Bedburgas Vilkacis24

 LIELLOPU SAKROPĻOŠANA.

Daudzus gadus fermeri apkārt Bedburgai bija neizpratnē par savādajām nāvēm, kuras piemeklēja to govis. Dienu no dienas, vairāku nedēļu garumā tie atrada kādu no liellopiem mirušu ganībās, gluži kā kāda savvaļas dzīvnieka uzšķērstu. Visai dabiski, ka fermeri par vainīgajiem noturēja vilkus, bet tas patiesībā bija sākums Pītera Stubes pretdabiskajai tieksmei kropļot un nogalināt. 

 SIEVIETES UN BĒRNI.

Bērni saka pazust no to fermām un mājām. Jaunas sievietes mistiski izgaisa no ierastajām ikdienas takām, kuras pārstaigāja. Daži no upuriem tika uzieti miruši, briesmīgi sakropļoti, citi tā arī nekad netika atrasti. Vietējās komūnas locekļi krita panikā. Aizdomās turēti atkal tika izsalkušie vilki un ciematnieki sāka bruņoties pret dzīvniekiem. Daži pat baidījās no daudz viltīgāka radījuma – vilkača, – kurš spēja starp pārējiem staigāt kā cilvēks, neturēts aizdomās, tad transformēties par vilku, lai apmierinātu savu izsalkumu. Lai arī viņš nepārtapa par vilku burtiskā nozīmē, Pīters Stube apmeta sev apkārt vilka ādu, kad devās upuru meklējumos. Savā tiesas prāvā Stube atzinās, ka, esot vēl 12 gadus jaunam, pats velns viņam esot dāvājis maģisku jostu, darinātu no vilka kažoka, un, kad viņš to apvilka, tā pārvērta viņu „līdzīgu alkatīgam, rijīgam vilkam, spēcīgam un varenam, ar varenām un lielām acīm, kuras naktī gailēja kā lāpas; ar varenu un platu muti, ar ļoti asiem un briesmīgiem ilkņiem; milzīgu ķermeni un varenām ķetnām.” Kad viņš jostu noņēma, vīrs ticēja, ka ir atgriezies savā cilvēka veidolā.

(Tas gan nav viņa portrets) 

NEIEDOMĀJAMĀS SLEPKAVĪBAS.

Pīters Stube bija psihiski nelīdzsvarots sērijveida slepkava un savas slepkavošanas karjeras laikā viņš bija atbildīgs arī par 13 bērnu slepkavībām, tāpat arī divu grūtnieču un neskaitāmu mājlopu nāvēm. Un tās nebija parastas slepkavības. Kādā trīskāršas slepkavības gadījumā Stube redzēja divus vīriešus un sievieti pastaigājamies ārpus Bedburgas pilsētas sienām. Viņš paslēpās un pieplaka pie zemes aiz kāda krūma. Tad viņš pasauca kādu no vīriešiem tā vārdā, izliekoties, ka viņam ir nepieciešama palīdzība kāda baļķa celšanā. Kad jaunais vīrietis viņam pievienojās un nebija redzams pārējiem, Stube sadauzīja tā galvu. Kad vīrietis neatgriezās, otrs jauneklis devās to meklēt un tika līdzīgi nogalināts. Sajutusi briesmas, sieviete bēga, bet Stubem izdevās viņu notvert. Vīriešu sadauzītie ķermeņi vēlāk tika atrasti, atšķirībā no sievietes, un tika uzskatīts, ka Stube, pēc tās izvarošanas un nogalināšanas, varētu būt viņu apēdis pilnībā. Vismaz viens no bērniem bija pietiekami veiksmīgs, lai izbēgtu no uzbrukuma. Vairāki bērni bija spēlējušies pļavā, blakus govīm. Stube dzinās tiem pakaļ un sagrāba kādu mazu meiteni aiz kakla. Tā kā pārējie bērni aizskrēja, Stube mēģināja uzplēst viņas kaklu, bet viņa pirkstiem traucēja meitenītas stīvā, augstā apkakle. Tas viņai deva izdevību iekliegties. Šis kliedziens piesaistīja liellopus, kuri, baidoties par savu jaundzimušo drošību, uzbruka Stubem. Viņš meitenīti atlaida un bēga. Viņa izdzīvoja. (Nav zināms vai viņai, vai kādam citam no bērniem bija iespējams Stubi identificēt.) Iespējams, viņa visnešķīstāko slepkavību viņš pataupīja paša ģimenei. Stubem bija asinsgrēks ar savu māsu un paša meitu, tāpat viņš aizveda uz mežu savu pirmdzimto dēlu, kur to nežēlīgi nogalināja.

