Tātad scp-173.
Speciāli izolācijas Procedūra: Vienība SCP-173 ir jāglabā slēgtā metāla konteinerā, visu laiku. Ja personālam jāiekļūst SCP-173 konteinerā tad, ne mazā kā 3 personas, un durvis tiek aizslēgtas aiz viņiem. Vienmēr, divām personaām jāuztur tiešs acu kontaktu ar SCP-173, līdz visi darbinieki ir atbrīvoti un aizslēgts konteiners.
Apraksts: Pārcelts 1993.g uz redzesloku 19, izcelsme ir kā vēl nav zināma. Tas ir veidots no betona armatūras, ar pēdaām no Krylon zīmola, aerosola krāsu augšdaļā. SCP-173 ir dzīva un ļoti naidīga. Objekts nevar kustēties, kamēr ietveras tiešā redzeslokā. Redzes līnijas nedrīkst salauzt jebkurā brīdī ar SCP-173. Ja personāls uzturas konteinerā,brīdina viena otru pirms nomirkšina. Objekts SCP-173,kā tiek ziņots, uzbrūk kakla daļā pie galvaskausa pamatnes, vai arī žņaudz.Uzbrukuma gadījumā, personāls ievēro 4 klases bīstamu, jāpamet konteiners..
Personāls ziņo, ka no konteinera nāk betona skrāpešanas skaņas, kad neviens nav tajā iekšā. Tas tiek uzskatīts par normālu, un jebkādas izmaiņas šajā uzvedībā būtu jāziņo HMCL vadītājam kā pienākums.
Sarkanīgi brūna viela uz grīdas ir kombinācija ar betonu un asinīm. Izcelsme no šiem materiāliem, nav zināma.Kamera ir jātīra reizi divās nedēļās.
Kā tiek ziņots, šī betonveidīgā masa ir visinteliģentākā un saprotošākā no visām SCP radītajām un atrastajām formām.
Kameras bieži tiek tīrītas, jo tās notieš ar upuru asinīm, tam pašam nepatīk būt vērotam.
Kā ziņoja 2000. gada avīze, objets SCP 173, bija izbēdzis, un visus tuvākos ciema iedzīvotājus nekavējoties evakuēja.
Substanci nepaspēja izpētīt, tādējādi nezinot cik ilgi tā vēl dzīvos un no kā tā tieši pārtiek.
Ir kāds izbēgušā upura stāsts par šo SCP. Un tas skan tā -
*Nekas vairāk dzīvē mani neiepriecina kā suņi. Man to ir daudz, veseli 5. Divi no tiem ir ir lieli un trīs mazi. Zinu, ka viens no mazajiem drīz aizies, jo tas ir vecs un diezgan slims. Tad nu, parastā vakarā devos gulēt, mazie suņi drīkst gulēt gultā, bet liielie guļ pie gultas, manā istabā. [....] Pamodos nakts vidū, jo viens no mazajiem suņiem skrāpējās pie durvīm, neskatoties, es vienkārši aizgāju un atvēru durvis, ielīdu atpakaļ gultā. Nepaspēju aizmigt, ka dzirdu, ka kāds no suņiem atkal skrāpējās, gribēju celties kājās un laist to ārā, bet ieraudzīju, ka visi 3 mazie suņi guļ gultā un abi lielie pir gultas, biju neizprašanā, es taču skaidri apzinos, ka izlaidu mazo suni tik tikko pa durvīm. Durvis tagad vairs nebija aiztaisītas. Sajutos dīvaini, gāju aiztaisīt durvis.
Kad biju ticis līdz durvīm, viens no mazajiem suņiem kā no sikta sapņa pamodies pieleca kājās, pamodinot pārējos, visi suņi pēkšņi bija pamodušies un sāka riet, aiztaisīju durvis, mēģināju nomierināt tos, bet visi kā viens skatījās uz durvīm un rēja. Tagad es sāku krist panikā. Ieslēdzuistabā visas gaismas. Pēc kāda laika tikuntā aizmigu. [....] Pamodos kā ar zibens triecienu, redzēju visi suņi guļ, izņemot viens lielais, istabā tas nebija. Durvis bija ciet. Nespēju noticēt, ka tāds murgs notiek tieši ar mani, tieši manā mājā, tieši tagad...
Saucu suni, tas neatsaucās. Pamodās arī pārējie suņi. Dzirdēju, ka kāds skrāpējas, es nodomāju, ka tas ir suns, pieskrēju pie durvīm, ātri tās atvēru un ieraudzīju 2metrus garu kaut ko, tas bija cilvēku krāsā, no dīvaina matereāla, tam bija zaļas acis, melni punkti un sarkanas svītras uz "sejas", es sāku kliegt, bēgu prom, visi suņi rēja, tas nekustējās, es nezināju ko darīt.
Mēģināju attaisīt logu, pagriezos, tas bija pienācis tuvāk, viens no maniem mazajiem suņiem gulēja uz gultas asins peļķē, es nespēju novaldīt savas emocijas, raudādama kāpu ārā pa logu, paķerot līdzi mazo slimo suni. Lielais suns izleca pats, skatoties uz atpakaļu un skrienot, ieraudzīju kā mans otrs mazais suns ir izmests pa logu un bez galvas.
Nedomājot skrēju uz policiju. [....] Nākamā rītā, negribīgi ar policijas pavadību, iegāju mājā, redzēju mazos suņu līķīšus.. Nekas cits nebija aiztikts, nekas nebija paņemts, nekas saplēsts, pilnīgi nekā savāda. Nākamā dienā es izvācos no šīs mājas. Un vēljoprojām mani vajā šī skrāpēšanās skaņa.
