Lūk, jums mazs ieskats par černobiļu.
Ieteiktu varbūt video sākumā skatīties, tad sapratīsiet par ko iet runa. ^^
http://vimeo.com/7575516
Černobiļas katastrofā un no tās sekām ir cietuši 3,3 miljoni ukraiņu un baltkrievu ,bet kopumā cietušo skaitu lēš ap septiņiem miljoniem cilvēku. Kad uzsprāga AES energobloks, radiācijas fons bija 2000 rentgenu stundā.
Pripetes pilsētā (46 000 iedzīvotāju) trīs kilometrus no AES radiācijas fons bija 600 rentgenu stundā, kas pieļaujamo normu pārsniedza simtiem tūkstošu reižu.
1986.gada naktī uz 26. aprīlī plkst. 1.30 notika avārija. Černobiļas a/s uzsprāga 4. energobloks. Tā kļuva par milzīgāko atomelektrostaciju katastrofu visā cilvēces vēsturē. Milzīgas teritorijas Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā tika spēcīgi piesārņotas, aptuveni 60% no radioaktīvajiem nokrišņiem nokrita pār Baltkrieviju. Avārija izraisīja bažas par tālaika padomju atomelektrostaciju drošību, ierobežojot to attīstību uz vairākiem gadiem. Tagad neatkarīgajām valstīm – Krievijai, Ukrainai un Baltkrievijai - toreiz nācās risināt avārijas seku novēršanas un veselīgas vides atjaunošanas izdevumu problēmas. Praktiski neiespējams precīzi noteikt Černobiļas katastrofas rezultātā cietušo un bojā gājušo skaitu, jo Padomju Savienība slēpa daudz informācijas, uzrādot nepilnīgus bojā gājušo sarakstus. Padomju autoritātes aizliedza ārstiem miršanas apliecībās uzrādīt Černobiļas katastrofas radīto radiāciju kā nāves cēloni. Tādas avārijas sekas kā vēzis daudziem tika atklātas tikai pēc daudziem gadiem un ne vienmēr varēja viennozīmīgi apgalvot, ka tās bija izraisījusi katastrofa Černobiļā.
Černobiļas atomelektrostacija atrodas 18 km attālumā no Černobiļas ciemata, 16 km no Ukrainas un Baltkrievijas robežas un 110 km no Kijevas. Stacijas celtniecība aizsākās 70. gadu beigās, kura galu galā 1983. gadā sastāvēja no 4 reaktoriem ar 1 gigavatu elektroenerģijas jaudas katrs. Tika būvēti vēl 2 reaktori, taču tie tā arī netika pabeigti avārijas dēļ. 1986.gada AES saražoja ap 10% no kopīgās Ukrainas elektroenerģijas. Maskēšanās nolūkos stacija tika nosaukta Černobiļas ciematiņa vārdā. Stacijā tika nodarbināti daudzi apkārtējie iedzīvotāji, kuri saņēma dažādus labumus: algas piemaksas, ceļazīmes utml., ar to kompensējot viņu darba apstākļu kaitīgumu. Tuvajā Pripetes pilsētiņā iedzīvotāju skaits pieauga līdz 45 tūkstošiem (salīdzinot - kā mūsdienu Rēzeknē).
1986.gadā Černobiļas stacijas vadība ar godkārīgo direktoru Bruhanovu priekšgalā piekrita veikt īpaši bīstamu reaktora darbības pārbaudi uz kuru neviena cita no PSRS atomelektrostacijām nebija gatavas parakstīties. 25.aprīlī tika uzsākts paredzētais eksperiments.
25.aprīlis
13:05 sākās plānota reaktora izslēgšana ar jaudas pakāpenisku samazināšanu;
14:00 avārijas sistēma reaktora dzesināšanai tika izolēta, lai netraucētu eksperimenta norisi. Tomēr jaudas līmenis nekritās un turējās pie atzīmes 1600MW. Eksperiments aizkavējās. Ja nebūtu šīs aizkavēšanas, eksperiments tiktu veikts dienas maiņas laikā.
23:10 sākās pakāpeniska jaudas samazināšanās
26. aprīlis
00:05 jaudas līmenis samazinājās līdz 720 MW un turpina kristies. Darbinieki zināja, ka zem 700 MW reaktoru ir jāatslēdz, to nedrīkst uzreiz iedarbināt atkal.
00:28 jaudas līmenis nokrīt līdz 500MW. Tiek iedarbināta automātiskās regulēšanas sistēma, bet tā nenostrādā. Jauda nokrītas līdz 300MW.
00:32 operators cenšas palielināt jaudu ar rokas vadību
1:00 reaktora jauda sasniedz 200MW, tiek iedarbināts papildus dzesēšanas sūknis un operators atslēdz automātiskās sistēmas, lai netraucētu turpmāko reaktora darbību.
1:18 sākās problēmas ar dzesināšanu.
1:19 vadāmās serdes pārtrauc jaudas palielināšanu, tā rezultātā pieaug temperatūra un spiediens tvaika separatoros.
