Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka modē spokos ir nākuši sērijveida raksti. Tāpēc arī es esmu nolēmis veidot šāda tipa rakstus. Mana pirmā sērijveida raksta tematika būs – CITPLANĒTIEŠI. Tulkošu mazliet sīkāk par to veidiem, to izdarībām un par to ko tie vēlas no mums, mūsu planētas.
1.sērija
Zeta Reticuli Pelēči jeb A tipa Pelēči
Šī citplanētiešu grupa 1958.gadā nolaupīja Betiju un Bārniju Hill’us (Kalniņus) un tieši šie atnācēji galvenokārt veic visas nolaupīšanas.
Viņu mājas.
Zeta Reticuli (binārā zvaigžņu sistēma) Pelēči nāk no Zeta Raticulan planētas, kas ir ceturtā planēta skaitot no Zeta2 Raticulum zvaigznes, kura ir tuvu Bernarda Zvaigznei, kura savukārt ir kaimiņiene Oriona zvaigžņu sistēmai. Reticulum zvaigznājs ir maza zvaigžņu kopa, kura sastāv no mazām zvaigznēm. Šī sistēma ar neapbruņoti aci ir grūti saskatāma, lai arī tā atrodas relatīvi tuvu mums, tikai 40 gaismas gadu attālumā. Gaismas punkts ko mēs redzam lūkojoties zvaigžņotajā nakts jumā patiesībā ir binārā zvaigžņu sistēma, un tās abas zvaigznes Zeta Reticulum un Zeta2 Reticulum. Abas šīs zvaigznes ir ļoti līdzīgas mūsu dzeltenajai Saulei. Šis zvaigznājs nav redzams no Ziemeļu puslodes.
Viņu diennakts ilgst 90 stundas un viņu „Saules” gads ir mazliet vairāk kā 432 Zemes diennaktis.
Mums vislabāk zināmās šo pelēču bāzes atrodas Ņūmeksikā un Nevadā, bet ir zināmas vairākas bāzes, kuras atrodas citās pasaules valstīs.
Apraksts.
Visbiežāk novērotie pelēči ir aptuveni no 60 līdz 120 centimetru gari, ļoti slaidi (varētu teikt pat kaulaini), smalkiem sejas vaibstiem, maziem locekļiem un ar nelielu svaru, neaprakstāmi lielām, melnām, vienpusīgām acīm, kurām nav acu zīlīšu, mazattīstītu muti un degunu, bet ar ļoti lielu galvu un mazu zodu. To ādas krāsa variē no tumši pelēkas līdz gaiši pelēkai, sākot ar dzeltenīgi pelēcīgu līdz pilnīgi pelēkam vai no iebalta līdz pilnīgi baltam ādas tonim. Viņu ķermeņus neklāj nekāda veida apmatojums. Viņu reproduktīvie un gremošanas orgāni evolūcijas ceļā ir izzuduši, tāpēc viņi vairojas klonēšanas ceļā. Ir uzskats, ka tieši klonēšanas ceļā tie ir zaudējuši savus reproduktīvos un gremošanas orgānus.
Aktivitātes.
Viņi veic eksperimentus ar visdažādākajām Zemes dzīvības formām. Vairāku tūkstošu gadu laikā pelēči acīmredzot ir spēlējuši lielu lomu pašreizējā cilvēka ģenētiskā koda izveidē, manipulējot ar to. Izskatās, ka tie cenšas izveidot jaunu sugu izmantojot gēnu inženieriju, tie cenšas sapārot cilvēkus ar pelēčiem, tādējādi radot daudz augstāk attīstītu rasi par viņiem pašiem, kuri uzsāktu Zemes invāziju un iznīcinātu cilvēci.
Sabiedrība.
To sociālā sabiedrība ir ļoti līdzīga skudru sabiedrībai, tikai pelēči ir nodrošināti ar augstajām tehnoloģijām un izskatās, ka pelēčiem ir „ieslēgts” iekarošanas, iznīcināšanas režīms. Pelēčiem ir divi sociālie slāņi. Viens slānis ir vairāk agresīvi noskaņots, nežēlīgs, ja tos būtu jāsalīdzina ar cilvēkiem, tad tie līdzinātos augsti stāvošiem, agresīviem ģenerāļiem. Bet otra slāņa pārstāvošie ir rafinētāki, biznesa tipa pelēči, tie vairāk pielieto diplomātiskus paņēmienus, lai pārņemtu varu pār cilvēci. Šie tipa pelēči nereti tiek saukti par „Oranžajiem” pelēčiem. Šie pelēči ir pakļauti augstākai citplanētiešu rasei – reptiliāniem. Reptiliāni izmanto „Oranžos” pelēčus, lai sagatavotu Zemi to invāzijai. Oranžie pelēči mīl brīvību ko tie izjūt uz planētas Zeme, atšķirti no saviem kungiem. Tie vēlas lūgt cilvēku palīdzību konfrontācijā ar reptiliāniem.
Draugi vai ienaidnieki?
Pēc cilvēku standartiem pelēči skaitās bezjūtīgi un līdz šim no viņu puses ir manīta tikai cietsirdīga attieksme pret cilvēkiem. Viņi var atņemt cilvēkiem dzīvību pat nepamirkšķinot aci, tiem ir vienalga, ka tā ir dzīva būtne, individualitāte. Izskatās, ka pelēči spēj izmantot dažas cilvēkiem piemītošās īpašības, tie savā ziņā ir kā gaļēdāji. Daudzi nolaupītie cilvēki, kuri ir atgriezti atpakaļ savās ierastajās vidēs apgalvo, ka pēc nolaupīšanas tie jūtās kā izsūkti, tā it kā tiem būtu uzbrucis enerģētiskais vampīrs. Ir uzskats, ka pelēči izklaidei kā narkotikas izmanto cilvēku bailes.