Pie bildes rakstīts, ka te mēdzot medīt vilkači.

NEREDZĒTAIS BRIESMONIS.

Pēc jebkuras definīcijas Stube bija briesmonis. Tomēr visu šo laiku viņš netika pilsētas ļaužu turēts aizdomās. Savā „Nolādētā Stubes Pītera dzīve un nāve”, uzrakstītā tikai divus gadus pēc Stubes prāvas, Džordžs Boress raksta:

„Un vairākas reizes viņš gāja caur Kollinas, Bedburas un Kperadtas ielām, ar piemīlīgu dabu, ļoti civilizēti, labi zināms gandrīz visiem iemītniekiem, un bieži viņš tika to cilvēku sveicināts, kuru draugus un bērnus viņš nokāva, lai arī nekādas aizdomas par šo pašu.”

Stube laikam bija iedomājies sevi par neuzvaramu ar savas maģiskās jostas spēka palīdzību. Lai arī tā bija viņa ticība, kas pārtrauca viņa terora uzvaras gājienu.

Kad vairāku pazudušu cilvēku ekstremitātes un locekļi tika atrasti laukā, ciematnieki bija pārliecināti, ka pie tā vainīgs plēsīgs un izbadējies vilks, un tā vairāki mednieki palaida dzinējsuņus, lai dotos vajāt plēsoņu

Lūk, šī ir tā vieta, kur stāsts kļūst pavisam savāds. Vīri medīja radījumu dienām ilgi līdz beigās to ieraudzīja. Bet, saskaņā ar atskaiti, viņi redzēja un dzinās pakaļ vilkam, ne vīram. Suņi vajāja dzīvnieku, līdz iedzina to stūrī. Mednieki bija droši, ka viņi ir notvēruši vilku, bet, kad tie atnāca uz vietu, kur suņi bija dzīvnieku ielenkuši, tur sarāvies tupēja Pīters Stube! Saskaņā ar Džordža Bores viedokli, notverts un bez izredzēm aizbēgt, Stube noņēma savu maģisko jostu un transformējās no vilka savā cilvēka veidolā.

Mednieki nekādu maģisko jostu neredzēja, kuru Stube vēlāk teicās sev esam, bet vienīgi parastu nūju rokā. No sākuma viņi neticēja savām acīm; galu galā, Stube bija respektējams, ilgi zināms iedzīvotājs. Kā viņš varēja būt vilkacis? Iespējams, ka tas nemaz nebija Pīters Stube, viņi sprieda, bet gan velnišķīgs triks. Tie aizgādāja Stubi uz viņa māju un saprata, ka viņš patiesi ir Pīters Stube, ko tie pazina.

Pīters Stube tika arestēts un atzīts par vainīgu noziegumos.

16.gs. attēls, Pītera Stubes tiesas prāva un eksekūcija.

PRĀVA UN NĀVESSODS.

Tagad turēts aizdomās par iešanu vilkos, Stube tika nostādīts tiesas priekšā. Un tas bija dēļ mocību sāpēm uz rata, ka nāca gaismā atzīšanās visos šaušalīgajos noziegumos, ieskaitot burvestības, saiešanos ar velnu un stāstu par maģisko jostu.

Šis fakts dažiem pētniekiem liek domāt, ka Stube patiesībā bija nevainīgs; ka viņa atzīšanās nāca dēļ spīdzināšanas. Iespējams, Stube pats bija māņticības un reliģiskās sāncensības upuris, kas tobrīd tajā vietā norisinājās: bailes un pārliecība par dēmonu apsēstu vilkaci varētu likt cilvēkiem pievērsties „patiesajai Baznīcai.”