1:21:40 operators samazina ūdens daudzumu dzesināšanas sistēmā, lai stabilizētu ūdens līmeni tvaika separatorā.
1:22 sākas nekontrolējama tvaika reaktora darbība
1:22:45 operatoram šķiet, ka sistēma ir noregulēta
1:23:10 automātiski vadāmās serdes operators izvelk no reaktora
1:23:35 tvaika ģenerators kļuva nevadāms
1:23:40 operators ieslēdz avārijas signālu, izvilktās serdes atpakaļ iegrimst reaktorā, bloka lejas daļā sākas visi reaktīvie procesi
1:23:44 reaktora jauda pieaug līdz līmenim, kas 100 reizes pārsniedz pieļaujamo normu
1:23:45 rodas augsts spiediens degvielas kanālos
1:23:49 pārtrūkst dzesēšanas kanāli
1:24 notiek viens sprādziens milzīga tvaika rezultātā. Otrs sprādziens notiek degvielas izgarojumu dēļ. Sprādzienu rezultātā reaktorā nonāk skābeklis, reaktors uzliesmo. Gaisā nokļūst vairāk kā 8 tonnas augstas radiācijas degvielas, kas satur plutoniju, urānu un 520 citus bīstamus radionuklīdus.
Uzreiz pēc sprādziena tika nosūtīts trauksmes signāls Maskavai. Lai gan stacijā nogranda sprādziens, kontroles pultīs nekādas izmaiņas nebija redzamas, divi darbinieki devās apskatīt reaktoru, bet pārējie darbinieki turpināja darbu pie kontroles aparātiem. Viens no reaktora pārbaudītājiem neatgriezās, visticamāk nomira turpat un viņa līķis tā arī netika atrasts. Otrs no viņiem nomira nākamajās dienās, kad tika transportēts uz slimnīcu Maskavā. Maskavā pēc trauksmes signāla sanāca ārkārtas situācijas sapulce un tā pēc nelielām debatēm, vienbalsīgi nolēma, ka Černobiļā nekas nopietns būtībā nevarēja notikt, tāpēc miega pārņemtie sapulces dalībnieki izklīda. Černobiļā tika uzmodināti eksperimentā klāt neesošie stacijas direktors Bruhanovs un nesen autokatastrofā cietušais Fomins, kuri sāka viens otru apvainot neizdarībā. Pulkst.5:00 no rīta, nesagaidot palīdzību no Maskavas, stacijas dežūrējošais operators deva otru signālu. Šoreiz maskavieši nosūtīja izmeklēšanas komisiju, lai noskaidrotu situāciju. Pilsētā nebija pat viena radiācijas avārijas līmeņa mēraparāta, bet stacijā esošie mēraparāti avārijas brīdī izgāja no ierindas.
Neviens negribēja atzīt cik lieli ir avārijas patiesie cēloņi. Dežūrējošie inženieri veselu dienu apgalvoja, ka eksplodējusi vien dzesēšanas iekārta. Pēc tam, kad Maskava saņēma patieso informāciju par katastrofu, nekavējoties uz Černobiļas piepilsētu Pripeti tika nosūtīti padomju armijas karavīri un "brīvprātīgie" avārijas seku likvidēšanai.
26.aprīļa rītā uz medpunktiem tika nogādāti pirmie radiācijā cietušie upuri. Tobrīd no pilsētas jau sāka bēgt apķērīgākie atomelektrostacijas darbinieki ar ģimenēm. Līdz dienas beigām paspēja nozust ne mazāk par četri tūkstoši no 5500 cilvēku lielā personāla. Viņu un viņu automašīnu radioaktivitāti vēlāk neviens nepārbaudīja. No Maskavas ieradās PSRS ministru padomes pilnvarotais un pēc viņa kliedzienu un lamu šalts, inženieri galu galā atzinās, ka uzsprādzis reaktors. Izmisumā un neziņā, kā rīkoties, no Maskavas atsūtītajiem likvidatoriem tikai plkst.21:00 vakarā tika dotas pirmās pavēles: uz reaktora jumta nonākušos atkritumus ar raksturīgo urāna spīdumu nekavējoties iemest atpakaļ reaktorā. Uz radioaktīvo vielu nosētā reaktora jumta varēja atrasties ne vairāk kā 1 minūti, pretējā gadījumā radioaktīvā deva kļuva nāvējoša.
PSRS kavējās par avāriju paziņot starptautiskā mērogā. Černobiļā un tuvākajos apgabalos cilvēkiem bija liegts izbraukt, lai informācija neizplatītos tālāk. Vēl vairāk- no Kijevas apgabala partijas komitejas pienāca slepens rīkojums nebrīdināt iedzīvotājus un izlikties, ka nekas nav noticis, tāpēc iedzīvotāji, jo sevišķi bērni ziņkārē devās uz staciju, lai apskatītu sprādziena izraisītās sekas.
