Creepypasta (Laughing Jack)26

Čav spocēni, šodien rakstīšu par tā saukto Smejošo Džeku (Laughing Jack).
Jau tagad atvainojos par kļūdām.

Tā bija jauka vasaras diena, mans 5 gadus vecais dēls Džeimss spēlējās ārā pagalmā mūsu piepilsētas mājās. Džeimss vienmēr ir bijis kluss zēns, viņš spēlējas viens pats galvenokārt, viņam nekad nav bijis daudz draugu, bet viņam vienmēr ir bijusi liela iztēle. Es biju virtuvē baroju mūsu suni Fido, tad es dzirdēju izklausījās Džeimss runā ar kādu pagalmā. Es neesmu pārliecināta, kas tas tā bija, ka viņš varētu runāt ar kādu, varbūt ka viņš beidzot ir dabūjis draugu? Es esmu vientuļā mamma, man ir grūti dēlu visu laiku pieskatīt, tāpēc es nolēmu, iet ārā un pārbaudīt viņu.

Kad es devos pie Džeimsa es biju mazliet samulsusi, jo Džeimss bija vienīgā persona kas tur atradās. Vai viņš runā ar sevi? Es zvēru es dzirdēju vēl kāda cita balsi. "Džeims! Ir pienācis laiks, lai ietu iekšā." Es sauca viņam. Viņš nāca iekšā un apsēdās pie virtuves galda, tas bija apmēram pusdienlaiks, tāpēc es nolēmu sasmērēt viņam tītara sviestmaizi. "Džeims, ar ko tu tur runāji?" Es jautāju. Džeimss pacēla uz brīdi galvu "Es spēlējos ar savu jauno draugu." viņš teica smaidot. Es ielēju viņam pienu un turpināju viņu izjautāt, kā jebkura laba māte būtu darījusi. "Vai tavam draugam ir vārds? Kāpēc tu nevarētu lūgt viņam paēst pusdienas pie mums?" Es jautāju. Džeimss skatījās uz mani uz brīdi pirms atbildēt, "Viņa vārds ir Smejošais Džeks." Es biju mazliet aizdomājusies par to ko viņš teica. "Ak? Tas ir dīvains vārds. Kā tavs draugs izskatās?" Mans jautājums viņu mazliet mulsina. "Viņš ir klauns. Viņam ir gari mati un liels svītrains konusa deguns. Viņam ir garas rokas un pufīgas bikses, ar Strīpainas zeķes, un viņš vienmēr smaida. "Es sapratu, ka mans dēls runāja par iedomātu draugu. Es domāju, tas ir normāli bērniem viņa vecumā ir iedomāti draugi, it īpaši ja viņam nav reālu draugu. Tas ir iespējams tikai viņa dzīves posms.

Dienas beigas nāca kā parasti, un tad sāka krēslot. Es Džeimsu liku gulēt. Es apsedzu viņu, iedevu viņam buču, un lai būtu pārliecināta ka viņš aizmieg, es ieslēdzu naktslampiņu pirms aizvēru durvis. Es biju diezgan nogurusi, tāpēc es nolēmu iet gulēt neilgi pēc tam. Man bija šausmīgs murgs...

Manā sapnī bija vecs un ļoti tumsš atrakciju parks. Man bija bail, ejot cauri nebeidzamu tukšu telšu labirintam. Es redzēju pamestas spēļu būdas. Viss tur izskatījās briesmīgs. Viss bija melnā un baltā krāsā, godalgu dzīvnieki karājās no spēļu būdu jumtiem. Šķita, ka viss parks skatās uz mani, lai gan tur nebija nebija nevienas dzīvas lietas. Tad pēkšņi es sāku dzirdēt mūzikas atskaņošanu. Tur bija dzirdama Pop Goes The Weasel melodija, tā bija hipnotizējoša. Es sekoju tai melodija uz cirka telti es nespēju apturēt savas kājas no virzīšanās uz priekšu. Telts bija piķa melna, tikai gaismas nāca no viena stūra un iespīd centra lielajā skatuvē. Ar maniem soļiem mūzika palēninājās, es atklāju ka dziedu un nespēju apstāties.

“All around the mulberry bush

The monkey chased the weasel

The monkey though twas all in fun…”

Mūzikas apstājās tieši pirms kulminācijas, un pēkšņas gaismas. No gaismas intensitātes praktiski zaudēju redzi, viss, ko es varēju redzēt, bija neliels tumšs siluets kurš stāvēja pret mani. Tad parādījās vēl viens, un vēl, un vēl. Tur to bija desmitiem viņi visi nāca pie manis. Es nevarēju pakustināt manas kājas, tās tika iesaldētas. Viss ko es varēju darīt bija noskatīties. Kā tie tēli man tuvojas. Līdz beidzot es pamanīju ka tie ir bērni! Kā es paskatījos uz katru no tiem, viņi visi ir briesmīgi kropli un sakropļoti. Daži bija pārplēsti uz pusēm, citi bija apdedzināti, un citiem trūka ekstremitāšu un pat acu! Bērni mani apņēma, plēsa manu miesu, velkot mani uz zemes, un plūkāja mani. Pēdējais ko es dzirdēju bija smiekli briesmīgi, šausmīgi, ļauni smiekli.

