Sveiciens visiem Helovīnā!
Pie jums ir nonākusi jauna Creepypasta. daļa, bet šoreiz - Helovīnu Megapakā.
Halloween Megapack satur divas creepypastas, piecus īsos stāstiņus jeb micropastas, noteikumus, kas palīdzēs TEV izdzīvot creepypastā kā arī septiņas videopastas.
Lai palīdzētu neapmaldīties lielajā juceklī, katras creepypastas beigās pievienoju spociņu (
).
Micropasta
Tu aizej uz krāmu tirdziņu un nopērc puzli. Lielākā daļa gabaliņu izskatās saplēsti un izbalējuši. Kad tu mēģini to salikt, bilde kļūst aizdomīgi pazīstama. Tu saproti, ka tā ir istaba, kurā tu pašlaik atrodies, tikai logā ir saredzama necilvēcīga seja.
“Tēt, man bija slikts sapnis.” Tu samirkšķini acis un uzrausies sēdus. Tavs elektroniskais pulkstenis spīd tumsā — ir 3:23.
“Vai vēlies ierāpties gultā un man par to pastāstīt?”
“Nē, tēt.”
Situācijas neparastums tevi pilnībā pamodina. Tu knapi vari saredzēt savas meitas bālo figūru melnajā tumsā.
“Kāpēc nē, mīļumiņ?”
“Jo manā sapnī, kad es tev par to pastāstīju, briesmonis, kas valkāja mammas ādu, piecēlās.” Uz mirkli tu jūties paralizēts; tu nevari beigt blenzt savā meitā. Sega tev aiz muguras sāk kustēties.
“Skaties, kā tas lido, saldumiņ!” mīlošais tēvs priecīgi uzsauc savai mazajai meitiņai, norādīdams uz pūķi, kas lido augstu debesīs virs pludmales. “Ņem, mazā! Tagad tu pamēģini.”
Mazā meitene stāv kautrīga un bikla un blenz uz lidojošo pūķi. Šis īpašais pūķis vienmēr ir atgādinājis viņai par viņas pazudušo māti; viņai liekas, ka gan pūķim, gan mātei –abiem ir vieni un tie paši krāsainie tetovējumi.
Déjà vu īstenībā ir gļuks realitātē, un tas nozīmē, ka tikko kaut kas tika mainīts. Kāds vai kaut kas ir pārstājis eksistēt, visas atmiņas un liecības par viņu eksistenci ir izdzēstas. Déjà vu notiek, kad viņiem ir jāiekļūst tavās smadzenēs un jāizmaina atmiņas. Varbūt, piemēram, lai izdzēstu tavu brāli. Nu zini – to brāli, kura tev nekad nav bijis.
Tu esi maza veikaliņa īpašnieks. Tu nolīgi vienu no saviem draugiem un nesen uzzināji, ka viņš zog naudu no kases aparāta, zog preces, pamet savu vietu, lai satiktos ar draudzeni, kamēr ir vienīgais darbinieks veikalā, un strīds, kas norisinājās tavā birojā, nelikās visu nokārtojam. Tu pieklauvē pie viņa durvīm. Kad viņš tās atver, viņš nobāl, norij siekalas un aizstreipuļo dažus soļus atpakaļ, elsdams.
Tas tevi nepārsteidz; tu domā, ka viņam liekas, ka esi atnācis ar policiju, līdz tu pārkāp viņa durvju slieksni un palūkojoties uz sāniem, ieraugi spoguli, kurā vari sevi kārtīgi nopētīt.
Vai vismaz to, kas palicis no tevis pēc tam, kad tavs draugs sašāva tevi ar bisi strīda beigās.
Izdzīvošanas noteikumi
Tas ir noticis ar katru no mums. Tu tikko aizgāji uz noteiktu vietu noteiktā laikā un datumā, izdarījis noteiktu lietu un ir noticis tas, ko gaidīji, nemaz nerunājot par to, ka tu tikko uzzināji, kas ir tas, kas dzīvo tavā spogulī, ka tev tikko tika detalizēti pastāstīts, kā mirsi, un tā dēmoniskā un neizbēgamā lieta, ko izsauci, nāk pēc tevis.
Kā arī visa tava ģimene ir mirusi, visi tavi draugi ir pazuduši un tevi stalko kāds, kam ir pieeja tavai guļamistabai. Ko, pie velna, tu darīsi tagad?