Tomēr pēc trīs dienām Zviedrijas galvenajā atomelektrostacijā izcēlās trauksme, jo tika konstatēts paaugstināts radioaktīvais fons. Pārsteigumā zviedri atklāj, ka radiācijas līmenis pašā stacijā ir normas robežās, bet paaugstināts piesārņojums ir ārpus stacijas. Sazinoties ar meteorologiem, nekavējoties tika noskaidrots, ka radiācijā vainojama PSRS Ukrainas republikas teritorija, tātad Černobiļas AES. Acumirklī tika nosūtīta ziņa uz Maskavu, kura sākumā liedzās neko nezinot, tomēr nākamajā dienā atzinās, ka notikusi neliela, gandrīz vai uzmanību nepelnījusi avārija. Pripetes pilsētā un Černobiļas ciematā vadība apgalvoja to pašu un lūdza burtiski uz pāris dienām iedzīvotām pamest savas mājas. Dabiski pēc tam, kad evakuējušies iedzīvotāji uzzināja ar patieso situāciju, lielākā daļa no viņiem neatgriezās atpakaļ, lai savāktu savu iedzīvi. Bēgļu organizēta apgāde un pabalstu izsniegšana sākās tikai pēc mēneša. Augsti kvalificēti kodolfizikas teorētiķi pieļāva, ka atmosfērā nokļuvušas vien 5% no visas radioaktīvās degvielas, tas ir 8-9 tonnas, bet atlikušās 170 tonnas indīgās vielas saēdīs biezo betona grīdu, jo degvielas temperatūra bija sasniegusi fatālu atzīmi – 1600 pēc Celsija.
Lai gan helikopteri, kas kursēja virs stacijas, izkaisīja 5 tūkstošus tonnu smilšu, lai tās uzsūktu degvielu, teorētiķi tomēr baiļojās, ka degvielas reaktorā ir tik daudz, ka tā tomēr izsūksies cauri 3 stāvu betona grīdai un sasniegs gruntsūdeņus un hidrosfēras piesārņošana kļūs katastrofāla visai pasaulei. Tāpēc Maskava iztērēja milzīgus līdzekļus, lai ap šiem stāviem un ap staciju tiktu izliets speciāls betona sarkofāgs ar mērķi novērst jebkādas turpmākās radiācijas izplatīšanās iespējas. Var piebilst – tas viss bija lieki, jo reaktorā palikusī degviela reakcijā ar smiltīm un svinu pārvērtās radioaktīvās pikās un šo masu fiziski varēja savākt ar lāpstām, bet lielākā daļa no 180 tonnām radioaktīvās vielas tvaiku veidā jau pirmajās dienās nonāca atmosfērā un ar nokrišņu mākoņiem vēja ietekmē tika iznēsātas pa puspasauli, tai skaitā pat Ziemeļameriku un Japānu. Vislielāko piesārņojumu no avārijas saņēma Baltkrievija, Ukraina, Krievija, Somijas dienviddaļa, Zviedrijas ziemeļdaļa, Rumānija, Slovēnija, Grieķija, Austrija, un Šveice. Nopietnu radiāciju saņēma arī Apvienotā Karaliste, Īrija un Vācija.
Saprotams, ka ANO interesējās par notiekošo, tomēr PSRS kā vienmēr nepārkāpa savu slepenības principu un, ja ne jaudīgie Rietumeiropas radari, tad Rietumi varbūt vēl līdz šim neko nezinātu par katastrofu. Radiācijas ietekmē īpaši aktivizējās vēža slimības rašanās vairogdziedzerī. Vairāk kā pieaugušie radiācijas dēļ cieta tikai vēlāk pēc avārijas piedzimušie bērni. Visuzņēmīgākie pret radiāciju bija jauni un gaišmataini cilvēki. Tas labi bija redzams arī dzīvnieku pasaulē – baltās vistas apsprāga, bet melnās turējās. Tika nodarīts milzīgs posts dabai – no augiem visvairāk radiācijas uzņēma sēnes, par kuru apmēriem šķiet esam dzirdējuši mēs visi. Vismazāk radiācijas nokļuva kartupeļos un tos nomizojot varēja droši lietot pārtikā. Pat tagad vēl zemes virsējā slāņa piesārņojums bīstamajās teritorijās vairākkārt pārsniedz pieļaujamo normu, bet cilvēki tur joprojām dzīvo. Tie, kuri organizē ekskursijas uz Černobiļas bīstamo teritoriju, labprāt vestu tūristus arī apskatīt reaktoru, bet par laimi ekskursantiem šī iespēja joprojām ir liegta.
