Cilvēki kuri pārdeva savas dvēseles.5
84
2
Pāvests Silvestrs II (945 - 1003) (Pope Sylvester II) Viņš bija viss izglītotākais sava laikmeta cilvēks, labi izglītots matemātikā, astronomijā un mehānikā, viņam tiek piedēvēti tādi izgudrojumi kā hidrauliskās ērģeles, pulkstenis ar svārstu un Rietumeiropas iepazīstināšana ar Arābu cipariem.Viņš uzrakstīja matemātikas, dabas zinātnes, mūzikas, teoloģijas un filozofijas grāmatas. Pāvests Silvestrs II bija pirmais franču pāvests un neapšaubāmi pats ievērojamākais 10 gadsimta cilvēks. Pēc viņa nāves sāka izplatīties baumas par to, ka viņa apdāvinātība ir pateicoties parakstītam paktam ar pašu Nelabo. Tas noteikti bija noticis, ciemošanās laikā pie gudrajiem Arābu prātiem. Šo domu veicināja arī tas fakts, ka viņš dedzīgi centās izskaust simoniju baznīcās.
Nicolo Paganini (1782-1840) (Nicolo Paganini) Paganini ir ,bezšaubām, lieliskākais un virtuozākais vijolnieks, kas jebkad ir dzimis. Piecu gadu vecumā viņš iemācījās spēlēt mandolīnu un septiņu gadu vecumā jau sacerēja savus skaņdarbus. 12 gadu vecumā viņš uzstājās publikas priekšā, bet jau 16 gadu vecumā sabruka un noslīka alkoholismā. Pēc kāda laika viņš apskaidrojās un 22 gadu vecumā bija pirmā mūzikas „zvaigzne „. Paganini ar vienas rokas sprīdi bija spējīgs nospēlēt trīs oktāvas uz četrām stīgām, kas pat mūsdienu standartiem šķiet praktiski neiespējami. Gada laikā viņs sacerēja 24 skaņdarbus, kurus gadu gaitā nebija spējīgs atkārtoti nospēlēt ne viens vijolnieks. Viens no viņa populārākiem skaņdarbiem bija „Le Streghe” , kas tulkojumā nozīmē „Raganas deja”. Viņa uzstāšānās laikā spēlētie skaņdarbi noveda publiku līdz asarām. Šo faktu baznīca vēlējās izmantot savā labā un centās pierunāt Paganini spēlēt baznīcā, tādējādi piesaistot vairāk publikas, taču viņš atteicās. Šī iemesla dēļ Paganini tika izslēgts no baznīcas, kad viņš nomira, Dženovas baznīca atteicās viņu apglabāt kā kristieti. Tika iesniegta apelācijas sūdzība un gaidīts veselus 4. gadus, lai pāvests atļautu viņu pārvest uz Dženovu, taču apglabāt viņu tā arī neļāva. Cilvēki ticēja, ka Paganini noslēdza līgumu ar sātanu, lai varētu tik fantastiski spēlēt ar vēl neredzētu spēles tehniku. Daži pat apgalvoja, ka ir redzējuši pašu Nelabo palīdzam viņam priekšnesumu laikā. Visbeidzot 1876. gadā viņa mirstīgās atliekas atrada mieru un mājas Parmas kapsētā.
Reklāma
Gilles de Rais (1404-1440) (Gilles de Rais) Gilles de Rais tika uzskatīts par ļoti pievilcīgu, inteliģentu un drosmīgu melnbārdi. Viņš piedzima vienā no viss ievērojamākām Britu ģimenēm. 20. gadu vecumā viņš nostājās pats uz savām kājām un bija pilnībā pamests likteņa varā, kad nomira viņa tēvs. Viņš kļuva par ļoti bagātu un ietekmīgu cilvēku. Nepārtrauktā cenšanās būt labākam par kaimiņiem, iegūt labākas un dārgākas lietas nekā ir kaimiņiem, beigu beigās viņu pazudināja. Savā izmisumā viņš sāka nodarboties ar okultismu Francisko Prelati vadībā, kas viņam solīja palīdzēt atgūt veiksmi, ja viņš upurēs mazus bērnus dēmonam vārdā „Barons”. Laika gaitā viņš izvaroja, spīdzināja un nogalināja 80 -200 bērnu. Beigu beigās viņš tika noķerts, atdzīts par vainīgu un sodīts ar pakāršanu un sadedzināšanu.