Tu esi atnācis uz pareizo vietu, lai uzzinātu: ir daži noteikumi, kuriem jāseko, lai, pirmkārt, nekļūtu par creepypastas upuri un, otrkārt, būtu spējīgs cīnīties, ja notiek ļaunākais. Ar šo noteikumu palīdzību arī tu vari izglābties, pretēji tam puisim kuru pašlaik kā mēteli valkā kāds dīvainas skaņas izdodošs vecis. Vienkārši paturi prātā šos vienkāršos noteikumus…
1. Spoguļi un tumsa nav laba kombinācija.
2. Vispār spoguļi ir simtprocentīgs “NĒ”, creepypastas pasaulē nav nekā vēl ļaunāka.
3. Tev nav nekādu iespēju izdzīvot, ja tu skaties uz būtni, ko neviens cits nespēj redzēt vai atbildi uz tā jautājumu nepareizi.
4. Ja nakts vidū esi viens pats mentālā klīnikā, apstājies un padomā, ko pie velna, tu šeit dari, tad, ja apstākļi atļauj, dodies prom.
5. Izvairies no vietām, no kurām neviens nav atgriezies, vai kurās kāds ir neizskaidrojami nomiris.
6. Ja kāds nakts vidū aptur tavu mašīnu un jautā, vai drīkst braukt kopā ar tevi, tavās interesēs droši vien būs pieklājīgi atteikt.
7. Nogalināšana ir pēdējā izdzīvošanas metode, izmanto to reti, bet bez bailēm.
8 Neatbildi uz nezināmu numuru zvaniem nakts vidū, ja vien negaidi zvanu.
9. Dabū vienkāršu 38 kalibra revolveri. Pielādē to ar divām sudraba lodēm. Ja jūti, ka no situācijas dzīvs neizkulsies, šauj uz to, kas tevi apdraud. Ja tas neizdodas, tev vienmēr būs otrs šāviens, ark o kļūt par varoni.
10. Zona 51 ir vienkārši pārāk labi apsargāta, lai ielaistu tevi. Vai lai izlaistu citplanētieti.
11. Kad dodies uz viesnīcu, centies izvairīties no viesnīcas kartē neatzīmētām vietām. Ja tu nevarēji pretoties, bet ieraudzīji kādu sarkanu radību, apsver viesnīcas cenu un popularitāti pirms nākamā ceļojuma. Vai esi kādreiz palicis apsēstā Hilton?
12. Kad rezervē viesnīcu, Trip Advisor var būt nenovērtējams līdzeklis, kas palīdzēs uzzināt, vai tava izvēle gadījumā nav vairāku slepkavību vieta/pilna ar mirušiem cilvēkiem/celta uz indiāņu kapsētas. Vietējā avīze arī var noderēt.
13. Dēmonu piesaukšana, runāšana dīvainās valodās un jebkāda veida rituālu veikšana ir bīstama. Atturies no tā, it īpaši pamestās noliktavās, baznīcās, psihiatriskajās slimnīcās, mežos un savās mājās, spoguļa priekšā, nakts vidū.
14. Kad dodies uz jaunu vietu, apkārtnes pārzināšana ir izdzīvošanas atslēga. Pārjautā apkārtējiem par nolādētām vietām, leģendām, iespējamām briesmām uz citiem sīkumiem. Klausies vietējo padomos, un nebaidies pajautāt, ja ir neskaidrības par to, kuri uzbrukumi/pazušanas ir paranormāli un kuri nav.
15. Vienmēr glabā Bībeli blakus savai gultai. Tas nodrošina tevi ar lasāmvielu, ticības pierādījumu un smagu objektu, ar ko mest ienaidniekiem.
16. Nepaļaujies uz Svēto Ūdeni. Dabū izturīgu flakonu ar sērskābi un ļauj priesterim to svētīt.
17. Japāņu priesteri svēta telpas, mājot ar katanas zobeniem. Rituāls ir 100% efektīvs tikai uz fiziskām formām.
18. Ja tu atrodi 666 ziņas savā telefonā, pastkastītē, e-pastā u.t.m.l, pārdomā pakalpojumu nodrošinātāja maiņu. Arī nepūlies noklausīties /izlasīt ziņas. Tas ir spams. Varbūt no citas pasaules, bet tomēr.
