jakoba fon der Pālena laulībām ar Annu fon Ungerni no Asotes 1633.gadā. Dikļu evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcas altāra daļas sienā iemūrēta 1675.gadā mirušās A. Pālenas – Ungernas kapa plāksnes augšējā daļa – pusaploces arkā novietota uz spilvena guļošas sievietes figūra, kas ir ievērojams manierisma laika posma memoriālās tēlniecības darbs.
MUIŽAS ĒKAS UN PARKS Dikļu pils tagadējā ēka tika uzcelta 1896.gadā, kad muiža piederēja baronam Paulam fon Volfam, izveidojot izteiksmīgu neobaroka celtni, ar mansarda jumtiem gan centrālajā daļā, gan sānu rizalītos, gan atturīgi plastiski rotājot ēkas fasādes. Dikļu muižas ansambļa otrā būtiskākā sastāvdaļa ir klēts, kas ir vecāka par pili un celta XVIII gadsimta beigās vēlīnā klasicisma formās, ar Vidzemes klētīm neraksturīgu majestātisku portiku. Dikļu muižas ēkas organiski papildina parks ap 20 ha platībā. Uz dienvidiem no pils atrodas dīķis, par ko tiek stāstīts, ka tam bijusi ozolkoka grīda. Aiz dīķa sākas Mazbriedes (senāk saukta arī par Pāli un Dikļu upi) stāvajās gravās ierīkots ainavu parks jeb Mežaparks. XX.gs. sešdesmitajos gados apsekojot Dikļu muižas parku, tika konstatēts, ka tajā aug ap 20 eksotisku koku, starp tiem Abies balsamea, Juglans cineres, Populus beroliensis, Pseudotsuga meziensii un citi, kur vecums toreiz tika noteikts, galvenokārt, 30-40 gadi. Dikļu muižas pils ir viena no nedaudzajām Vidzemes muižu pilīm un kungu mājām, kuras par spīti vēlākai izmantošanai, kas pamatīgi atšķīrās no sākotnēji paredzētās, ir saglabājušās salīdzinoši daudz oriģinālās interjera apdares, jo īpaši 1.stāvā – vestibils ar kamīnu, kas ir latviešu firmas “Celms un Bēms” (Zelm & Boehm) darinājums, un pāris podiņu krāsnis, centrālās kāpnes, parkets, sienu paneļi u.c. elementi. 1998.gadā Dikļu muižas pils tiek apstiprināta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli (LR Kultūras ministrijas rīkojums nr.128A, izdots 28.oktobrī).
Reklāma
Volfiem muiža piederēja līdz 1919. g., kad tā tika piešķirta Valmieras apriņķa valdei, kas tajā iekārtoja bērnu patversmi. 1937. g. muižā iekārtoja Valmieras apriņķa pašvaldību sadarbes apvienības sanatoriju. Pēc II pasaules kara Dikļu muižā bija tuberkulozes sanatorija. 1974. g. sanatorija tika pārveidota par traumatoloģijas un ortopēdijas rehabilitācijas slimnīcu „Dikļi”. 1993.g. slimnīcu likvidēja, un muiža tika nodota Dikļu pagasta pašvaldībai. 1994. g. muižu pārdeva Ivandai Ceijerei, kas 7 gadu laikā neko muižā nedarīja. 2000. g. pili iegādājās Elmārs Švēde, Egons Mednis, Normunds Grīva un Andris Putāns, kuri izveidoja a/s „Dikļu pils”.
Un tagad par spokiem. Jau kopš viesnīcas atvēršanas dikļu pilī virmo mistiska aura un gan starp darbiniekiem, gan viesiem klīst runas par spokiem. Jāatzīst ka sajūta pilī vēlās stundās ir tiešām iespaidīga un nepaiet ne ilgs laiks līdz tiešām kaut kam mistiskam pils gaiteņos var uzdurties. pirmā, kas viesnīcas laikā bija redzējusi spoku bija kāda dāma no kāzu svinībām, kas devās uz savu numuriņu otrajā stāvā. Viņa ieraudzija sievieti senatnīgā kuplā, gaišzilā kleitā , kas stāvējusi pie loga un skatījusies uz viņu. Mazs acu mirklis un spokainais tēl sievietes acu priekšā izgaisis. Kopš tās nakts norisinājās vēl daudz notikumu kuros iesaistīta bija šī zilā dāma. Te kāds redzējis kā zils lakatiņs pa gaiteni aizlido, te soļi blakus zālē vai otrajā stāvā, kaut skaidri zināms, ka tur ne viena nav.. Pati ar šo to tur esmu piedzīvojusi. tos pašus soļus un tādu troksni no blakus zāles it kā kāds ar smagu grāmatu būtu ievilcis pa galdu. sajūta ārkārtīgi neomulīga. Tā pat arī pils masieres pagrabstāvā piedzīvojušas tumšās dāmas parādīšanos. Veicot masāžu klientam pēkšņi sev priekša ierauga tādu kā caurspīdīgu sievietes tēlu brūnā vecmodīgā kleitā. un tik pat pēkšņi kā parādījies šis tēls, protams, arī izgaist. Vēlāk arī no vietējiem iedzīvotājiem varēja dzirdēt dažādus spoku stāstus vēl no sanatorijas laikiem un par to pašu dāmu zilajā kleitā. Par tumšo gan nekas netika dzirdēts. Vēl vecie stāstija, ka no upītes, kas tek gar pili dažreiz naktī nākot laukā balti gari. Te gan iespējams ka runa drīzāk iet par garaiņiem, bet lai jau nu paliek.. Lieki piebilst, ka tuberkolozes sanatorijas laikā pilī mokošā nāvē aizgājuši ļoti daudz cilvēki, rekords esot bijis pat 11 cilvēku vienā diennaktī. Brīdī kad tika nojausts ka renovētajā pilī spokojas tika pat izsaukti īsti spoku mednieki. Viņi pilī viesojušies trīs diennaktis un par gluži neveiksmīgu šo viņu ciemošanos nosaukt nevarēja. Viņiem izdevās nobildēt tā saucamo zilo dāmu vismaz viņuprāt tā ir viņa. Foto man diemžēl neizdodas ielādēt tādēļ interesenti atrakstiet savu e-pastu un nosūtīšu Jums to. Šī fotogrāfija bija publicēta arī "Privātajā dzīvē" ar veselu rakstu par spokošanos Dikļu pilī. Tā kā iesaku visiem aizbraukt un izbaudīt spokojas vai nē pašiem uz savas ādas.