Šis raksts vairāk veidots filosofiskai dvēseles esamības apspriešanai, nekā nopietns tehnisks, zinātnisks vai izklaidējošs raksts, par to brīdinu jau pašā sākumā. Lai šo rakstu izprastu jābūt pietiekami brīvai domāšanai un spējai aptvert to, ko nevar aptaustīt, kā arī velmei izprast un pārdomāt neeksistējošo. Daži sākuma nosacijumi: laiks ir 4tā dimensija, un tas ne vienmēr ir konstanta vienvirziena plūsma, visu visumu veidojošā matērija ir konstanta un saprāts ir konstants.
Cilvēku prātus vienmēr ir nomocijusi doma par apziņas dzīvi atsevišķi no ķermeņa, par to, kas notiek pēc nāves un par augstākiem spēkiem - vienā vārdā par dvēseli, paradīzi un elli.
Šādā gadijumā, katra mūsu darbība nosaka mūsu dvēseles tālāko un iepriekšējo (lasīt tālāk) pieredzi gan paradīzē gan ellē.
Ik reizi kad mēs esam egosistiski, sautīgi un vēsi, mēs nodaram kādam pāri..
..bet kādam palīdzot, mēs veidojam labestību citiem un radam dzīvi pozitīvāku.
Un tagad iedomāsimies, ka laiks nav konstants, bet saprāts ir, tādejādi nonākam pie secinājuma, ka dvēseles dzīvība ir cikliska.
Dvēsele ir viena, kas izdzīvo visas dzīves paralēli un vienlaikus pēc kārtas. Tamdēļ gan paradīze, gan elle ir tepat, tā ir viena pasaule, kurā paši radam dvēselei gan mokas, gan laimi.
Padomā par to, attiecību otrā pusē var būt tā pati Tava dvēsele.
Dvēseles eksistence nav pierādīta. Pārsvarā visi mīti ir izdomāti, lai cilvēkam vieglāk būtu dzīvot...
