Dienasgrāmata, vai fantazija (VII)5

LŪDZU KOMEMTĒJIET!!!...

saites uz iepriekšējiem rakstiem.

http://www.spoki.lv/mistika/dienasgramata-vai-fantazija/246004

http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-II/246160

http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-III/246413

http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-IV/247013

http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-V/247567

http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-VI/248146

2001.g.25.jūnijs, pirmdiena.

Pēc raganas nobendēšanas, Mārtiņš ar Zani pateišām satuvinājas, man viņi liekas, kā radīti viens otram. Atpūšoties Daksnē, mēs pavadījām vairāk nekā divas nedēļas, kuras nepārprotami bija Mārtiņa laimīgākās dzīves dienas. Skatoties uz viņiem, abiem, mani pārņēma tāds siltums un miers, mans puika ir laimīgs, tas ir viss, ko man no šīs dzīves vairs vajag, bet mūžīgi mēs šeit palikt nevaram. Tuvojas ta diena, kad mums būs jādodas projām un Mārtiņš saprot, ka palikt nevarēs, jo paliekot viņš apdraudēs Zani, - Ja mēs nemeklējam ļauno, tad tas meklē mūs!. Ja reiz esi tajā iesaistījies, tad ārā vairs netiksi, lai arī kā tu to gribētu.

Pedējā diena ko mēs šeit pavadīsim ir pienākusi . Skumjas Mārtiņa sejā var saskatīt, tik pat skaidri, kā mākoņus debesīs. Mani sāk pārņemt domas, cik stulbs, gan es biju, piekrisdams palikt šeit ilgāk, nekā būtu vajadzīgs, tagad puika cietīs, tikai vairāk. Nolēmu, ka ar Mārtiņu jāaprunajas, par to, kas noticis šo nedēļu laikā. Kad es viņam pajautāju kā viņš jūtas, viņš man uzsmaidīja un teica, - paldies par šīm nedēļēm, es jutos tik laimīgs, kā vēl nekad!. Šie vārdi, šķietami, kā novēla milzu smagumu no manām krūtīm, smagumu, kurš mani nospieda pēdējās pāris dienas. Pienāca vakars, Zane atnesa mums mājās gatavotas vakariņas. Ko tik gardu nebiju ēdis kopš Lāsmas nāves. Skats, ar manu puiku, laimīgu, kopā ar meiteni, viņi viens par otru gādā un varbūt pat mīl!. Šis vakars man lika aizmirst par mūsu problēmām un likstām, mani pārņema mierpilna sajūta, kas lika aizmirst par to, kas noticis pirms astoņpadsmit gadiem, lika aizmirst to, kas izmainīja mūsu dzīves uz visiem laikiem. Paēdām vakariņās un nolēmu, ka vini ir pelnijuši pēdējo vakaru pavadīt divvientulībā. Es aizgāju uz vietu kur šajās nedēļās mēdzu doties, lai sakārtotu domas, tā ir kāda veca ozola pakāje, pakalna virsotnē. Vieta, kur neviens tevi netraucē un tu vari sajusties brīvs, on visa. Tas ko Mārtiņš ar Zani darīs pēdējā kopīgajā vakarā, tas lai paliek viņu ziņā, bet esmu pārliecinats, ka viņi visu izdarīs tieši, tā kā tam ir jānotiek!.