Ģenerālis Džonatans Miltons (1726-1787) (General Jonathan Moulton) Miltons sāka savu karjeru kā galdnieka māceklis, taču 1745 gadā devās uz Jaunās Anglijas armiju. Viņš cīnījās Karaļa Dzordža III karā un karā starp Franciju un Indiju. Viņš apprecējās 1749 gadā un radīja 11 bērnus. Viņš kļuva par turīgāko cilvēku Ņūhempšīrā, kas, savukārt ,radīja „pasaciņas” par to, ka viņš pārdeva savu dvēseli sātanam. 1769 gadā savrupmāja, kuru viņš uzcēla mazā puritāņu pilsētiņā, tika nodedzināta līdz pamatiem. Uz to brīdi pilsētiņas iedzīvotāji bija pilnā pārliecībā par to, ka Miltonam ir sakars ar Nelabo un, ka tas, savukārt, kā atlīdzību, reizi mēnesī piepilda Miltona zābakus ar zeltu. „Zinātāji” stāstīja, ka Miltons bija izdomājis viltīgu plānu- novietoja savus zābakus ar iepriekš nogrieztām zolēm uz bedres, Nelabais nevarēja saprast, kāpēc zābaki tik ilgi nepiepildās , atklājot apmānu viņš atriebās. Klīst baumas, ka Miltona līķis izgaisa no zārka un tā vietā tika atrasta kaste ar monētām uz kurām bija attēlots Sātans. Miltona zārks tika aprakts zemē bez nekādām atpazīšanas zīmēm un ta atrašanās vieta nav zināma.
Tēvs Urbans Grandiers (1590- 1634) (Father Urbain Grandier) Tēvs Urbans Grandiers bija Franču priesteris, kas tika apvainots burvestību veikšanā un sadedzināts uz sārta. Ignorējot doto celebāta zvērastu, viņš tika pieķerts neskaitāmos sakaros ar sievietēm, un ieguva donžuāna slavu. 1632 gadā mūķeņu grupa no Ursulīnas klostera apsūdzēja viņu burvestību veikšanā un dēmona Asmodai uzsūtīšanā, kas veica ar viņām visādas ļaunas un neķītras darbības. Tiesas prāvas laikā, tiesnesis, pēc tam ,kad bija gana ilgi spīdzinājis priesteri, uzrādīja publiskai apskatei vienošanos, kuru it kā bija parakstījis priesteris un vēl daži dēmoni. Šī vienošanās bija uzrakstīta atmuguriski latīņu valodā, un pat pats Sātans to parakstija. (orģināltekstu var apskatīt fotoattēlā) Grandieri atdzina par vainīgu un piesprieda nāves sodu. Neskatoties uz briesmīgu spīdzināšanu viņš tā arī neatzinās, ka viņam būtu kāds sakars ar Sātanu. Viņu sadedzinājā uz sārta.
Reklāma
Džuzepe Tartini (1692-1770) (Giuseppe Tartini) Tartini bija itāļu komponists un vijolnieks, kura krājumā ir vairāk nekā 400 darbu. Lielāko daļu darbu viņš veltīja vijoles koncertiem un sonātēm. Visslavenākais viņa darbs bija „Devil’s Trill Sonata”. Stāsts par šo darbu aizsākās, iespējams, tad, kad Tartini izstāstīja franču astronomam Džosefam Lalande par savu sapni, kurā nelabais ierodas pie viņa un lūdz būt par viņa kalpotāju. Sapņa beigās Tartini iedeva Sātanam savu vijoli un viņš sāka spēlēt ar tādu virtuozitāti , ka pat aizrāva elpu. Kad Tartini pamodās viņš nekavējoties sāka pierakstīt dzirdēto sapnī, drudžaini cenšoties atcerēties, kā īsti tas skanēja. Neskatoties uz to, ka sonāte guva milzu panākumus, Tartini vēl joprojām bija ļoti neapmierināts ar šo skaņdarbu, jo tas tikai attāli līdzinājās sapnī dzirdētam. Par šo skaņdarbu viņs teica tā: „ Tas ir tik ļoti slikts atdarinājums manis dzirdētam sapnī, ka, ja es varētu savādāk pelnīt sev iztiku, es salauztu savu vijoli un pamestu mūziku uz visiem laikiem”
Kornēlijs Agripa (1486 -1535) (Cornelius Agrippa) Kornēlijs Agripa bija visietekmīgākais renesanses laika ezotērikas rakstnieks. Viņš studēja likumu un medicīnu, taču tā arī nekad neieguva zinātnes grādu. Tika uzskatīts, ka viņš nodarbojās ar burvestībām, okultismu, astroloģiju un alķīmiju. Viņš aizrāvās ar teoloģiju un atbalstīja feministisku sieviešu kustību, kā arī ļoti bieži aizstāvēja sievietes, kas tika apsūdzētas burvestībās. Viņš sarakstija 3 grāmatas par okultismu, kas ir pieejamas vēl šodien. 1535 gadā viņs tika pasludināts par ķeceri un notiesāts uz nāvi. Viņš izmuka no ieslodzījuma vietas un aizmuka uz mājām, taču pa ceļam saslima un nomira. Pēc viņa nāves klīda baumas, ka viņš bija sazvērestībā ar dēmoniem. Slavenākais stāsts ir par to, ka īsi pirms savas nāves Agripa palaida brīvībā savu melno suni, „zinātāji” teica, ka tas esot bijis noburts ģimenes loceklis. Šo pašu melno suni var sastapt daudzās leģendās, tai skaitā arī leģendā par Faustu, Gētes interpretācijā šis suns ir „melnais pūdelis” –Mefestofelis.