19. Vecas farmatēkas nevar tev palīdzēt. Ja vien tev nevajag “Nevainīgo asinis”, ”Čūsku eļļu” un “Radioactīvo sīrupu”. Tā nekad nebūs.
20. Ja tev līgums jāparaksta ar asinīm, tev tas nav jāparaksta. Visas parastās pārvaldes iestādes pieņems līgumus, kas parakstīti ar tinti, saglabā šo prātā, ja tev tiek piedāvāts darījums, kas ir pārāk labs, lai būtu patiess.
21. Bākas ir bīstamas. Ivairies no tām jeburkā gadījumā. Ja tu strādā bākā, pārdomā par darbavietas maiņu.
22. Tev vienkārši nav nekāda iemesla klausītes mūziku, kas izraisa pašnāvnieciskas tieksmes vai skatīties video, kuru skatīšanās izraisa dīvainas/postošas sekas...
23. Ja tev patīk visu plānot jau iepriekš un tev ir nauda, nopērc savai tantei un tēvocim māju Bel-Air. Tur ten nekas nespēs kaitēt, vienalga, cik nobijusies ir tava mamma.
24. Slepenas, noslēgtas, neaiztiktas vietas vecās ēkās ir neaiztiktas ar iemeslu. Pionieri nekad nesaka “mirsti”, bet īstenībā viņiem ir diezgan augsts mirstības līmenis.
25. Pirms tu sāc peldēties tumša ezera ledusaukstajos ūdeņos, meža vidū, pusnaktī, pajautā sev, vai tu tiešām vēlies aizceļot uz senu un biedējošu pilsētu? Ja atbilde ir “nē,” tad labāk paliec mājās un skaties televizoru.
26. Savu 33. Dzimšanas dienu labāk centies svinēt labi apgaismotā mājā, citu kompānijā.
27. Atturies no visu lietu saukšanas to īstajos vārdos, visticamāk ir iemesls, kāpēc cilvēki tām iedeva niku.
28. Televīzijas šņākoņas skatīšanās var nenākt par labu tavai veselībai, izmēģini satelītelevīziju, lai risinātu šo problēmu.
29. Dabū kaķi. Šie mazie spalvu kamoli sajūt nedabiskus fenomenus daudz labāk nekā mēs, un, ja esi izmisis, met ar to visam, kas tev uzbrūk.
30. Kapsētas ir sliktas vietas, it īpaši miglainā laikā un Helovīnos.
31. Centies nekad neaizvērt savas acis. Ja nepieciešams, tad tikai minimāli.
32. Ja dzirdi neizskaidrojamu dziedāšanu, skrien, līdz tā vairs nav sadzirdama.
33. Ja esi par vecu, lai spēlētos ar lellēm, tev nav nekāda iemesla atrasties tām tuvumā .
34. Leģendas var sniegt vērtīgu ieskatu, kur nedoties kempingā ar draugiem .
35. Kad pieskati kāda bērnus, noskaidro ģimenes gaumi un priekšrocības, lai izvairītos no iespējas, ka tevi var nogalināt kāda neuzmanīgi izvēlēta statuja.
36. Pat ja esi drošs, ka skriešana tevi neizglābs, vienmēr vislabāk ir tomēr mēģināt.
Marko
Viņš tikai tikko sāka iet ceturtajā klasē, un es biju uztraucies. Marko nekad nav bijis sociāli aktīvākais bērns ģimenē; viņš ir bijis jau pie četriem dažādiem psihologiem, bet neviena no vizītēm nesniedza ne mazāko progresu. Cik nu es atceros, mūsu ģimenē nekad nav notikušas nekādas ļoti sliktas vai traumējošas lietas, bet tik un tā man bija sajūta, ka viņu visu laiku kaut kas nomāc. Pirms viņš sāka iet skolā, es pieteicu viņu vasaras nometnē cerībā, ka vismaz šoreiz viņš varēs izklaidēties, bet vēl jo svarīgāk: iegūt kādus draugus.
Tā bija tikai vienas dienas nometne, kas ilga divas nedēļas. Kādu laiku viņš pārnāca mājās tāds pats, kā parasti. Bet tad kaut kas notika; pēc kārtējās dienas nometnē, viņš atnāca priecīgāks un laimīgāks, nekā parasti. Es biju pilnībā pārliecināts, ka viņš ir atradis jaunus draugus. Kad es viņam par to pavaicāju, viņš atbildēja, ka ir ieguvis tikai vienu draugu, bet mani tas ļoti iepriecināja. Viss nāk ar laiku, es nodomāju.
