2001.g.21.maijs, pirmdiena.
Pagāja vairāk nekā nedēļa, kuras laikā mēs neko konkrētu nespējām atrast, bet tad Mārtiņš sāka intresēties par tiem kareivjiem, kuri vēl ir dzīvi, un dzīvo tepat Latijā. Viens no šiem kareivjiem ir A.Galvinš pie kura mēs arī nolēmām doties. Ierodoties pie Galviņa kunga mēs ieraudzījām vecu vīru uz kura ķermeņa bija redzamas Černobiļas radiācijas atstātās pedas. Viņs mūs aicināja iekšā uz tēju un pieklajības pēc mēs arī neateicāmies. Uzsākot sarunu Galviņa kungs izvairījās atbildēt uz jautajumiem par madonas bunkuru, bet tā vietā stāstīja savu apbrīnojamo dzīves pieredzi. Mums nekas cits neatlika, kā kļūt uzstajīgākiem, vecais kunga manāmi sāka satraukties un beigās piekrita atklāt mums to, ko viņš zina!.
Vīrs atklāja, ka šo kalsno kareivi sauca Aleksandrs Milkevičš. Aleksandrs esot bijis ļoti uzticams un čakls, un būvdarbu vadītājs to bija pamanijis. Kā tolaik tika runāts vadītājs kādā vakarā pasauca Aleksandru uz būvlaikumu un viņš no tā vairs neatgriezās. Sāka klīst baumas, ka būvdarbu vadītājs veicis tumšu ritualu lai šī čāklā un uzticamā dvēsele mūžīgi sargātu bunkuru no nevēlamiem viesiem un uzraudzītu strādniekus, vai tie savu darbu veic gotprātīgi. Pēc pāris dienam Aleksandra līķi atrada paslēptu būvgružos, tas bija noklāts ar neskaitāmiem simboliem, kuri bija iegriesti viņa ādā, skats bija šausminš,(piebilda Galviņa kungs). Strādnieki nolēma noklusēt šo šausminošo notikumu un apbedīt Aleksandru mežā uz austrumiem no būvlaukuma, pie kāda zemes paugura kas izcēlās uz apkārtējās ainavas.
Tas arī bija viss ko mums vajadzēja uszināt no Galviņa kunga. Mani pārņēma atvieglojuma sajūta, beidzot esam noskaidrojuši šī kareivja personību un vietu kur viņš ir apglabāts, bet Mārtiņš likās atvieglots par to, ka saruna beidzot ir galā, jo mēs rumājām gandrīz divas stundas. Patiesību sakot arī es jutos atvieglots, ka saruna ir galā un mēs varam doties prom.
2001.g.23.maijs, trešdiena.
Esam atgriezušiem Madonā, ir pienākusi otrdienas nakts un mēs ar lāpstām rokās dodamies austumu virzienā no bunkura. Nogājām aptuveni pus kilometru un uzdūrāmies kādam zemes pauguram, pie kura pakājes, kārtīgi sakrauti, piramīdas formā stāvēja seši gāzbetona bloki. Nospriedām, ka tā būs īstā vieta, pārcēlām blokus un sākām rakt. Tikām līdz, ne vairāk, kā metra dziļumam un uzdūrāmies kauliem. Centāmies tos savākt pēc iespējas ātrāk, jo šīs kapavietu apgānīšanas man nekad nav gājušas pie sirds. Kad tas bija izdarīts, pateicu Mārtiņam lai pārējo izdara viņš, kā nekā četrdesmit gadi nenāk vieni un mēs tiko pārvietojām betona blokus un atrakām kapu!. Mārtiņš nekavējoties ķērās pie darba, viņš kaulu kaudzīti aplaistīja ar svēto ūdeni, apbēra ar sāli, uzsmidzināja nedzudz degvielas un aizdedzinaja- domājams ka ar to pietiks, Mārtiņš teica, atvieglodami nopūsdamiem, es piekrītoši pamāju argalvu un pasmaidīju. Vispār neparasti ka rēgs necentās mūs apturēt, tāpec drošības pēc nolēmu, ka mums atkal jādodas uz bunkuru un jāpārliecinās, vai tas ir prom. Nonākuši bunkurā mēs izstaigājām jau iepriekš iezīmēto ceļu. Rēgs neparādījās. Laikam jau ši nabaga nomocīta dvēsele jutās atvieglota, ka kāds atbrīvo viņu no šī mūžīģā darba!.