Avārijas iemesli:
Nepietiekama un neatbilstoša kontrole pār reaktora ekspluatāciju un pārbaudēm no valsts iestāžu puses Kijevas galvenās elektroenerģijas pārvaldes vadītājs deva pavēli neapstādināt reaktoru naktī, lai tas aizstātu kādu citu Ukrainas elektroenerģijas ražotāju, kas bija izgājis no ierindas; Valsts atomenerģētikas uzraudzības inspekcija eksperimenta veikšanas dienā nebija pārstāvēta vispār, vien uz īsu brīdi ienāca šīs organizācijas vadītājs, nenoskaidrojot, kas tiek plānots sakarā ar 4.energobloku. Visi uzraudzības darbinieki darba laikā sakarā ar pavēli bija nosūtīti uz poliklīniku, kur viņi visu dienu izgāja medicīniskās pārbaudes Atbilstoši augsti kvalificētu darbinieku trūkums vadībā Stacijas direktors Bruhanovs attīstīja nepotismu: ap sevi sapulcināja draugus un radus, nosēdinot tos vadošās spēkstacijas administratoru un inženieru amatos, kuri bija strādājuši ogļrūpniecībā vai saskārušies ar nelieliem atomreaktoriem, bet pieredzes ar lielas jaudas kanālu reaktoriem viņiem nebija. Šī draugu būšana Černobiļas vadības vidū, pēc Jurija Ščerbaha ziņām, vien 1985.gadā bija par iemeslu 2350 tonnu metālstrukciju pazušanai, kas bija domātas topošajam 5.reaktoram, Pirms reaktora apstādināšanas nekompetentā stacijas vadība izplānoja veikt eksperimentu, lai projicētu situāciju kad ģenerators varētu palikt bez tvaika padeves, Eksperimentam bija sagatavota vien dienas maiņa, bet tā, kā šis eksperiments aizkavējās, tad tas netika atcelts, bet to nācās veikt atbilstoši nesagatavotiem nakts maiņas operatoriem Rupjas personāla kļūdas, nopietni tehniskās drošības pārkāpumi Galvenais inženieris Fomins, kurš ar stacijas direktora palīdzību bija ieguvis savu amatu neskatoties uz speciālistu iebildumiem, nesaskaņoja eksperimentu ar galveno reaktora konstruktoru, Reaktora pārbaudīšanā netika atrunāta tieši šāda tipa situācija, tāpēc bija aizliegta avārijas dzesināšanas sistēmu atslēgšana, tomēr pat bez drošības noteikumiem, operators pacēla automātiski vadāmās serdes; Atomelektrostacijas drošības prasības tika rupji pārkāptas jau agrāk: no 1980. līdz avārijas dienai 4.blokā 6 reizes izgāja no ierindas reaktora aizsardzības sistēma. Šajā laikā bija 27 gadījumi, kad ierīces pārstāja savu darbību un šie gadījumi ne reizi netika izmeklēti. Arī iepriekš līdz avārijai tika veikti 3 līdzīgi eksperimenti (reaktora atdzesēšanai avārijas situācijās dīzeļģeneratoru aizstājot ar paša kodolreaktora atlikušo tvaika enerģiju). Tomēr šis eksperiments vienmēr tika veikts atslēdzot reaktoru, tikai ne šoreiz. Kļūdas reaktora konstrukcijā:Reaktoram bija bīstami liels pozitīvs neizmantotās termiskās jaudas koeficients, kas ūdens dzesinātājā uzturēja lielu tvaika daudzumu; Vēl lielāks defekts bija kontroles sistēmā, kas spēj palēnināt reaktora darbību; Ūdens kanāli bija konstruēti vertikāli, tāpēc tiklīdz ūdens plūda augšup tā temperatūra paaugstinājās un palielinājās tvaika daudzums; Nepietiekami automatizēta un pārlieku sarežģīta drošības sistēma.
Katram interesentam par Černobiļas avāriju īpatnēja šķitīs sakritība, ka eksperiments notika tieši tajā dienā, kad enerģētikas uzraudzības inspekcijas darbinieki izgāja plānoto medicīnisko pārbaudi, galvenais inženieris par eksperimentu galvenajam reaktora konstruktoram nepaziņoja vispār. un neskatoties, ka eksperiments aizkavējās, un jaunā maiņa nebija atbilstoši sagatavota eksperimentam, tas netika atcelts, bet tieši otrādi, pilnā jaudā turpināts. Lai veiktu izmēģinājumu nācās pārkāpt būtiskus drošības noteikumus, bet vadība izlikās tos neredzam.
Tiesa
Pēc Černobiļas katastrofas, dabiski, sākās vainīgā meklēšanas. 1987.gada jūlijā sākās Černobiļas tiesas process, kuras galvenais tiesnesis bija latviešu izcelsmes - Raimonds Brīze. Padomju Savienībā šī tiesa tika pasniegta kā paraugs perestroikas radītajiem principiem. Slēgtā tiesa notika kultūras namā 11 km attālumā no Černobiļas atomelektrostacijas. Tajā Gorbačovs uzstājās, nopeļot zemi kvalificētos darbiniekus, tā cenšoties visu vainu novelt no PSRS vadības.