Kad pastāstīju par to viņa mātei, viņa bija ļoti iepriecināta, un viņa gribēja satikt Marko jauno draugu un viņa vecākus, bet Marko teica, ka mēs to nevaram, vismaz vēl ne. Tobrīd es īsti nesapratu, ko tas nozīmē. Viņš turpināja nākt mājās, stāstot, ka viņa draugs vienmēr bija tuvumā, kad bija vajadzīgs. Tas tikai padarīja mani laimīgāku. Beidzot varbūt mūsu puika būtu laimīgs. Nometnes pēdējā dienā es biju nedaudz noskumis, ka Marko un viņa draugs viens otru vairs regulāri nesatiks, bet tajā pašā dienā Marko mums teica, ka viņa draugs vēlētos atnākt ciemos nākamajā dienā.
Tā bija diena, kad Marko māte nomira.
Visu dienu es un mana sieva gaidījām Marko draugu, bet dienai ritot, mēs sākām kļūt skeptiski. Ja nu šis draugs bija tikai Marko iztēle? Diena kļuva par nakti, un mēs nolēmām, ka laikam neviens neatnāks, bet joprojām Marko uzstāja, ka viņa draugs nāks. Ātri apmainot skatienus, mēs aizsūtījām Marko gulēt. Tonakt mēs dzirdējām dīvainus tokšņus, nākam no Marko istabas. No sākuma man likās, ka es tos droši vien iztēlojos, bet turpinot tos dzirdēt, man likās, ka spēju sadzirdēt arī Marko runājam.
Kāds bija mājā kopā ar Marko.
Es pamodināju savu sievu un paķēru tuvāko priekšmetu, ko varētu izmantot kā ieroci: mazas šķērītes. Man un manai sievai tuvojoties mana dēla guļamistabai, es varēju saredzēt, ka gaismas istabā ir ieslēgtas, un es sajutu vēsumu izskrienam caur visu māju; vēlāk es atklāju, ka tas bija Marko istabā atvērtā loga dēļ. Līdzko mēs aši ieskrējām istabā, mana sieve iekliedzās tā, it kā būtu ieraudzījusi savu mirušo vectēvu. Nē, tas nebija spoks… tas bija kas daudz sliktāks.
Blakus manam dēlam stāvēja kaut kāds briesmīgs, vājprātīgs radījums ar riebīgu smaku, kas vienkāri briesmīgi smirdēja pēc nāves. Tas vienkārši stāvēja pāri manam dēlam ar milzīgām, asinīm pārklātām spīlēm. Vispirms viņš paskatījās uz manu dēlu, tad uz mums. Es nekad neaizmirsīšu tās lielās, melnās apļveida acis blenžam man cauri. Visu pārējo, kas tonakt notika, es atceros tikai pa fragmentiem.
Mana sieva steidzīga aicināja dēlu šurp, bet Marko vienkārši sēdēja un kratīja galvu. Tad mana sieva mēģināja piekļūt pie dēla un viņu atgūt, un radījums tur vienkārši stāvēja un raustījās. Tiklīdz viņa viņam pieskārās, tas briesmonis bija uz viņas. Uzreiz kā sākās, viss arī beidzās. Es vienkārši stāvēju pārakmeņojies un nolūkojos uz asiņainajām skrandām, kas reiz bija mana sieva. Viņas acis bija izrautas no dobumiem, asinis plūda no viņas līķa, un palūkojoties uz radījumu, es ieraudzīju viņas zarnas – pusi tā mutē, pusi tā briesmīgajās spīlēs.
Es mēģināju pakustēties, bet manas pēdas bija akmens aukstas un pielīmētas pie grīdas. Es mēģināju kliegt, bet no manas mutes nenāca ne skaņas. Es atceros savu dēlu, vienkārši tur stāvam tā, it kā nekas nebūtu noticis, un radījumu, blenžam uz Marko. Es stāvēju un noskatījos, kā tas pagrābj manu dēlu un izlec pa atvērto logu.
Man īsti tā arī neradās iespēja satīrīt istabu. Es vienkārši izgāju no mājas. Neviens man īsti neticēja, kad pastāstīju par radījumu, un kad es vērsos policijā, no sākuma viņi manī klausījās, bet kad ieraudzīja istabu, viņi bija apstulbuši. Pat pēc tā viņi man neticēja. Viņi vienkārši noslēdza māju un teica, ka turpinās izmeklēšanu.
