saites uz iepriekšējiem rakstiem
http://www.spoki.lv/mistika/dienasgramata-vai-fantazija/246004
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-II/246160
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-III/246413
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-IV/247013
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-V/247567
2001.g.7.jūnijs, ceturtdiena.
Kad es pastāstīju Martiņam, ka ši meitene, viena pati, vēlā naktī mēdz pastaigāties, pa vietu kur viņai uzbruka, viņš nolēma doties pie šis meitenes un noskaidrot, kas par lietu. Es nopratu, ka viņam uzreiz radās aizdomas, ka meitene varētu būt vaininiece šājās likstās. Tomēr pec manām domām, ja vina būtu mūsu ragana, vai viņa mums dotu pavedienus, kas ved uz viņas pēdām.
Lainu kā, trešdienas vakarā Mārtiņš devās pie šīs meitenes un satika viņu, tajā pašā vietā kur viņai uzbruka. Kā izrādījās meitene bijas laimīga satikt Mārtiņu, (savu glābēju, kurš viņai mēģināja iestastīt, ka apkārtnē klaiņo traki suni). Meitene apgalvoja, ka saprot, kas par lietu šeit notiek, nu pierunāja Mārtiņam atvest viņu pie manis, lai mums izstāstītiu, ko viņa zina!. Mārtiņš atvedis Zani,(kā izrādās sauc šo meiteni) uz mūsu apmetnes vietu, vēlaizvien skatījās uz viņu ar šķībām acīm, nenolaizdams roku no sava ieroca, jo viņa sturgalvība neļāva vinam atmest domu par viņas vainu. Zane pastāstīja, ka jau no bērna kājas ir dzirdējusi nostāstus par raganu, kura neliek mierā Daksnes iedzīvotājus, naktīs tos baidot un uzsūcot to bailes. Uz jautājumu, kāpēc viņa viena pati pastaigājās pa naktīm, vietā kur viņai uzbruka, viņa atbildēa, ka nojautusi to, ka mēs nēsam parasti iebrauceji un mēģināja mūs atrast, lai izstāstītu visu, ko zina, un iespējams, pat palīdzetu. Tas izklausījās neticami, bet tomēr nedaudz cēli!. Turpinot stāstīt savu iepriekš iesākto, Zane nonāca līdz kādai vecai tantiņai, kura vienā dienā var izskatās, kā uz nāves gultas, bet otrā dienā ir žirkta, kā dāma speka gado. Tas izklausījās tieši pēc tā, ko mums vajag, veca tantiņa, kura šķietami ir aizdzīvojusies, sēžot uz savas nāve gultas, bet tajā pašā laikā piedīvo spēka uzpļūdumus, kas viņu no malas, padara par divdesmit gadiem jaunāku. Lai un kā, ar to bija par maz, lai mes ierastos pie viņas ar ieročiem rokās. Tomēr Zanei bija arguments ar, ko mūs pārliecinat, viņas māte jaunība ir gājusi palīdzēt večiņai mājas darbos un kādā, reizē paņemusi līdzi savu brūtgānu, kas večiņai tiešām nav paticis, jo taja dienā viņa bija izskatījusies pavisam nelāgi un svešiniek viņai nekad nav gājuši pie sirds. Večiņa visu dienu nogulējusi gultā, murminaja kaut ko par spēku atgūšanu, un katru reizi ieraugot mātes puisu metusi uz viņu ļaunus skatienus. Kad sācis jau krēslot vņi devas projām, pastaigāties, pa romantiskajiem lauku celiņiem. Jau vēlā naktī viņi atvadījās un devās katrs uz savu pusi, kad pēkšņi mate izdzirdēja kliedienus. Viņa skrēja skatīties, kas noticis un atrada savu brūtgānu balu un parbijušos, viņa jautāja, kas noticis un viņš atbildēja, ka redzējis kādu šausminošu zvēru, kurš viņu pārbiedējis. Nakamajā dienā māte devās pie vecās tantiņas parbaudīt, kā viņai klājas un, kas to būtu domājis, večiņa rosijās pa māju, kā no jauna piedzimusi!. Pēc šī stāsta, likās nepārprotami, ka vēčiņa ir vaininiece, tāpēc nolēmām, nākamajā naktī dosimies pārbaudīt. Martiņš prasīja Zanei, kur atrodas večiņas māja, bet viņa uzstāja, ka grib pati parādīt, tas likās nepieļaujami, apdraudēt vēl kādu cilvēku, tomēr viņas domas nebija maināmas.
