›

Bērnu pasaciņas. Vai tiešām?36

690 1

Visiem zināms, kādi bērni ir fantazētāji un pasaku stāstītāji. Taču reizēm, no viņu stāstiem šermuļi pār kauliem skrien. Vecāki dalījušies ar stāstiem, ko viņiem stāstijušas viņu mazās atvasītes. Jūsu uzmanībai nelieli stāstiņi, mistikas un šausmīgu faktu pārpildīti, kurus lasot, ja ieslēgsi iztēli, sajutīsi tās skudriņas pa kauliem.
Pilnai emociju buķetei piedāvāju ieslēgt mūziku, ko pievienoju raksta beigās.

Slepkava Sallija

Manai meitai reiz bija iedomu draudzene vārda Sallija. Kādu vakaru, kad mēs runājāmies, meitiņa man paziņoja, ka Sallija agrāk ir sēdējusi cietumā par to, ka nocirtusi savai mammai galvu.

Kellija

Kad manai meita bija vien 3 gadiņi, viņai, kā jau vairumam bērnu, arī bija iedomu draudzene, viņu sauca Kellija. Kellija dzīvoja meitas kleitu skapī. Kellija vienmēr sēdēja bērna šūpuļkrēslā, kad meitiņa gulēja, kad spēlējās ar viņu, kad vienkārši ālējās - īsāk sakot standarta stāsts par iedomu draugiem.
Pagāja divi gadi. Kādu vakaru mēs ar sievu skatījāmies pa TV "THE AMITYVILLE HORROR". Brīdī, kad uz ekrāna parādijās mirusī meitenīte ar melnajām acu zīlītēm ar visiem trokšņiem un efektiem, tā vietā lai izbītos, meitiņa priecīga iesaucās: "Viņa ir tieši tāda, kā mana Kellija". "Kāda vēl Kellija?" "Nu jūs atceraties to mirušo meitenīti, kas agrāk dzīvoja manā skapī!"

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Kapteinis

Kāda man pazīstama sieviete bija norūpējusies par to, ka viņas 7-gadīgais dēls pastāvīgi stāstija par kaut kādu spoku, kas sarunājies un spēlējies ar viņu viņa istabā.
Dēls šo spoku sauca par Kapteini, kuru aprakstīja kā padzīvojušu balto vīrieti ar baltu bārdu. Vis šausmīgākais šajā visā ir tas, ka šis Kapteinis it kā stāstījis puikam, ka tad kad viņš kļūs pieaudzis, viņa darbs būs nogalināt cilvēkus, bet pats Kapteinis tad nu viņam teikšot, ko tieši jānogalina. Kad puika to pastāstija, viņš izplūda asarās un šņukstot teica, ka negrib nevienu nogalināt, kad pieaugs, bet Kapteinis it kā viņu pārliecinot, ka puikam nav izvēles, un viņš, beigu beigās, pieradīs pie slepkavībām.

Sarkanās acis

Manam dēlam bija četri gadiņi, kad viņš gāja gulēt, viņa iztēles draugs apsēdies istabas stūrī un izgaismojis istabu ar savām sarkanā krāsā spīdošajām acīm.

Indiānis

Man ir jaunāks brālis, kam arī bija iedomu draugs. Bez tā mans brālis arī bija mēnessērdzīgs. Kad viņam bija 3-4 gadi, viņš sāka stāstīt par kaut kādu mistisku draugu vārdā Freija.
Par Freiju viņš stāstija, ka viņam bijusi patumša ādas krāsa, maz apģērba un viņam patika medīt savvaļā. Kādu vakaru viņš stāstija man, ka daudz-daudz gadus atpakaļ Freija dzīvojis mājā, kas atradās netālu no mums, kamēr ieradušies baltie cilvēki un sadedzinājuši viņu dzīvu un iznīcinājuši visu viņa ciemu.
No četrgadīga bērna lūpām šo stāstu dzirdēt bija vairāk kā dīvaini...

Reklāma

Neredzamais

Kad mans brālis bija pavisam maziņš, viņš bieži uzvedās tā, ir kā viņš sarunājas ar kaut ko neredzamu. Reiz mamma dzirdējusi no viņa sekojošu frāzi: "Bet es nevaru viņu nogalināt! Viņš taču ir mans vienīgais tētis!"

Emīlija

Kad manai māsai bija 6 vai 7, viņai uzradās iedomu draudzene vārdā Emīlija. Viņai bija tik pat gadu cik manai māsai, dzīvoja māsas skapī, viņai bija gari, taisni, melni mati un vienmēr bija tērpusies vecā, melnā kleitā.
Māsa ar Emīliju spēlējās teju bez mitas un vecāki sāka ne pa jokam raizēties. Māsiņa varēja stundām ilgi sēdēt vienā vietā un par kaut ko sačukstēties ar savu iedomu draudzeni, bet nelabprāt kontaktējās ar pārējiem ģimenes locekļiem.
   Īpaši labi man atmiņā iespiedusies diena, kad mans brālis reiz iegāja pie viņas istabā. Māsiņa sēdēja pašā istabas vidū, viņa klusītēm pagriezās pret brāli un uzšņāca viņam. Viņš, nobijās, un ar bālu seju stāstija, ka māsa tajā brīdī nav bijusi sev līdzīga, naida pilns skatiens caur sarauktu pieri, likās, ka tur sēž pavisam cits bērns. Vecāki skriešus devās uz viņas istabu un pēc neliela brīža no istabas varēja dzirdēt skaļus un šausminošus kliedzienus "Vācieties prom!"
   Tagad viņai jau ir 24 gadi. Un šodien es nolēmu apvaicāties par to gadījumu. Viņa stāstija, ka Emīlija centusies pārliecināt viņu darīt šausmu lietas ar sevi. Viņa tiešām bija reiz pamodusies uz jumta, nesaprausi, kā viņa tur nokļuvusi, nedz arī, ko gribējusi darīt. Un es nejokoju. Pēc visa spriežot Emīlija neieredzēja mūsu vecākus un centās noskaņot pret viņiem māsu. Viņai nepatīk par šo dzīves posmu runāt, tāpēc es vairs neesmu pie sīs tēmas atgriezusies.
   Viss augstāk minētais notika mūsu vecajā pilsētā, vecajā mājvietā. Pēc tam mēs pārvācāmies un Emīlija pazuda. Es neesmu neko izdomājusi. Šī iedomu draudzene tiešām mūsu ģimenei diezgan asinis pabojājusi. Es pati jūtu milzīgu atvieglojumu no tā, ka mēs pārvācāmies no tās šausmīgās mājas.

Aisija

Reiz sensenos laikos :)
Kādreiz, kad es mācijos skolā, vecākajās klasēs, es iegāju ciemos pie savas labākās draudzenes, kurai ir jaunāka māsa - viņai bija gadiņi 5 vai 6. Kamēr es gaidīju, kad mana draudzene sataisīsies un nokāps viesistabā, mazā pienāca pie manis un ļoti nopietnu sejas izteiksmi teica: "Aisija lika man paprasīt, vai tu zini, kad mirsi?!" Es nervozi paķiķināju - šķebinošs jautājums, vai ne? Es līdz šim jau tiku dzirdējusi par šīs meitenītes iedomu pasauli, un nolēmu piespēlēt: "Nē, protams nē! Neviens to nevar zināt. Ceru, ka es nomiršu būdama ļoti veca večiņa".
Meitenīte žēlīgi pašūpoja galvu un teica: "Nē, Aisija saka, ka tas notiks šodien". To pateikusi meitenīte pameta istabu.