Galvenie apsūdzētie tiesā bija stacijas ģenerāldirektors Bruhanovs, galvenais inženieris Fomins un galvenais atbildīgais par eksperimentu – Diatlovs, kuriem visiem kā vienam piesprieda pa 10 gadiem cietumā. Vairākiem zemāka ranga darbiniekiem tika piespriesti vidēji 2 gadi cietumsoda. Černobiļā (saskaņā ar Rietumu finanšu organizāciju datiem) līdz 2000. gadam Černobiļas katastrofas seku likvidēšanai pasaulē izdeva 120 miljardus dolāru. Bīstami tika piesārņota 24,5 tūkst. km2 liela teritorija: no tās Ukrainā 4000 km2, Krievijā 7000 km2, bet Baltkrievijā 13,5 tūkstoši km2. Tā kā precīza evakuācijas uzskaite veikta netika, skaitļi literatūrā ir ārkārtīgi dažādi. Citi uzrāda, ka no piesārņotajām teritorijām tika evakuēti 150 tūkstoši iedzīvotāju, bet Černobiļas oficiālajā interneta saitā ANO apgalvo, ka šis skaitlis patiesībā ir 3 reizes lielāks. Uzreiz pēc sprādziena bojā gāja 31 cilvēks. Daudzi no likvidatoriem bija brīvprātīgie, kas devās uz Černobiļu patriotisku jūtu vadīti.
Radioaktīvajai apstarošanai bija pakļauti gandrīz 8 400 000 iedzīvotāji no Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas. Saskaņā ar dažādiem avotiem no radiācijas bojā gājuši no 100 līdz 4000 cilvēku, bet reālus apjomus nevaru un arī nevarēs noteikt. Piesārņojumam vēl joprojām pakļauti no 1-5 miljoni cilvēku pēc dažādiem avotiem.
2000.gadā Černobiļas atomelektrostacijas darbību apturēja, un, visticamāk, tā pēc kāda laika varētu atsākt savu darbu, jo radiācija ar laiku samazinās, bet muļķīgi būtu neizmantot pārējos reaktorus. Katastrofas seku likvidācija, kuras rezultātā 600 tūkstoši likvidatoru saņēma ārkārtīgi augstu radiācijas devu un PSRS piešķirtās slepenās kompensācijas Eiropas firmām, kuru preces bija kļuvušas pārlieku radioaktīvas, izsmēla valsts rezerves un veicināja PSRS sabrukumu. Černobiļas katastrofu mēdz salīdzināt ar Hirosimu, tomēr pēc Hirosimas pieredzes, graujošās sekas savu apogeju sasniedza pēc divdesmit pieciem gadiem. Uzreiz jautājums - varbūt arī Černobiļas patiesās sekas atklāsies vien pēc 2011.gada?
Černobiļa. Latvijas pulks. Pēc divdesmit gadiem.
«Es nebraucu uz Černobiļu ekskursijā. Sievietēm braukt nemaz nepiedāvāja, taču es nejauši pieturā satiku dzejnieku Uldi Bērziņu, kurš piekrita lidot uz turieni — vienīgais brīvprātīgais. Tad es sapratu, ka arī man tas ir nepieciešams», — rakstniece Marina KOSTEŅECKA atceras 1986. gada rudeni -- sesto mēnesi pēc Katastrofas.
Marina Kosteņecka stāsta:
«Šīs fotogrāfijas otrajā pusē bija to trīs helihoptera pilotu autogrāfi, kuri pirmie pacēlās gaisā virs eksplodējušā bloka pēc atbilstošās valsts struktūras komandas, lai iegūtu virszemes glābšanas dienestiem un — galvenais! — lai uz PSKP CK Politbiroja galda varētu nolikt notikušā reālās ainas uzņēmumus. Katastrofas pirmajās stundās šo uzņēmumu redzēja Gorbačovs, kurš pašreiz apgalvo, ka neko nezināja par postījumu mērogiem… Kā uzņēmums nonāca pie manis? Pēc pārraides par Černobiļu, kur es runāju ar ārstu Andri Jungu, man piezvanīja radioklausītāja un nosauca sevi par kodolfiziķi, kura nostrādājusi Černobiļā četrus gadus pēc katastrofas. Pats par sevi saprotams, pēc tam mēs ar viņu ne vienu reizi vien satikāmies gan ēterā, gan manā kabinetā. Viņu sauc Lidija Žuravļova. 