Lūdzu komentējiet!!!!...
saites uz iepriekšējiem rakstiem
http://www.spoki.lv/mistika/dienasgramata-vai-fantazija/246004
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-II/246160
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-III/246413
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-IV/247013
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-V/247567
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-VI/248146
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-VII/248795
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-VIII/254353
2001.g.12.jūlijs, ceturtdiena
Vairākas dienas mēs rakājāmies bibliotēkā, pa vevām avīzēm, lai noskaidrotu, kas ir šī dāma. Tas sāka likties bezcerīgi, kad Mārtiņš uzdūrāš kādam Kurzemes Vārds laikrakstam, kura izdošanas datums ir 1997.gada....augusts.(datums nav pierakstīts) Avīzē bija ievietota līdzjūtība par mīlošas mātes zaudējumu un kāzu atcelšanu tās sakarā. Līdzjūtība nāca no Svētas Annas luterāņu baznīcas, nedz vārds, nedz, kas cits kas mūs varētu vest uz pareizajām pēdām nebija pieminēts, tāpēc nolēmām doties uz baznīcu parunāt ar svēto tēvu, vai viņs ko atcerās!. Uz baznīcu devāmies tulīt pēc avīzes atrašanas, bija jau diezgan vēls, bet tas mūs neapturēja, jo velme šo lietu novest līdz galam bija sasniegusi kulmināciju. Svētais tēvs ar neslēptu nepatiku un skumjām atcerējās šo stāstu, lai, gan nesaprazdams kāpēc, tas mūs ir tik ļoti ieintresējis viņš piekrita pastāstīt. Kāzas nebija paredzētas īpaši greznas un viesu arī nebija daudz. Šai bija jābūt juanā pāra laimīgākajai dienai, bet viss izvērtās traģiski. Līgavas māte kavēja jau vairāk nekā pus stundu, Līga, (līgava) sāka manāmi uztraukties, kad pēkšņi baznīcā ieradās policija un paziņoja par nelaimes gadījumu, kurā ir gājusi bojā Līgas māte. Pēc šī traģiskā paziņojuma kāzas tika atceltas. Tas arī bija viss, ko svētais tēvs mums varēja pateikt, bet ar to bija gana, mums tagad ir līgavas vārds, atliek tikai parakāties telefongrāmatā.
2001.g.14.jūlijs, sestdiena
Pie Līgas es devos viens, uzdevos par nelaiķes senu draugu, kurš to grib apraudzīt. Kad es Līgai sāku uzdot jautājumus par viņas mammu, varēja saskatīt, ka par to viņai ir grūti runāt, bet es par savu plānu uzdoties par nelaiķes draugu sajutos pavisam stulbs, es pat viņas vardu nezinu. Lai nu kā Līga tomēr bija saviļņota par to, ka kāds atminās par viņas māti, viņa izplūda skumjos stāstos par visu, kas notika pēc mātes nāves, par to kā sabruka viņas laulība!. Beigās viņa man pat piedāvāja ierasties un svecīšu vakaru Ziemeļu kapsētā 25.novembrī. Tas mani pamatīgi izbrīnīja, jo pec viņas teiktā tie ir pēc tikpat kā trīs mēnešiem!. Nav takā nedaudz pārsteidzīgi? Es uszināju kurā kapsētā Lienes māte ir apglabāta, par svecīšu vakaru es apsolīju padomāt un pēc iespējas pieklājīgāk cenos atvadīties. Man pašam likās, ka mana aiziešana bija ļoti rupja un nelaikā, jo tiko bija uzvārīta tēja, bet man tiešām negribējās uzturēties ilgāk. Bija jau nakts un man ar Mārtiņu bija iespēja šo lietu nokārtot jau šonakt. Devāmies uz kapsētu kura mums par šausmām atrodas blakus blokmāju kvartālam, tomēr labā ziņa bija tāda, ka tajā ir daudz koku, kas kalpo par aizsegu. Meklējot īsto kapu pagāja kaut kur stunda, nu kad tas bija izdarīts varēja ķerties pie darba. Nokomandēju, lai Mārtiņš sāk rakt, kamēr es pats stāvēju sardzē ar lomiju, (unversāli palīdz, gan pret rēgiem, gan pret dzīvajaiem,). Atrokot kapu pagāja vēl kāda pusotra stunda, Mārtiņš atvēra zārku un tajā brīdī suņuks sāka īdēt. Viss bija skaidrs, kāds ir neapmierināts, kas notiek ar viņa pīšļiem. Dāma pēkšņi parādījās tieši man priekšā, bet es viņai neko nespēju padarīt, es atkal biju viņās varā, tikai šoreiz es to ļoti labi apzinājos. Mārtiņu viņa neiespaidoja, laikam tieši es esmu viņas upuru tips. Tā nu es tur stāvēju ar lomiku rokās un nespēdams pakustēties, rēgs ar savu skatienu burtiski ieurbās manās acīs un, tad es pēkšņi sajutu neizturamas sāpes galvā, bija sajūta, ka tā tulīt uzsprāgs. Mārtiņš beidzot izrausies no kapa ieblieza rēgam ar lāpsu, tas pazuda. Es sajutu neiedomājamu atvieglojumu, bet mārtiņš piesteidzās pie somas paķēra sāli un degvielas pudeli, ar tiem pabēra pīšļus un aizdedzināja tos. Tajā pašā brīdī mūsu priekšā parādījās rēgs, tas metās man virsū, bet tieši pie manis it kā sadega, - viņa ir prom!?. Bet kapu aizraksi tu, noteica Mārtiņš. Es pasmaidīju un piekrītoši pamāju ar galvi, - Tas ir beidzies. Kad mēs devāmies prom no kapsētas Mārtiņš noteica, ka suņukam beidzot ir jāizdomā vārds, kas orģināls. Man ienāca prātā, ka lai vārds būtu iela kurā stāv mūsu mašīna, - tātad Rainis, Mārtiņs iesmējās!.