Es pamodos nākamajā rītā no aukstiem sviedriem. Pēc tam ņemot dažas dziļus elpas vilcienus es redzēju, ka dažas no Džeimsa rotaļlietām ir izmētātas pa visu manu gultu. Es nopūtos. Džeimss droši vien bija pamodies agri un spēlējies šeit. Es salasīju rotaļlietas un gāju uz Džeimsa istabu bet kad es atvēru durvis Džeimss bija gultā aizmidzis. Es tikai paraustīja plecus un novietoju rotaļlietas atpakaļ savā rotaļlietu kastē, un devos uz dzīvojamo istabu. Nedaudz vēlāk Džeimss pamodās, un es viņam gatavoju brokastis. Viņš bija kluss un likās mazliet iereibis, varbūt viņš slikti gulēja, vai nu. Es nolēmu jautāt viņam par rotaļlietām, "Džeims tu saliki rotaļlietas mammītes istabā šorīt?". Viņa acis pacēlās uz brīdi pret mani, tad ātri paskatījās atpakaļ uz leju. "Smejošais Džeks to izdarīja." Es aizdomīgi skatījos uz viņu: "Nu vismaz tu pateici" "Smejošais Džeks gribēja saglabāt rotaļlietas savā vecajā istabā." Džeimss teica. Viņš paēda brokastis un tad nolēma doties spēlēties pagalmā.

Es devos atpūsties dzīvojamā istabā, un man nāk miegs. Tad es pamodos pāris stundas vēlāk. "Sūdi! Man vajadzēja pārbaudīt Džeimsu." Es biju mazliet noraizējusies tas bija vairāk nekā pēc 2 stundām un es neesmu pārbaudījusi viņu. Es ātri izgāju pagalmā, bet Džeimsa tur nebija. Es kļuvu nervoza tāpēc saucu viņu, "DŽEIMS! DŽEIMS kur tu esi?!" Tikai tad es dzirdēju ķiķināšanu kas nāk no pagalma. Es izsteidzos pa vārtiem. Džeimss sēdēja uz ietves. Es nopūtos un piegāju pie viņa. "Džeims cik reizes es tev teicu lai paliec pagalmā... Džeims, ko tu ēd?". Džeimss paskatījās uz mani un tad iebāza roku kabatā un izvilka to pilns ar konfektēm visās varavīksnes krāsās. Es nenormāli uztraucos, un jautāju viņam "Džeims, kas tev deva šīs konfektes?" Džeimss vienkārši skatījās uz mani un nerunāja. "Džeims! Pastāsti lūdzu māmiņai kur tu dabūji šīs konfektes. Džeimss nokāra galvu uz leju un teica: "Smejošais Džeks man tās iedeva." Mana sirds notrīcēja es nometos ceļos un skatījos viņam acīs. "Džeims man ir pietiekami daudz stresa no tā stulbā Smejošā Džeka viņš nav ĪSTS! Tagad tā ir ļoti nopietna situācija un man ir nepieciešams zināt kas tev deva šīs konfektes!" Es varu redzēt mana dēla acīs sāpēs. "Bet mamma Smejošais Džeks dod man konfektes." Es aizvēru acis un dziļi ievilka elpu Džeimss nekad nav melojis man, bet tas ko viņš stāsta man ir neiespējami. Es teicu viņam lai izspļauj konfekti un met pārējās prom Džeimss šķiet ir ļoti apbēdināts. Varbūt es tikai pārspīlēju galu galā viņš varētu būt tās dabūjis no Toma un Lindas no blakus durvīm, vai Mr. Valkera ielas otrā pusē. Katrā ziņā man nāksies piegriezt lielāku vērību Džeimsam. Es un Džeims gulēt kā parasti 21:30 bet nolēmām iet gulēt agrāk.

Pēkšņi es pamodos ar skaļu blīkšķi kas nāk no virtuves. Es izlecu no gultas un steidzos lejā pa kāpnēm. Kad es aizskrēju uz virtuvi es biju šausmās. Katra lieta no plauktiem tika nomesta uz grīdas un mūsu suns Fido karājās miris no lustras abažūra. Viņa vēders bija uzšķērsts atvērts un pildīts ar konfektēm tā paša veida kādas Džeimss ēda vakar. Mani šokēja kliedziens kurš nāk no Džeimsa istabas. Es ātri satvēru nazi no atvilktnes un skrēju uz augšu pa kāpnēm ar ātrumu kas ir tikai mātei kuras bērns ir apdraudēts. Es ielecu caur durvīm un ieslēdzu gaismu. Viss telpā tika apgāztas un samests uz grīdas. Mans nabaga dēls savā gultā raudāja un trīcēja no bailēm Es pacēlu savu bērnu uz augšu un izskrēju no mājas un devos uz Toma un Lindas māju. Par laimi, viņi joprojām bija nomodā. Viņi ļāva man izmantot savu tālruni, un es piezvanīju policijai. Tā ātri ieradās. Un man lika paskaidrot kas noticis. Kad es izstāstīju visu notikušo viņi skatījās uz mani it kā es būtu traka. Viņi pārmeklēja māju, bet viņi konstatēja ka bija miris suns un 2 istabas bija izvandītas. Visas durvis bija aizslēgtas un neviens no logiem bija atvērts kāds bija manā mājā nenāca no ārpuses.