Pēc tam es sāku dzīvot viesnīcā, kā arī kļuvu par mākslinieku. Es zīmēju savu dēlu un savu sievu. Manos zīmējumos viņi vienmēr izskatījās tik laimīgi. Es nezinu, kur ir mans dēls, bet man vienmēr liekas, ka redzu viņu ar acs kaktiņu. Viņš man māj, bet es nemāju atpakaļ. Un kad es viņu redzu, … tas radījums vienmēr stāv viņam blakus.
Manam dēlam bija tikai deviņi gadi.
Tulpa
Pagājušo gad es pavadīju sešus mēnešus psiholoģiskajā eksperimentā, kā man tika teikts. ES pamanīju reklāmu vietējā avīzē, kas meklē izdomas bagātus cilvēkus, kas vēlas nopelnīt labu naudu, un tā kā tā bija vienīgā reklāma, kurai biju piemērots, es viņiem piezvanīju, un mēs sarunājām interviju.
Viņi man teica, ka vienīgais, kas man būtu jādara ir jāsēž istabā, vienam, ar sensoriem, piespraustiem manai galvai, lai tie varētu nolasīt manu smadzeņu aktivitāti, un tikmēr man būtu jāiztēlojas, ka ar mani telpā mans dubultnieks. Viņi sauca to par manu ’’tulpu’’.
Tas likās vienkārši, un es piekritu līdzko viņi man pateica manu algu. Un nākamajā dienā es sāku. Viņi ieveda mani vienkāršā telpā ar gultu, tad piesprauda sensorus manai galvai un ielocīja tos mazā, melnā kastē uz galda man blakus. Viņi ar mani runāja cauri visam manam dubultnieka iztēlošanās procesam un paskaidroja, ka ja es kļūstu garlaikots, tā vietā lai kustētos, man vajag iztēloties, kā kustas mans dubultnieks un tā tālāk. Galvenā doma bija paturēt viņu kopā ar mani, kamēr vien es biju istabā.
Pirmajās dienās tas sagādāja grūtības. Tas prasīja vairāk pūļu un izdomas nekā parasta sapņošana nomodā. Es iztēlojos savu dubultnieku uz pāris minūtēm, bet tad kaut kas vienmēr novērsa manu uzmanību. Bet ceturtajā dienā es spēju noturēt viņu visas sešas stundas. Viņi teica, ka man sanāk ļoti labi.
Otrajā nedēļā es ieguvu citu istabu ar sienā iebūvētiem mikrofoniem. Viņi teica, ka vēlas redzēt, vai es joprojām spētu noturēt tulpu ar mani, neskatoties uz dažādiem uzmanības novēršanas mēģinājumiem. Mūzika bija neskanīga, neglīta un traucējoša, un padarīja procesu grūtāku, tomēr man joprojām izdevās. Nākošnedēļ viņi spēlēja vēl traucējošāku mūziku, akcentētu ar spalgiem kliedzieniem, sprakšķiem un nepatīkamām balsīm, kas runāja kādā svešā valodā. Es par to visu tikai pasmējos – tajā brīdī es jau biju profiņš.
Aptuveni pēc mēneša man sāka kļūt garlaicīgi. Lai padarītu visu jautrāku, es sāku izklaidēties ar savu dubultnieku. Mēs sarunājāmies vai spēlējām akmens-šķēres-papīrs, vai es iztēlojos viņu žonglējam vai dejojam, vai jebko citu, kas man likās interesanti. Es jautāju pētniekiem, vai mana muļķošanās netraucē viņu darbu, bet viņi mani tikai iedrošināja.
Un tā mēs spēlējāmies un komunicējām, un tā uz kādu brīdi bija jautri. Tad tas sāka palikt nedaudz savādi. Vienu dienu es viņam stāstīju par savu pirmo randiņu, bet viņš mani izlaboja. Es teicu, ka viņai bija dzeltens topiņš, un viņš mant teica, ka tas bija zaļš. Es to brīdi apdomāju un sapratu, ka viņam taisnība. Tas mani izbiedēja, un dienas beigās es to pastāstīju pētniekiem. “Tu izmanto savu dubultnieku, lai piekļūtu savai zemapziņai,” viņi paskaidroja. “Tu zemapziņas līmenī zināji, ka tev nav taisnība, tāpēc sevi izlaboji.”