1963. gadā Rīgā viņa beidza LVU kā kodolfiziķe, pēc tam 22 gadus nostrādāja Piemaskavas pilsētā Dubnā, kur atradās PSRS zinātniski pētnieciskais kodolfizikas centrs. Kad Černobiļā notika lielā eksplozija, viņai brīvprātīgā piespiedu kārtā piedāvāja pārcelties strādāt no Dubnas uz Černobiļu. Viņa to arī izdarīja. Lidija man parādīja ļoti daudzus unikālus dokumentus, kas atspoguļo patiesības slēpšanu par katastrofas mērogiem, taču kā pašu dārgāko suvenīru viņa atnesa šo vēsturisko fotogrāfiju.» Kad notika lielā eksplozija, no visas Padomju Savienības iesauca tā saucamos «partizānus» — rezervistus. Lai likvidētu avārijas sekas. No Baltijas kara apgabala, ko vēlāk to nosauca par Ziemeļrietumu kara apgabalu, kurā ietilpa Latvija, Lietuva, Igaunija un Kaļiņingradas apgabals, «partizāniem» tika izveidoti trīs pulki un vairāki bataljoni, bet no Latvijas — atsevišķs pulks. No Latvijas kā likvidatori caur šo elli izgāja apmēram seši tūkstoši cilvēku. Pašlaik no tiem trim tūkstošiem — 50% — ir invaliditāte, 600 cilvēkiem ir daļējs darba spēju zudums, bet 500 cilvēku — katrs divpadsmitais -- vairs nav starp mums… Iesauca 20 līdz 35 gadus vecus vīriešus. Tagad pašiem vecākajiem jau ir gandrīz piecdesmit gadi. Cilvēkus iesauca gandrīz vai no darba. Esmu dzirdējusi par šādiem gadījumiem: ārsts atnāca uz darbu, lai dotos apgaitā, bet viņu savāca un aizveda uz iesaukuma punktu. 8. maijā sākās mobilizācija, bet 12. maijā jau tika izveidots atsevišķs pulks. Mūsu pulks — telšu pilsētiņa — atradās 30 kilometru zonā no Katastrofas vietas. Tika veikti visnetīrākie dezaktivācijas darbi. Lai gan, vēl trešajā diennaktī pēc avārijas (29. aprīlī) PSRS televīzija ziņoja, ka postījumu nav, upuru nav, radiācijas nav. Lai gan stundu pēc katastrofas no Kijevas tika izsaukts helikopters, kurš riņķoja virs sprādziena vietas un fotografēja, bet šīs fotogrāfijas tika nodotas PSKP CK Politbirojam. Ar šiem helikoptera pilotiem man vēlāk saveda kopā liktenis…Tāpēc to zināja visi — lai tagad Gorbačovs nestāsta pasakas. Mums ziņo, ka viss ir kārtībā, pa radio skan dziesma «Ar tevi, Černobiļa, visa valsts!» Tad — oktobra sākums… Es stāvu vienpadsmitos vakarā pie Matīsa tirgus trolejbusa pieturā, atgriežos no draudzenes dzimšanas dienas. Man klāt pienāk dzejnieks Uldis Bērziņš. Kā tagad atceros, tā bija sestdiena. Viņš saka: «Marina, vai negribi lidot pirmdien uz Černobiļu?» Es domāju: vai nu es esmu iedzērusi, vai arī viņš ir piedzēries... Tad viņš paskaidroja. Izrādās, ka igauņu pulkā sadumpojušies rezervisti. Igauņi vienmēr ir bijuši radikāli. Kad viņus iesauca, tad apsolīja maksimāli divus mēnešus. Pagājuši jau gandrīz pieci, bet viņus nenomaina. Viņiem ciniski saka: jūs jau esat sabojāti, nebojāsim arī citus jaunos vīriešus. Jums bērnu jau vairs nedrīkst būt un tā tālāk. Igauņi sadumpojās, piekāva savu vadību, nostājās kolonnā un ierindā devās uz dzelzceļa staciju. Kas notiek kaimiņos -- Latvijas pulkā? Pie mums pakāries kareivis. Pēc pāris dienām pakārās ārsts. Ārstam formas blūzē atrada pirmsnāves vēstuli. Viņš saprata, ko ir saņēmis, un cik sāpīga būs aiziešana. Pēc šiem diviem pašnāvības gadījumiem trauksmi sacēla mūsu CK. Steidzami nepieciešams celt morālo noskaņojumu, jo var notikt pašnāvību epidēmija. Rudens, depresija. Kā? Nosūtīt norīkojumu Rakstnieku savienībai: izveidot pašu ievērojamāko rakstnieku darbu bibliotēku, ar autogrāfiem, kā arī trīs dzīvi cilvēki jānosūta uz šiem purviem, uz Latvijas pulku, lai pateiktu, ka «ar tevi, Černobiļa, ir visa valsts!». Brīvprātīgie. Grāmatas parakstīja visi, bet soli uz priekšu spēra tikai dzejnieks Uldis Bērziņš. Otrs bija Andris Sproģis, tobrīd Rakstnieku savienības laikraksta «Literatūra un Māksla» redaktors, tagad «Latvijas Vēstneša» galvenais redaktors. Viņu piespieda pa partijas līniju. Trešo neatrada. Jālido pirmdien. Te Bērziņš trolejbusa pieturā sastop Kosteņecku (sievietēm vispār nepiedāvāja doties turp). Saprotiet, es tajā laikā biju ļoti populāra rakstniece, un es sapratu, ka tad, ja tajā purvā parādīsies