2001.g.9.jūnijs, sestdiena.
Piektdienas vakars, sagaidījām Zani iepriekš norunātajā vietā un devāmies pa viņas norādīto ceļu uz večiņas māju. Apstājāmies aptuveni simtpiecdesmit metrus no viņas mājas, izkāpām no mašīnas un sagatavojām ieročus, vēlaizvien meģinādami pierunāt Zani palikt drošībā, bet viņa, kā izrādās, ir tikpat spītīgā, kā Mārtiņs. Beigu, beigās Mārtiņam, izdevās viņu pierunāt palikt pie mašīnas un vispār radās iespaids, ka manī viņa neklausās, laikam jau, ka meitene manā puikā būs saķērusies. Kad bijā tikuši pietiekami tuvu mājai, lai varētu saskatīt tās kontūras, Mārtiņs pēkšņi apstajās. Es viņam satraukti prasīju, kas par lietu, vai viņš ko ir pamanijis, bet viņš man atbildēja, ka šī ir tas večiņas māja no kuras viņš uzzināja stāstu par raganu!. Tas mani tiešām pārsteidza, jo pirmīt biju pārliecināts, ka neviena ragana nedos zīmes, kas vedīs uz viņas pēdām, lai, gan mēs vēl nevaram būt droši, ka šī večiņa patiešām ir ragana!. Apstaigājām māju, visi logi bija tumsi, - laikam neviena nav mājās, Mārtiņs nomurmināja. Caur vaļā atstāto logu mēs ielīdām mājā, to pārmeklēt. Māja, kā jau veca cilvēka māja, neko īpašu neatradām, bet, tad es virs plīts pamanīju pakārtuš žāvēties, kādu nelielu dzīvnieku kaulus, sīkus zariņus un turpat uz mūrīša stāvēja amuleti un cilvēka mati!. Tieši šādas sastāvdaļas bija saišķītim, ko Mārtiņš atrada ceļmalā, zem akmens. Vairs šaubu nebija šī večiņa ir ragana un mums viņa ir jāaptur, bet kur viņa ir tagad, tas bija labākais jautajums. Pēkšņi atskanēja skaļš blīkšķis un mēs salēcāmies, pie loga dauzījās Zane, Mārtiņš viņai uzbļāva, ka teicis lai nenāk šurp, bet meitene izmisušā balsī čukstēja, - viņa nāk!. Mārtiņs izskrēja ārā no mājas un aizveda Zani uz drošāku viebu, bet es paliku mājā, gaidīdams saimnieci.
Noklnkšķēja durvju slēdzene un ar stindzinoši čīkstošu skaņu atvērās durvis. Paslēpies tumsā, es turēju viņu uz grauda. Večiņa savā savā nodabā ņemdamās pēkšņi ierunājās, - es zinu ka tu šeit esi un es zinu, kamdēļ tu šeit ieradies. Pēkšņi, kāds spēks izrva man no rokam ieroci un pašu aizsvieda pa gaisu. Pēdējais ko atceros bija, tas, kā Mārtiņš ieskrien mājā un atskanēja šāviens. Kad pamodos es gulēju ārā, siena ķīpās un cau miglainām acīm redzēju, kā netalu no manis deg sarts, pie kura stāvēja Mārtiņš ar Zani, apkampušies. Manu sirdi pārnēma tads siltums un miera sajūta, es atkal atslēdzos.
Lūdzu komentējiet!.