Kas no sākuma bija biedējošs, tagad likās stilīgs. Es runāju ar savu zemapziņu! Tam vajadzēja patrenēties, bet es atklāju, ka varu savai tulpai uzdot jautājumus un piekļūt visām atmiņām. Es varēju likt tam citēt grāmatas, ko reiz, pirms vairākiem gadiem biju lasījis vai to, ko biju iemācījies un tūlīt aizmirsis vidusskolā. Tas bija lieliski.
Tad es sāku ‘’izsaukt’’ savu dubultnieku ārpus eksperimenta telpām. No sākuma ne tik bieži, bet tagad es biju tik ļoti pieradis pie viņa iztēlošanās, ka likās gandrīz vai dīvaini viņu neredzēt. Ar laiku es sāku viņu redzēt gandrīz vienmēr. Tas bija jocīgi ņemt viņu visur līdzi kā neredzamo draugu. Es viņu iztēlojos, kad izklaidējos ar draugiem vai apciemoju mammu, es pat vienreiz paņēmu viņu līdzi uz randiņu. Man nevajadzēja ar viņu sarunāties skaļi, tāpēc es varēju komunicēt ar viņu un neviens pat nenojauta.
Es zinu, ka tas izklausās dīvaini, bet tas bija jautri. Viņš bija ne tikai staigājoša krātuve ar visu ko zinu un visu, ko zināju, un visu, ko biju aizmirsis, viņš pat likās sazināmies ar mani vairāk nekā es ar viņu. Viņš uztvēra visus sīkumus, kurus neievēroju es. Piemēram, man likās, ka mans randiņš noris slikti, bet viņš norādīja, ka viņa smējās par maniem jokiem mazliet par daudz un pieliecās man tuvāk, kad runāju, un vēl citus pavedienus, kurus apzināti nespēju uztvert. Es viņam paklausīju un beigās tomēr randiņš iznāca tīri labs.
Ap to laiku, kad biju bijis izpētes centrā jau četrus mēnešus, viņš bija ar mani nepārtraukti. Dienas beigās pētnieki pienāca pie manis un pajautāja, vai es esmu pārtraucis iztēloties savu dubultnieku. Es to noliedzu, un viņi izskatījās apmierināti. Es klusi pajautāju dubultniekam, vai viņš zina, kas pamudināja viņus uzdot šo jautājumu, bet viņš tikai paraustīja plecus.
Tā es sāku atsvešināties no pasaules. Man bija problēmas attiecībā uz cilvēkiem. Man likās, ka viņi bija apmulsuši un nedroši par sevi, kamēr man bija sevis iemiesojums, ar ko aprunāties. Tas padarīja socializēšanos dīvainu. Neviens nelikās saprotam savas rīcības patiesos iemeslus, to kāpēc dažas lietas viņus sadusmoja, bet dažas lika smieties. Viņi nezināja to, kas viņus virzīja. Bet es zināju – vai, vismaz, es varēju sev pajautāt un iegūt atbildi.
Kādu vakaru mani sameklēja draugs. Viņš klauvēja pie manām durvīm, līdz es tās atvēru, un ienāca lamādamies un ārdīdamies. “Tu man neesi atbildējis, kaut arī es tevi mēģinu sazvanīt jau nedēļām ilgi, kretīn!” viņš kliedza. “Kas tev par problēmām?”.
Es jau grasījos viņam atvainoties, un viņš visticamāk būtu piedāvājis aiziet uz kādu bāru, bet mans tulpa pēkšņi kļuva nikns. “Iesit viņam,” tas teica, un pirms es paspēju aptvert, kas notiek, es iesitu. Es dzirdēju, kā salūst viņa deguns. Viņš nokrita un tad šūpojoties piecēlās, un mēs sitām viens otru visapkārt manam dzīvoklim.
Es biiju vēl dusmīgāks nekā jebklad, un es neizrādīju žēlastību. Es nogrūdu viņu zemē un divas reizes spēcīgi iespēru ribās, un tad viņš bēga, saliecies un elsodams.
Pāris minūtes vēlāk ieradās policija, bet es viņiem teicu, ka viņš iesāka kautiņu, un tā kā viņš nebija šeit lai to noraidītu, viņi mani atlaida ar brīdinājumu. Mans tulpa smīnēja visu šo laiku. Mēs pavadījām visu nakti priecājoties par manu uzvaru un un smīkņājot par to, cik slikti es piekāvu savu draugu.
