saites uz iepriekšējiem rakstiem
http://www.spoki.lv/mistika/dienasgramata-vai-fantazija/246004
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-II/246160
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-III/246413
2001.g.31.maijs, ceturtdiena.
Atrodamies netālu no Kuldīgas, Daksnes apkārtnē. Šeit mēs nonācām patecoties tenkām, kuras padzirdējām kādā no Kuldīgas bāriem, runas gāja par kādu tēlu, kas mēdz parādities naktīs un pārbiedēt vietējos iedzīvotājus. Tas vairāk ieintresēja Mārtiņu nekā mani. Es uzskatīju, ka tas ir kārtējais rēgs, bet Mārtiņš man centās iestāstīt, ka tas ir kas cits, ka to ir vērts pārbaudīt. Tātad mēs sagaidījām nakti un devāmies izlūkos, pa vietējiem lauku celiņiem. Šajā naktī tā arī neko nepamanijām un es biju nedaudz nikns, jo man likās, ka šī bija lieka laika izšķērdība, bet Martiņš uzstāja, ka mums ir jāatgriežas vēl, nākamajā naktī.
2001.g.02.jūnijs, sestdiena.
Pagājušajā naktī mēs atgriezāmies, tai pašā vietā no kuras mēs jau vienreiz devāmies prom ar tukšām rokām, nostaigājām kādu pusotru stundu un atkal nekoā. Vēl aizvien skeptiski noskaņots pret šo lietu es teicu, ka tai ir jāatmet ar roku, bet Mārtiņš spītigi turēdamies pie sava pierunāja mani palikt vēl nadaudz ilgāk. Pulkstens bija ap diviem naktī, beidzot arī Mārtiņš bija atmetis cerību uziet ko neparastu, nolēmām doties uz mašīnu, kad pēkšņi sadzirdējām kliedzienu, tepat netālu. Steidzāmies palīgā un uzdūrāmies kadai jaunai dāmai, kuara trīcēja kā apšu lapa. Kad pajautājām, kas ar viņu atgadījās, viņa trīcošā balsī atbildēja, ka redzēja kādu nezvēru kurš pēkšņi parādījās viņās priekšā, tas metās viņās virzienā un meiteni pamatīgi pārbiedēja, brīdī kad viņa iekliedzās tas izgaisa tikpat pēkšņi, kā parādījies. Es pajautāju vai meitene neievēroja zvēra izskatu, bet viņa atbildēja ka viss noticis pārāk ātri un neko nebija iespējas saprast. Mārtiņš uzmetis man pašapmierinātu sktienu uzprasīja, vai viņa nav redzējusi, vai dzirdējusi vēl ko nearastu. Meitene apgalvoja, ka brīdī, kad viņa iekliedzās, viņa esot dzrdējusi smieklus, ko līdzīgu ļaundara smiekliem no retro filmām.
Mārtiņš pietecās pavadīt meiteni uz mājām un pa ceļam izdomāt, ko viņai pateikt lai nomierinātu. Tikmēr es pārmeklēju vietu, kur meitenei uzbruka, cerībā atrast kādu pavedienu, nepagāja ne divdesmit minūtes, kad Mārtiņš jau bija atpatkaļ. Viņa sejā bija lasāms tāds gandarījums un pašapmierinātība, tā mani nedaudz kaitināja, jo izrādījās, ka vinam bija taisnība, un es kļūdijos. Tas mani kaitināja, jo, zinot viņu, tas man tiks grūsts acīs vēl krietnu laiciņu. Pa šīm divdesmit minūtem neko, kas varētu mums palīdzēt es neatradu, teicu, lai Mārtiņš nāk man palīgā. Kopīgi rakājoties pa grāvmalu, es Mārtiņam pajautāju, kāpēc viņš bija tik pārliecināts, ka tas nebija parasts rēgs, bet gan, kas nopietnāks. Viņš atbildēja, ka kādu laiku atbatkaļ izlasījis grāmatu, par Pirmo pasaules kauru, tajā bija aprakstīta kāda kauja Kurzemē, uz plānoto sadursmes vietu tika aizsūtīts kāds kareivis, lai tas pārbauda situāciju, kad kareivis atgriezies viņs izskatījies kā pašu nelabo ieraudzījis. Pulkvedis viņam jautāja, kas atgadījies un šis kareivis atbildēja, ka redzējis kādu šausmīgu zvēru, kurš metās viņam virsū, un brīdī, kad likās, ka gals jau klāt, tas izgaisis. Šis stāsts, nepārprotami, atgādināja meitenes šonakt piedzīvoto, bet tomēr skaidrību tas neievieš. Ar ko mums ir darīšana, tas bija labs jautājums. Tad Mārtiņš pēkšņi mani pasauca, viņš bija pavēlis kādu akmeni zem kura atradās vecs un appelējis saišķītis, tas nepārprotami ir raganu saisķis, bet cik gan spēcīgai jābūt raganai, lai tā varētu uzburt šādu tēlu un kāds viņai no tā ir labums. Šīs lietas mums vēl būs jānoskaidro.
