Creepypasta#6 red part6 entropy part25

Man patika lidot tam apkārt, kas, izskatījās, ka viņu ļoti nomāc. Pēc pāris sekundēm tas atkāpās un sāka mētāties ar granātām. Tās bija mocības, jo tās atsitās pret "zemi", kad tās izmeta. 

Pēdējo viņš izmantoja savas zibens gaismas. Tās gāja vienīgi taisni, tāpēc bija viegli no tām izvairīties un šaut pretī ar acu lāzeri. 

Galu galā es viņu raksturotu kā stipru, neatlaidīgu un muļķīgu pretinieku. 

Es tulīt tuvojos beigām Entropijai. Tikko biju piebeidzis Megalonu, es devos uz pēdējo TV ekrānu, lai redzētu ko šoreiz ir piedāvājusi spēle. 

Rezultāts nebija patīkams... 

Šim gifam melodija bija paroles melodija. Ilgi domāju, kāpēc šī animācija mani tik ļoti nomāca. Spēle palika arvien neomulīgāka. 

Kad gāju piebeigt Entropijas mapi, es sajutos ļoti.. Izspiests un vispār, ļoti grūti paskaidrot šo sajūtu. Es pēkšņi jutos ļoti nogurus, iespējams tas ir tāpēc, ka gāju tik daudz kam cauri šajā spēlē, bet es īšti nezinu. 

Pēdējais līmenis Entropijā bija "Shadow Labyrinth" (ēnu labirints). Labirints vienkārši bija nokrāsots no zelta uz melnu. Melodija, kas skanēja bija ļoti ļauna un agresīva. Tā bija kaut kādā ziņā līdzīga "Unforgiving gold" bet tomēr tajā pašā laikā savādāka. 

Mūzika bija pirmā, kas man paziņoja, ka šis līmenis būs ļoti nomokošs. Es noklaiņoju pa labirintu, apmēram, minūti un pamanīju, ka visas radības ir pazudušas. Šī bija dīvaina parodija Zelta labirintam, salīdzīnot ar to, Zelta labirints bija pārpildīts ar lietām un radībām, ne kā šajā, bet es atkal nopirecājos, jo iespējams šis ir vēlviens līmenis, kurā nav nekā un tam vienkārši ir jāizceļo cauri, bez traucēkļiem. 

Tad ekrāns palika pilnīgi melns.

Un pēkšņi es atjēdzos no sava noguruma. Viss bija pilnībā tumšs, vienīgais ko es varēju saskatīt ir Mothras ķermenis. Es neredzēju, kur es dodos, un pārsvarā visu laiku skrēju sienās. Es sadzirdēju skaņu. Tā skanēja tā itkā bars skrietu pa gaiteni. 

Un ar visu skriešanu, nāca arī rūkšanas skaņas. Skaņas rūkšanas skaņas! Es nezināju, kas tas ir, bet es zināju, ka to ir daudz. 

Es zināju, ka tur kaut kas ir, bet kamēr neuzņēmu momentuzņēmumu ko pārveidoju. Tas izskatījās apmēram tā : 

Bet tajā brīdī es vienkārš nevarēju zināt kur tie ir vai arī kurp es dodos. Es burtiski skrēju akls un šie nezvēri mani mēģināja izsekot.

Vienīgais,ko es varēju darīt ir kliegt "NĒ!", jo tie bija mani noķēruši un atņēmuši jau pusi manas dzīības. 

Gaisma mani izglāba un šie mostri bija pazuduši. 

Un tad es sapratu šī līmeņa uzdevumu - tiec ārā pirms izslēdzas gaisma, jo savādāk tevi noķers bars monstru un viss. 

Es tagad biju panikā, kustējos cik ātri vien iespējams, lai ātrāk tiktu prom. Spēlējot šo līmeni, kopumā gaismas izslēdzās 3 reizes. Otrajā reizē es būtu miris, ja es nebūtu bijis tik tuvu statujai ar mirušo skatienu.