sieviete, tad tas būs tas, kas vajadzīgs. Bērziņš teica: «Man ir divi bērni, vairāk man nevajag». Es teicu: «Man nav, vairāk arī nebūs». Man fizikā bija trijnieks, taču es kaut ko sapratu. Mēs nenoticējām tam, ko runāja pa radio, taču sapratām: šie cilvēki pašlaik glābj planētu. Var jau būt, ka es šobrīd runāju pārāk skaistus vārdus. Taču es skaidri sapratu, kur es braucu. Ne jau ekskursijā...Es tur biju trīs dienas. Tajā brīdī pulkā bija apmēram tūkstotis vīriešu. Vakarā, dzerot tēju, es jautāju: «Es laikam te esmu vienīgā sieviete?» Taču viņi atbild: «Nē, divas. Vēl ir suns, sieviešu dzimuma». Es jutos tik lepna! Mēs bijām divas dāmas, un attieksme pret mums bija kā pret dzīvības turpinātājām uz Zemes. Gulējām mēs medicīniski sanitārajā bataljonā, jo bija jau auksti — rudens. Taupības krāsniņu kurināja visu nakti. Dieninieks, staigādams uz pirkstgaliem, ik pa brīdim piemeta malku. Protams, es neguļu, tikai aizveru plakstus, tāds sasprindzinājums. Guļam mētelī, virsū kaut kādas flaneļa segas. No rīta, kad jau pavisam auksti, skatos, dieninieks noņem savu šineli, paliekot formas blūzē, apsedz mani. Es tajā brīdī jutos kā Nataša Rostova. Nekad dzīvē nejutos sieviete tik lielā mērā, kā tajā teltī. Tā, pirms pāris gadiem uz radio man piezvanīja sieviete un teica: «Vai jūs nevarat paziņot pa radio, ka tad un tad notiks doktora Serebrova bēres? Viņš ir černobilietis. Es esmu viņa meita. Kad viņš mira, klausoties jūsu «Doma laukumu», viņš vienmēr atkārtoja: «Marina, Marina, mēs viņu sedzām ar šineļiem.» Augstāka ordeņa man vairs nevar būt! Protams, man vajadzēja redzēt visu, ne tikai pulku. Ilgi nepiekrita, taču es teicu: ja es esmu saķērusi radiāciju, tas es esmu saķērusi to jau šeit, 30 kilometru zonā. Kādas morālas tiesības man būs rakstīt par to, ja es nepaklanīšos tai vietai, kur tas notika? Mūs iesēdina «bobikā» uz aizmugurējā sēdekļa, brīdinot, lai mēs pieliecoties, kad brauksim cauri bloku posteņiem. Uz mūsu stikla ir caurlaide, kas ir derīga visur. Tā, ik pēc katriem simts metriem pieliecoties, mēs piebraucām pie Černobiļas stacijas. Es zinu, ka no mūsu pulka, tāpat kā no citiem pulkiem, tika izsaukti brīvprātīgie, lai nomestu sakusušos grafīta gabalus no Trešā bloka jumta. No mūsu medicīniskās rotas bija seši brīvprātīgie — visi ar krievu uzvārdiem. Tagad jau viņu nav mūsu vidū. Pēc tam jau vairs nejautāja, nosūtīja tāpat. Tās pašas dienas vakarā viņus no turienes, no jumta, atveda ar briesmīgu vemšanu. Nosūtīja uz Kijevas hospitāli, bet no turienes pēc dienas atpakaļ uz pulku ar pieprasījumu steidzami demobilizēt un nosūtīt mājās. Kurš Latvijā viņus glābs, kā glābs, neviens nezina, taču Kijevā viss ir pārpildīts. Pēc tam mēs braucām uz Pripeti. Pilsēta mēness naktī. Nevienas uguntiņas. Neviena luktura. Tikai divus metrus augsts, nepļauts zālājs. Pilsēta apjozta ar dzeloņdrāšu žogu, kas pieslēgts spriegumam — pret marodieriem. Protams, to tur bija, kā biezs, taču tas ir cits stāsts. Te pēkšņi, padzirdējis cilvēku balsis, iznāk ārā kaķis. Mana pirmā reakcija: paņemt rokās, aizvest mājās. Izglābt! Viņš iznāca uz manu balsi. Taču pulkvedis sit man pa roku: nedrīkst, tā ir nāve! Tā kuce, par kuru es teicu, arī staigāja un iznēsāja radiāciju. Taču neviens nespēja nospiest gaili. Šie sīkumi tomēr izsaka vairāk kā skaitļi. Ja tagad Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra raksta, ka Černobiļa nebūt nebija tik bīstama, tie ir slima zirga murgi. Vienā pašā Latvijā — trīs tūkstoši invalīdu un kapā -piecsimt jauni vīrieši. Tie visi bija tikai likvidatori. Cita lieta, ka tagad nepieciešams kodolenerģētiku nomazgāt baltu, iemidzināt eiropiešu un visas