Bet varbūt viņi ir? 2daļa.17

1. Parīze, 1932. gada decembris. Ne pārāk turīgais ungārs, Rezso Seress, nupat uzsācis gaitas, lai kļūtu par slavenu komponistu. Kādu svētdienu Rezso drūms savā dzīvoklī sēdēja pie klavierēm un uzmanīgi vēroja Parīzes debesis, kas bija savilkušās tumšos mākoņos. ‘’Kas par drūmu svētdienu,’’ Rezso pie sevis noteica, sizdams pa taustiņiem, kad pēkšņi viņa rokas sāka spēlēt kādu melodiju. ‘’Jā, Drūmā Svētdiena! Tāds būs manas jaunās dziesmas nosaukums,’’ pie sevis nomurmināja Rezso. Viņš satraukts paķēra pildspalvu un sāka rakstīt vārdus, pēc 30 minūtēm dziesma bija pabeigta. Rezso nosūtīja savu garadarbu kādam izdevējam un iekšā juta, ka šoreiz viss izdosies. Pēc dažām dienām atnāca atbildes vēstule. Arī šoreiz viņa kompozīcija bija atraidīta, jo tā izdevējam likās dīvaina un depresīva. Rezso nepadevās un nosūtīja dziesmu citam izdevējam. Šoreiz viņam paveicās. Izdevējs solīja, ka drīz dziesma tiks izplatīta visās lielākajās pasaules pilsētās. Melodija apritē bija jau vairākus mēnešus, bet tad no visām pasaules malām sāka pienākt ziņas par ļoti dīvainiem negadījumiem- Berlīnē jauns vīrietis lūdzis kādai grupai nospēlēt ‘’Drūmo Svētdienu.’’ Atgriezies mājās viņš sašāva sevi galvā ar revolveri. Pirms tam viņš radiniekiem sūdzējies, ka jūtas depresīvs un nekādi nevar dabūt ārā no galvas kādu melodiju. Pēc nedēļas turpat Berlīnē tika atrasta jauna pārdevēja, kura bija pakārusies savā dzīvoklī. Policija atrada ‘’Drūmās Svētdienas’’ kopiju viņas guļamistabā. Pēc pāris nedēļām kāds 82 gadus vecs ņujorkietis izleca pa logu no sava dzīvokļa, kas atradās 7. stāvā. Pirms tam viņš bija atskaņojis Rezso melodiju. Apmēram tajā pašā laikā kāds jauneklis no Romas, noklausījies dziesmu, noleca no tilta. Kāda avīze Londonā atspoguļoja stāstu par sievieti, kas savā dzīvoklī pilnā skaļumā klausījusies Rezso kompozīciju, kas ļoti izbiedēja kaimiņus, jo viņi bija dzirdējuši par dziesmas spēku. Kādā brīdī dziesma iesprūdusi , un noteikts dziesmas fragments atkārtojies atkal un atkal. Kaimiņi vairs nevarēja izturēt, tāpēc izgāza durvis un atrada sievieti mirušu. Mirušo skaits turpināja augt, tāpēc radio stacijas vairs neatskaņoja šķietami nolādēto dziesmu. Tikmēr Francijā Rezso bija izšķīries ar savu draudzeni un centās viņu atgūt. Rezso nosūtīja izlīguma vēstuli, bet dažas dienas vēlāk no policijas uzzināja, ka viņa sevi ir noindējusi. Viņai blakus atrasta „Drūmās Svētdienas’’ kopija. 30 gadu beigās runas noklusa, jo nu pasaulei bija cita problēma – Hitlers. Protams, visi, kuri grib izaicināt savu likteni, var noklausīties dziesmu arī mūsdienās.

Es dzirdēju pa radio no sievietes, kura stāstija stāsts par spoku, kas ir baisi. Pirms dažiem gadiem, sieviete un viņas ģimene bija pārcēlusies uz jaunu māju, kautkur Austrālija. Vienā naktī bērns raudāja, un Māte izkāpa no gultas un devās pie viņa. Pēkšņi mazulis pārstāja raudāt. Sieviete zināja, ka viņš ir aizmidzis un viņa aizgāja atpakaļ gultā. Dažas stundas vēlāk, bērns ieraudājās vēlreiz, un viņa piecēlās un aizgāja, lai vēlreiz pārbaudīt. Viņa atvēra durvis uz viņas dēla istabu, viņa ieraudzīja zēnu, aptuveni 6 vai 7 gadi. Ieraudzījis sievieti, viņš pazuda. Sieviete bija pārsteigta un vēlāk stāstīja kaimiņi, kas notika. Kaimiņi jau zināja par spoku un pateica, ka tur bija zēns, kas nomira no slimības, pirms 80 gadiem, un zēnu apraka tieši tur,kur bija dēla istabā.