Kad nākamajā rītā spogulī ieraudzīju savu zilo aci un pārsisto lūpu, es atcerējos, kas mani biju uzkūdījis. Mans dubultnieks bija dusmīgs, nevis es. Es jutos vainīgs un nedaudz nokaunējies, bet viņš mani pamudināja uz kautiņu ar noraizējušos draugu. Viņš, protams, bija klāt un zināja manas domas. “Tev viņš nav vajadzīgs. Tev nav vajadzīgs arī neviens cits,” viņš man teica.
Es pastāstīju visu pētniekiem, bet viņi par to tikai pasmējās. “Tu nevari būt nobijies no tā, ko tikai iztēlojies,” viens no viņiem man teica. Mans dubultnieks stāvēja viņam blakus un māja ar galvu.
Es centos ņemt viņu vārdus pie sirds, bet nākamajās dienās es kļuvu arvien vairāk noraizējies savas tulpas tuvumā, un izskatījās, ka viņš mainās. Viņš izskatījās garāks un vēl draudīgāks. Viņa acīs skaidri atspoguļojās ļaunums, un es varēju redzēt ļaunprātību viņa smaidā. Es biju pie viņa tā pieradis, ka viņa iztēlošanās notika automātiski, tāpēc es sāku mēģināt viņu neiedomāties. Tas aizņēma dažas dienas, bet tomēr darbojās. Es varēju no viņa atbrīvoties stundām ilgi. Bet ar katru reizi, kad viņš atgriezās, viņš likās vēl ļaunāks. Viņa āda bija pelnu krāsā, zobi asāki. Viņš šņāca un runāja kaut ko nesaprotamu, un draudēja man un lamājās. Riebīgā mūzika, ko jau mēnešiem klausījos izpētes centrā, likās viņu visur pavadām. Pat tad, kad biju mājās – es atpūtos dīvānā, vairs nekoncentrējoties un neredzot viņu, un tomēr te viņš bija, gaudojoša trokšņa pavadīts.
Es joprojām katru dienu sešas stundas pavadīju izpētes centrā. Man bija vajadzīja nauda, un man liekas, ka viņi nezināja, ka es vairs neiztēlojos savu tulpu. Es kļūdījos. Vienu dienu, pēc savas maiņas, kad biju pavadījis izpētes centrā jau piecus ar pusi mēnešus, divi iespaidīgi vīri mani sagrāba, un kāds laboratorijas mētelī iedūra manī adatu.
Es apstulbis pamodos istabā, ar siksnām piesprādzēts pie gultas, ar savu dubultnieku stāvam pie manis un pļāpājam. Viņš knapi vairs izskatījās pēc cilvēka. Viņa ķermenis bija sakropļots. Viņa acis bija iegrimušas dobumos un kļuvušas bālas, kā līķim. Viņš bija daudz garāks par mani. Viņa rokas bija izlauztas visdažādākajos leņķos, un viņa nagi bija gari un netīri. Vārdu sakot, viņš bija breismīgs. Es centos viņu aizdzīt, bet es vienkārši nespēju koncentrēties. Viņš pasmīkņāja un piespieda adatu manā rokā. Es centos raustīties un kratīties cik stipri spēju, bet knapi var’’eju pakustēties.
“Man liekas, ka viņi tevi piepilda ar labu mantu. Kā jūtas tavs prāts? Viss izplūdis un neskaidrs?” Ar katru izrunāto vārdu viņš liecās arvien tuvāk un tuvāk. Es norīstījos; viņa elpa smirdēja pēc sapuvušas gaļas. Es centos koncentrēties, bet nespēju viņu padzīt.
Nākošās nedēļas bija briesmīgas. Ļoti bieži kāds ārsta uzvalkā ienāca un injicēja man kaut ko vai ar varu iebaroja man tableti. Viņi mani turēja apreibušu un nespējīgu knocentrēties un dažreiz astāja mani ar halucinācijām. Mans dubultnieks joprojām bija ar mani un visu laiku zobojās par mani. Viņš piedalījās, vai varbūt izraisīja, manas halucinācijas. Man rādījās, ka mana māte ir šeit un bar mani, un tad viņš pārgrieza viņai rīkli un es tiku apšļākts ar asinīm. Tas likās tik reālistiski, ka es varēju tās sagaršot.