Roberts Džonsons (1911 - 1938) (Robert Johnson) Roberts Džonsons bija viens no visu laiku slavenākiem blūzmeņiem. Rolling Stones labāko pasaules ģitāristu top 100 viņš ieņem 5 vieto. Leģenda vēsta, ka viņš gribēja būt lielisks ģitārists. Viņam tika dots uzdevums nokļūt noteiktā ceļu krustojumā, kur viņš satiks velnu, kas viņam dos ģitārspēles mākslu. Džonsons praktiski neko nedarija, lai kliedētu baumas par viņa saikni ar Sātanu, tieši pretēji, vēl vairāk uzkurināja publiku, lai viņi izplata šīs baumas tālāk. Viņš paspēja izdot 6 ierakstus pirms nomira 27 gadu vecumā. Džonsona nāves iemesls ir miglā tīts, taču pati populārākā versija ir, ka viņš flirtēja ar kādu precētu sievieti. Runā, ka viņas vīrs saindēja Džonsona viskiju. Viņu apglabāja bez vārda plāksnes un viņa kapavietas atrašanās vieta vēl joprojām nav īsti zināma.
Reklāma
Dr. Johans Georgs Fausts (1480 - 1540) (Johann Georg Faust) Dr. J.G. Fausts bija Renesances laika vācu izcelsmes ceļojošais alķīmiķis, astrologs un burvju mākslinieks. Viņa dzīvesstāsts bija pamats tādiem stāstiem kā „Stāsts par doktoru Faustu „ (1580) , „Traģiskais Dr. Fausta dzīvesstāsts” (1604) un ,protams, slavenais Gētes „Fausts” (1808) Šobrīd ir grūti atšķirt patiesos stāstus no izdomātiem, taču leģenda vēsta, ka viņš ir vēlējies vieglu, uzdzīves bagātu dzīvi. Viņš bija saistīts ar dažādām okultisma mācībām, kā izsaukt Sātanu un noslēdza ar viņu darījumu, pretī saņemot solījumu - 24. gadus dzīvot , kā vien sirdij tīk. Diemžēl jau pēc 16 gadiem viņš sāka to rūgti nožēlot un pat mēģināja lauzt darījumu. Šī mēģinājuma beigas visiem, kas ir lasījuši kaut vienu no augstāk minētajiem literārajiem darbiem, labi zināmas : Sātans viņu brutāli nogalināja.
Sv. Teofils no Adanas ( - 538) (St. Theophilus of Adana) Teofils Nožēlotājs vai Teofils no Adanas bija 6. gs. garīdznieks baznīcā, kurš bija noslēdzis vienošanos ar nelabo par ietekmes palielināšanos. Tas ir pats senākais vēstuē zināmais stāsts par vienošanos ar Sātanu. Teofils bija Adanas diakons (kas mūsdienās ir Turcijas daļa). Viņš tika vienbalsīgi izvēlēts par bīskapu, taču noraidīja to aiz pieticības. Tika ievēlēts cits bīskaps, kurš pilnīgi netaisnīgi atņema Teofilam diakona statusu. Viņš nožēloja savu pieticību un sāka meklēt burvi, kas palīdzētu viņam satikt Sātanu. Apmaiņā pret viņa palīdzību Sātans pieprasija Teofilam atteikties no Kristus un Svētās Marijas un ar savām asinīm parakstīt vienošanos. Teofils pildīja doto solījumu un par to kļuva par bīskapu. Daudzus gadus vēlāk, Teofils bailēs par savu dvēseli, sāka lūgt piedošanu Sv. Marijai. Pēc četrdesmit dienu badošanās, Sv. Marija nolaidās pie viņa un vārdiski viņu nosodija. Teofīls lūdzās piedošanu un Marija apsolīja aizlūgt par viņu Dievam. Pēc vēl trīsdesmit badošanās dienām Marija nolaidās pie viņa vēlreiz un piedeva viņam visus grēkus. Taču sātans nevēlējās zaudēt varu pār Teofilu un pagāja trīs dienas pirms Teofils pamodās ar vienošanos uz krūtīm. Paņēmis vienošanos, viņš devās uz baznīcu pie likumīga bīskapa, atdzinās savos grēkos. Bīskaps sadedzināja vienošanos un atbrīvoja Teofilu no verdzības Sātanam.
Tev patiks šie raksti