pasaules sabiedrisko domu. Atomenerģija ir lētāka, pasaulē pastāv enerģiskā krīze un nepieciešams, lai aizmirstu, ka ir bijusi Černobiļa. Tā ir mana dziļākā pārliecība! Atceros, kā viss tas bija... oriģināli. Kad mēs atgriezāmies, mūsu automašīnu riteņus mazgāja un mazgāja. Ar veļas pulveri. Taču es skatos, kur ūdens aiztek. Grāvī, kurā izklāts tajā laikā deficītais polietilēns. Tālāk pa grāvi — akā. Kur tālāk? Mūsu planētā! Kur tad citur? Tās visas ir blēņas, šie Paātrinātās sanitārās apstrādes punkti! Kad pulks atgriezās Latvijā, pavēlēja paņemt līdzi visu. Līdz pēdējai šļircei. Tur, Černobiļā, nedrīkstēja atstāt. Apglabāja pie mums Baldonē, betona bedrēs. Atveda visu tehniku. Saveda angārā. Pēc dienas šis angārs sāka izstarot tādu starojumu, ka visām mašīnām uz priekšējā stikla uzrakstīja minimālo radiāciju, nomainīja visas pases un izdalīja atpakaļ starp kolhoziem. Pēc dažiem gadiem pēkšņi nomirst traktorists, kurš nemaz Černobiļā nav bijis. Kāpēc, no kā? Neviens nezina. Lūk, tas ir noziegums. Mani raksti pēc tam izgāja cenzūru — parasto, Glavļita(Galvenā literatūras pārvalde — cenzūras institūcija PSRS — dialogi.lv) un militāro. Protams, šajā rakstā visu pateikt nebija iespējams. Piemēram, kāpēc es tur nokļuvu. Tikai atkārtoju: varonība, varonība. Tagad pat nedaudz kauns lasīt. Tomēr, tik un tā bija svarīgi pateikt caur rindiņām, ka nav tā, kā mums to ziņoja oficiālā prese. Varbūt man tobrīd Latvijā tas izdevās labāk. Tikai pēc tam, glasnostj laikmetā, atklājās patiesība. PSRS Augstākajā Padomē 1989.-1990. g. es darbojos Veterānu un invalīdu komitejā. Mēs izstrādājām likumu par černobiliešiem. Kādam vajadzēja aizbraukt turp. Tad mūsu priekšnieks maršals Kuļikovs, Varšavas līguma autors (mums katrs rīts sākās ar «Kuļikovas kauju»), man teica: «Jūs taču tur jau bijāt». Es aizbraucu. Toreiz es tur pabiju divas nedēļas. Tas bija 1989. gada rudenī, bet 1990. gada pavasarī žurnālisti vēlējās sarīkot 24 stundu televīzijas maratonu, kas veltīts Černobiļai. Gatavojās, gatavojās, taču Televīzijas un radio komitejas priekšsēdētājs to aizliedza. Tad pie manis, kā deputātes, griezās Maskavas černobilieši, un es uzrakstīju pieprasījumu uz savas deputāta veidlapas un vienā no sēdēm iesniedzu to Gorbačovam. Tālāk es nezinu, vai viņš pats piezvanīja komitejai, taču maratonu atļāva. Tad pirmo reizi tika atklāta vismaz kaut kāda īsta patiesība. Atceros, ka piezvanīja uz studiju, lai pastāstītu par tikko slimnīcā mirušo meitenīti. Valsts ar visiem spēkiem slēpa traģēdijas mērogus. Toreiz, 1989., 1990. gadā, tūlīt pēc Černobiļas, daudz ko varēja izdarīt. Pasaule piedāvāja palīdzību, visa pasaule sarosījās, ne tikai līdzcietības dēļ, bet arī egoistisku apsvērumu dēļ: lai aizsargātu sevi, lai ātrāk uzbūvētu sarkofāgu. Taču mūsējie pārliecināja: pie mums nav nekā briesmīga, mums neko nevajag, mēs izdarīsim paši. Atceros, ka PSRS gandrīz neielaida amerikāņu ārstu, kurš veica kaulu smadzeņu transplantēšanu ugunsdzēsējiem. Taču pēc tam PSRS beidzās arī nauda. Es bieži tiekos ar černobiliešiem, bet viņi saka: kas bijis, bijis. Veselību neatgriezīsi. Lai cilvēki vienkārši par to zina un klusi pasaka paldies.
Uzziņai:
Saskaņā ar likumu, černobiliešiem Latvijā ir tiesības par pieciem gadiem ātrāk iet pensijā. Jautājums par atlaidēm un kompensācijām ir pašvaldību kompetencē. Rīgā viņiem ir tiesības braukt bez maksas sabiedriskajā transportā un elektrovilcienos. Ir arī tiesības uz kompensētiem medikamentiem, taču reāli tos saņem bez maksas tikai tad, kad ārstējas slimnīcā. Pastāv pielikums pensijai 45 latu apjomā. Turklāt, reizi gadā uz mēnesi — apmaksāta atpūta sanatorijā.