Vai viņš patiesi bija sērijveida slepkava, vai politiskais upuris, Stube tika atzīts par vainīgu 1589. gada 28. oktobrī un viņa nāvessods bija tikpat šaušalīgs cik katrs no noziegumiem, kuros viņš tika vainots: viņa ķermenis bija piesprādzēts, kājas un rokas plati izplestas, pie liela rata; nāvessoda izpildītājie novilka viņa miesu no kauliem desmit vietās; viņa rokas un kājas salauza ar lielu cirvi; viņa galvu nocirta.

31. oktobrī – mūsdienu Helovīnā – Pītera Stubes ķermenis kopā ar viņa meitu un kundzi (abas tika atzītas par līdzdalībniecēm noziegumos) tika sadedzināti pie staba.

Pēc maģistrāta norādes, brīdinājums visiem potenciālajiem velna pielūdzējiem tika piekārts labi redzamā vietā: rats, uz kura Stabe tika spīdzināts, bija uzstādīts uz augsta staba, kurā karājās 16 vienu jardu (91cm) garas koka sloksnes, simbolizējot 16 zināmos upurus. 

Vēl viens 16.gs. zīmējums ar Stubi galvenajā lomā.

VAI VIŅŠ BIJA VILKATIS?

Nav zināma 100% droša atbilde vai Pīters Stube bija piemērots grēkāzis autoritātēm (kas nozīmē, ka vilks vai vilki patiešām bija atbildīgi šajās nāvēs), vai viņš bija maniakāls sērijveida slepkava tā visvelnišķīgākajā nozīmē.

Jebkurā gadījumā, viņš noteikti nebija maiņveidis vilkacis, un Džordža Boresa viedoklis par to, kā mednieki viņu vajāja un atrada transformējušos, bija izgudrots, lai „izbīdītu” Stubes vainu un pastiprinātu viņa lasītāju māņticību.

Bet es varu kļūdīties. Tomēr, nav tādu īstu vilkaču... vai varbūt?

Mūsdienās ir zināma tāda slimība kā likantropija. Šis vārdu savienojums nāk no sengrieķu valodas vārda λυκάνθρωπος (lykanthropos), kas sastāv no λύκος (lykos-vilks) + ἄνθρωπος (anthrõpos-cilvēks). Klīniskā likantropija vai vienkārši – likantropija – ir psihoze, kurā slimniekam liekas, ka viņš pārvēršas vai ir pārvērties zvērā. Dominikāņu mūki Džeimss Špringers un Henrihs Krāmers kategoriski paziņoja, ka cilvēka pārvēršanās vilkā nav iespējama. Viņi teica, ka ar visādu zālīšu un buramvārdu palīdzību burvis vai brīnumdaris var piespiest to, uz kuru skatās, iedomāties, ka viņš pārvēršas vilkā vai citā dzīvniekā, bet cilvēka fiziska pārvēršanās zvērā nav iespējama.

Lai nu kā, slimība, kas piespiež cilvēku domāt, ka viņš pārvēršas zvērā un viņam ir attiecīgi jārīkojas, ir pazīstama jau no seniem laikiem.

Vēl apmēram 125. gadā pirms mūsu ēras romiešu dzejnieks Marcels Sidets rakstīja par slimību, kurā cilvēkam rodas mānija, kurai līdzi nāk vilka apetīte un niknums. Pēc Sideta liecībām, cilvēki tai par upuri visvairāk krīt gada sākumā, īpaši februārī (ne velti arī latviešiem februāris ir vilku mēnesis), kad slimība saasinās un var izpausties visasākās formās. Slimie tad klīst pa pamestām kapsētām un dzīvo tur kā nikni, izsalkuši vilki. Uzskatīja, ka vilkatis ir slikts, grēcīgs cilvēks, kuru dievi ir pārvērtuši zvērā par sodu. Taču tādi cilvēki fiziski paliek cilvēki, tikai iedomājas sevi par zvēriem, bet nekļūst par tiem.

Ceru, ka Jums patika!