Nākamajā dienā Džeimss palika iekšā es negribēju lai viņš atstāj savu istabu. Es devos uz garāžu un konstatēju ka tur ir viņa vecā zīdaiņu uzraudzīšanas kamera es to novietoju viņa istabā ja kaut kas ienāk viņa istabā šovakar es tam biju sagatavojusies lai varētu dzirdēt. Es devos uz virtuvi un paņēmu lielāko nazi no atvilktnes un ieliekot to manā naktsgaldiņa. Iedomu draugs vai nē es neļaušu ievainot manu mazo zēnu.

Drīz vien pienāca nakts. Man bija jāliek Džeimss gulēt viņam bija bail bet es apsolīju viņam ka ar viņu nekas nenotiks. Es apsedzu viņu, nobučoju un gāju līdz naktslampiņai. Pirms aizvēru durvis es čukstēju viņam "Arlabunakti Džeims es tevi mīlu."

Es centos palikt nomodā kamēr es varētu nogalināt to briesmoni bet pēc pāris stundām es ieslīdēju miegā. Mans bērns būtu drošs uz nakti, bet man vajadzēja gulēt. Tāpat kā es liku galvu uz spilvena es dzirdēju maigu troksnis nāk video bērnu monitora kas bija nolikts uz mana naktsgaldiņa. Sākumā tas izklausījās kā sava veida radio. Tad tas pārvērtās maigu vaidēšanu. Vai Džeimss aizmiga? Tad es dzirdēju tos smieklus no mana murga tos briesmīgos smieklus. Es izlecu no gultas un sagrābu nazi kurš atradās zem mana spilvena. Es steidzos uz Džeimsa istabu un atvēru durvis. Es mēģināju atrast gaismas slēdzi bet tas nesanāk. Es taustījos un sajutu siltu biezu šķidrumu uz manas rokas. Pēkšņi Džeimss nāca un es redzēju absolūās šausmas izklāstīts man priekšā.

Džeimsa ķermenis bija pienaglots pie sienas nagi, pīrsings caur viņa rokām un kājām. Krūts tika plaši atvērtas, un viņa orgāni karājās uz leju līdz grīdai. Viņam nebija lielākās daļas no saviem zobiem un viņa acis un mēle bija pārgrieztas. Es biju sajutusi riebumu es neticēju, tas bija mans mazais puisēns. Tad es dzirdēju tos vēlreiz maigie izmisuma vaidi. DŽEIMSS vēl bija dzīvs! Mans bērns, mans nabaga bērns, tik daudz sāpju, tik tikko dzīvs. Es gāju pāri istabai un vēmu uz grīdas bet manu slimību pārtrauca briesmīgi smiekli aiz manis. Es pagriezos un ieraudzīju Smejošo Džeku. Viņa bija spoku balta āda un melni mati kas nokarājās uz viņa pleciem. Viņam bija balti-zilas acis. Viņa platais smaids atklāja rindu asiem zobiem. Viņam bija melnbalts klauna apģērbs ar svītrainām piedurknēm un zeķes. Viņš tikai smējās un smējās viņš bija apmierināts ar savu darbu. Tad viņš pagriezās lēnām pie Džeimsa ​​un sāka smieties vēl vairāk. Tas bija pietiekami lai manī parādītos slepkava. Es steidzos pie briesmoņa paceltu nazi virs manas galvas un es dūru viņam bet tiklīdz nazi pieskārās viņam viņš pazuda melnu dūmu mākonī. Nazis izdūrās cauri dūmiem un sadūra Džeimsa vēl pukstošo sirdi no tās izšļācās asinis kas nonāca uz manas sejas ...

Nē ... Ko es esmu izdarījusi? Mans bērns, es nogalināju manu bērnu! Es uzreiz nokritu uz ceļgaliem, un es dzirdēju sirēnas tālumā arvien skaļāk ... Mans puika, mans mazais puika ... Es apsolīju varēšu aizsargāt tevi ... Bet es ... Piedod Džeimss ... Es esmu tik slikta māte ...

Policija drīz ieradās, lai atrastu man priekšā guļošo dēlu, viņš joprojām gulēja nazi sirdī, bet es mana mazuļa asinīs. Mani areatēja. Mani bija ievietojuši trakonamā par cilvēka sakropļošanu un nogalināšanu, kur esmu bijusi pēdējo 2 mēnešu laikā. Te nemaz nav tik slikti vienīgais iemesls kāpēc es esmu nomodā tagad ir tāpēc, ka kāds spēlē Pop Goes The Weasel.