Saites uz iepriekšējiem rakstiem:
http://www.spoki.lv/mistika/dienasgramata-vai-fantazija/246004
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-II/246160
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-III/246413
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-IV/247013
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-V/247567
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-VI/248146
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-VII/248795
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-VIII/254353
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-IX/262752
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-X/282678
Lūdzu komentējiet!.
2001.gada. 27. Jūlijs, piektdiena
Pagāja vairākas dienas, kuras mēs pavadījām novērojot Lietuvēnu un cenšoties to izsekot, bet tam vienmēr izdevās aizbēkt. Mums vienīgā noderīgā lieta bija tas, ka mēs novērojām to, ka tas uz šejieni vienmēr nāk pa vienu un topašu ceļu, un tas mums var dot iespēju to noķert!. Pa dienu mēs nolēmām uzmeisterot primitīvas lamatas, izrakām bedri tiešī uz Lietuvēna iecīnītās taciņas un pārklājām to ar zariem. Pienāca nakts un mēs savā ierastajā slēpī gaidījām mūsu ciemiņu ierodamies. Pēkšņi atskanēja lūstošu zaru skaņa, mēs patīkami pārsteikti par to, ka mūsu primitīvais plāns nostrādāja pieskrējām pie bedres. Tas ko mēs tur ieraudzījām mūs tiešām pārsteidza, bedrē bija iekritis Rainis. Nolāpīts Raini - Mārtiņš nobļaudamies, ielēca bedrē, lai viņu izceltu. Jāpiebilst, ka Rainis piemums ir jau tieši vienu mēnesi un jāsaka, ka pa šo laiku viņš ir tiešām paaudzies. Mārtiņš izcēla Raini un aizgāja prom. Rainis ar nokārtu asti viņam sekoja, laikam jau lopiņš saprot, ka izdarījis kaut ko ne tā kā vajag. Bet es, bedri atkal pārklāju ar zariem un gaidīju mūsu viesi, diemžēl tas šonakt tā arī eieradās.
2001.gada. 29.jūlijs, svētdiena
Nākamajā rītā pamodos un pamanīju, ka Mārtiņš jau ir aukšā, izgāju ārā un ieraudzīju viņu rakājamies pa šķūnīti. Piegāju pie viņa un pajautāju, ko viņš meklē?. Mārtiņš no šķūnīsa iznesa vecu zvejas bredeni, izritināja to zālītē un teica, - šoreiz lamatas būs nopietnākas - Uz tās pašas taciņas izveidojām jaunas lamatas, tikai šoreiz tās ir nevis zem zemes, bet gan gaisā!. Pienāca nakts, Rinis bija pielikts pie ķēdes., takā šoreiz viņš nevarēs mums patraucēt.
Mēs gaidījām. Pulkstenis jau bija pa kadiem pieciem no rīta, kad pēkšņī mēs sadzirdējām spaldu kliedzienu!. Skrējām skatīties, vai mūsu lamatas ir nostrādājušas, mums par lielu laimi Lietuvēns tajās bija sapinies tik ļoti, ka pats ārā nespētu tikt. Tā izskats mūs tiešām pārsteidz, viens ir to redzēt pa gabalu, bet pavisam, kas cits redzēt savā degunpriekšā. Paskats bija vienkārši atbaidoš - garas, kaulainas rokas, kuras tam ejot šķiet varētu vilkties pa zemi, galva kura bija pārmērīgi liela un izskatījās apdedzināta, milzīgas acis duļķainas kā mironim. Tas turpināja kliekt, likās ka galva varētu pārsprākt un it kā ar to nepietiktu, pa virsu visam sāka gaudot Rainis.
Lietuvēns bija noķerts, bet ko ar to tagad iesākt, mēs nezinājām. Mums vaig atrast tā kapu, lai to varētu piebeikt, bet vienīgais veids to atrast ir zisekot pašu Lietuvēnu, tomēt pat par to mēs nēsam īsti droš, un kā mēs jau iepriekšējos vakarus esam noskaidrojuši, tas nav iespējams. Mārtiņs pēkšņi iesaucās – Varbūt mums vienkārši ir jāgaida?! Nēispratnē es iesaucos, un ko gan mums tas dos, bet tad es attapos. Lietuvēns taķu ir nakts radība, kas ar to notiek saules gaismā to neviens nezina, bet ir vērts mēģināt!. Mēs Lietuvēnu aiznesām uz klaju lauku un piesējām to pie gocs ķēdes. Tas raustījās uz visām pusēm un saullēktam nākot likās tas sāk spiekt aizvien spalgāk. Uz to visu noskatoties mani pārņēma zēlums pār šo dvēseli. Tā tomēr nav vainīga, ka nomirusi tik juana un nekrustīta!. Tad man prātā pēkšņi ienāca stindzinošā doma, ja Mārtiņš maziņš nebūtu pārcietis visas šīs briesmans un gājis bojā, viņs tačū nav krustīts, vai viņš arī būtu pārvērties par ko tādu!?. Šo domu es centos izsviest no prāta, jo, ja tā tur iesēdīsies šaudīsies pa prātu vēl pāris nedēļas!. Saules stari jau sāka spiesties no apvāršņa un Lietuvēns izmisuma mākts darīja visu iespējamo, lai tiktu prom un tā kliedziens kļuva neizturams. Mēs nokritām uz zemes ar aizspiestām ausīm, tās sāka asiņot, nevarēja pakustēties un likās ka galvā sadzītas simtiem naglu, un pa bungādiņiem skrāpē ar adatām. Bet tad pēkšņi tas apklusa, es pacēlu galvu ieraudzīju to Lietuvēnu lūkojotie tieši saulē, tā lielās acis pēkšņi bija kļuvušas zilas kā debesis. Tas vienkārši stāvēja un skatījās saulē, tā sejā bija saskatāms tikai miers. Lietuvēns pēkšņī iemirdzējās tā ka pamatīgi apžilba acis, bet tad kad mēs attapāmies mūsu priekšā stāvēja maz puisītis kuranm nevarēja būt vairāk par trim gadiņīem. Manu sirdi pārnēma siltums, beidzot šī nevainīgā dvēsele varēs dusēt mierā ko sen ir pelnījusi. Šis puisītis nekustēdamies raudzījās austošajā saulē, viņa sejā parādījās spaids un brīdī, kad saule bija uzlēkusi pilnībā tas pagaisa.
2001.gada.30.jūlijs, pirmdiena
Visu iepriekšējo vakaru pavadījām kopā ar kārli un viņā ģimeni, prieks bija redzēt ka omītei ar vesalību palicis daudz labāk un Kārlis beidzot patiesām tic tam ar ko es nodarbojos!. Vakarš bija tiesām patīkams un atgādināja laikus kad Lāsma vēl bija dzīva un mēs ar draugiem vakaros mēdzām satiktiesu un parunāt, tāpat vien bez iemesla, pat nenojausdami kas slēpjas tumsā un tā pat bija labāk.
