Diena pirms nedēļas..9

Turpmākās minūtes pavadīšu nozīmīgākajā telpā visā mājoklī-vannasistabā. Laiks nav atlicis daudz...priekš vannošanās. Piepildu vannu ar ūdeni, pievienoju vannas sāli, putas... Iededzu pāris sveces un ieslēdzu pieklusinātu mūziku... Ja būtu kāds rīta noskaņojumam piemērots žurnāls, tad notieki būtu to lasījusi. Pēkšņi mani pārņem stingums, lūpas dreb, ķermenis salst, ūdens smeļās mutē... Esmu kārtējo reizi aizmigusi, bet šoreiz tās nebija pat divas vai viena stunda, tikai nepilnas 20 minūtes. Citā reizē būtu laidusi klāt karso ūdeni, bet šodien tam vairs nepietiek laiks.

Ieskatos spogulī, sadraudzējos ar savu šodienas seju. Ļauju lūpām izgaršot blāvas zemeņu krāsas glazūru, acis ietērpju melnā dūmakā, piekārtoju frizūru un eju uz skapi. Šodien skapis izskatās drūmāks un draudīgāks, nekā citas dienās. Pat lustra, šķiet, neizgaismo ne pārāk lielā skapja dziļākos stūrus. Patiesībā skapis nekad neškita draudīgs-labākā slēptuve manai siāmietes mīlulei. Rokas kā ieprogrammētas pašas sniedzās pēc melnām drēbēm. Neviena krāsaina aksesuāra.

Pieeju pie sava no vecāsmātes mantotā, smagnējā ozolkoka galda un paņemu no atvilknes Ausekļa ielas kādas mājas dzīvokļa dizaina projektu. Mājokļa saimnieki, lai arī man pilnīgi sveši cilvēki, projekta izstrādes laikā kļuvuši par labiem paziņām. Tā laikam ir tā lielākā sodība, ka nespēju uzcelt pārlieku lielu diplomātisko sienu, lai nepietuvinātu šos un citus cilvēkus, kurus nezināju pirmstam un, iespējams, nesatikšu savā dzīvē nekad vairs. Ielieku mapi savā sievišķīgi atturīgajā, melnajā portfelī ar noapaļotajiem stūriem. Esmu gatava!

Ejot cauri priekšnamam, apstājos pie lielā spoguļa... Patiesībā, ejot tam garām, sajutu sevī dzimstam bailes, kādas mani pārņēma bērnībā, kad stindzinošās bailēs zibensātrumā skrēju no vannasistabas uz savu istabu, šķērsojot gaiteni, garām virtuvei, kur zem galda, par ko biju pārliecināta, dzīvoja briesmonis ar spīdīgām acīm... Priekšnamā nebija ieslēgta gaisma, kā tas ir parasti, kad mostos ap pusdienas laiku, ja izdodas aizmigt. Tumsā mans atspulgs kā ēna slīdēja paralēli manai realitātei. Mani šodien jau no paša dienas sākuma ir pārņēmušas dīvainas sajūtas.

Zvans. Mašīna piebraukusi. Atšķirībā no citām dienām, šodien man patrāpījās fantastiski runīgs šoferis. Jebkurā citā dienā es par to būtu priecājusies, bet šodiennebija vēlmes runāt, pat sēdēt priekšā, blakus sēdekī... Brauciena sākumā aizmirsu arī brīdināt par atlaižu karti. Tā man vēl nebija gadījies.

Pavadītais laiks projektētā dzīvokļa telpās pagāja diezgan robotiski, bet produktīvi. Nelielas spontānas izmaiņas projektētās sienas parbūvē, dažādi sīkumi-nekas tāds, ko būtu vērts uzskaitīt kā lielas korekcijas. Apkārtējos neradās ne mazākās aizdomas par to, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Pat man pašai par sevi, no malas skatoties, tādas domas nerastos. Iekšējā blokāde. Nekas jau nav noticis. Nekas tāds, ko ez zinātu vai nezinātu.

Mājās izdomāju iet kājām. Lai arī ārā tagad ir -20, laikam tipiski salnu mēnesim, man bija nepārvarama vēlme pēc svaiga gaisa. Tas nebija dzīvokļa celtniecības putekļu radītais smaguma kunkulis manā rīklē...Tas pat nebija smagums... Grūtsirdība, nožēla...Pavasara depresīvisms? Vai tāds vispār eksistē?

Pēkšņšs zvans mirklī, kad gāju garām viesnīcai „Latvija”. Zvana kāda sieviete, kura stradā invalīdu aprūpes centrā. No rokas rokā, vai kā savadāk..nav ne jausmas, bet viņai ir mana vizītkarte. Pasūtijums. Protams, ka esmu atvērta jebkādiem piedāvājumiem, bet tik maza apjoma...viena kolāžas bilde. Tajā pat mirklī esmu gatava kundzi satikt. Viņas balss, intonācija...Esmu atbruņota un nokļuvusi starpposmā, kas novedīs mani absolūtā afekta stāvokļa varā. Dodos uz iestādes atrašanās vietu Valdemāra ielā.