Izmeklētājs izsauca vecākus uz morgu. ``Man ļoti žēl par šo. Man jūs jābrīdina, šis vairāk būs šoks. Jums sevi jāsagatavo.``
Viņš pieveda vecākus pie dzelzs atvilktnes un atvlika to vaļā, atklājot mazu ķermeni ietītu baltā materiālā. ``Vai jūs esat gatavi?``izmeklētājs pārjautāja. Lēnām un klusi vecāki piekrita. Kad viņš noņēma audumu no mazā ķermeņa māte nokrita uz ceļiem, raudot. Vīrs pietupās tuvāk sievai, apķēra viņu un cieši saspieda acis, radot miera sajūtu sievai. Viņš atvēra muti, lai ko pateiktu, taču nespēja neko pateikt. Viņš attīrija savu kaklu, ieklepojoties viņš izteica klusus vārdus:``Tā ir...tā ir viņa. Tā ir mūsu mazā meitene!``
Uz galda nolika mazu meiteni, apmēram 8 gadus vecu. Viņas seja, rokas un pleci bija pusapēsti, ar koduma zīmēm uz ādas. Gaiši balti mati mētājās uz viņas ķermeņa un uz viņas blondajiem, sprogainajiem matiem. Uz viņas sejas bija liels smaids, dzīvespriecīgs, iesalis uz visu mūžu.
``K-kā?`` ierunājās vīrs. Viņa sieva turpināja kliegt viņa kreklā, kas jau bija slapjš no asarām.
Izmeklētājs stostīdamies pateica:``Mēs... mēs viņu izvilkām no kanalizācijas caurules. Viena viņas roka bija aizlikta aiz muguras, bet otra brīvi karājās. Un viņas seja un pleci... nu, jūs paši redzat.``
Vīrs ar asarām acīs skatījās virsū izmeklētājam, kurš lēnām turpināja. ``Mēs neesam īsti droši, kāds dzīvnieks šo izdarīja, bet koduma pēdas bija līdzīgas trušu radītām. Mēs neesam droši, kāpēc truši ko tādu būtu darījuši. It īpaši, ka meitene vēl bija dzī-``viņš apstādināja sevi no turpināšanas.
``Kāpēc mēs viņu nosaucām par Alisi,``māte izmisīgi kliedza, turot savu galvu uz vīra pleca, ``mēs viņu varējām nosaukt savādāk, nu jebkādi!`` Kad vīrs arī sāka raudāt, viņš nolika savu roku uz sievas galvas. Savā otrā rokā viņš turēja saburzītu zīmīti, izskatījās, ka to rakstījis bērns.
Tajā bija rakstīts:``Es sameklēšu savus trušus,
Es zinu, ka jūs pēc manis skumsiet, un piedodied man par to.
Bet neesat bēdīgi...
Es esmu brīnumzemē!``
