Baidies no bērniem? 109

Kad vēl strādāju par viesmīli, es ievēroju aptuveni četrus gadus vecu meiteni, kura durstīja savu sviestmaizi ar plastmasas dakšiņu un visu laiku atkārtoja: ''mirsti, mirsti, mirsti, mirsti...'' Viņas mamma bija aizgājusi uz tualeti, tāpēc es piegāju viņai klāt un pajautāju, kāpēc viņa tā dara. Viņa man pateica: ''Man patīk nogalināt lietas, bet man mamma to neļauj, tāpēc es izvēlējos šķiņķi, jo tas vismaz nekliedz.''

Mana kolēģa četrgadīgā meita domāja, ka burbuļojošās ūdens caurules virtuves skapītī zem izlietnes ir ''baltie vilki'' un to skaņa viņu allaž biedēja. Tad kādu dienu viņa pateica, ka baltie vilki nemaz nav tik slikti. Kolēģis mēģināja viņu vēl vairāk iedrošināt un teica, ka jā, tie nav slikti un, ka tie mūs aizsargā. Viņa piekrita un teica: ''Bet tas melnais vīrs, kas rāpo pa grīdu, skatās kā es ēdu un stāv pie manas gultas gan ir slikts.''

Es pie virtuves galda runājos ar savu gaidībās esošo māsu, kura bija jau pēdējos mēnešos. Klāt bija arī mans četrus gadus vecais dēls, kurs jautāja māsai: ''Vai tev vēderā ir bērniņš?''  Viņa teica, ka jā. Viņš atbildēja: ''Mums tas jādabū ārā. Es sadabūšu nazi.''

Kads mans dēls bija mazs, varbūt trīs gadus vecs, viņš tā dīvaini rāpoja, slidinādams pieri pa grīdu, tas vien jau uzdzina šermuļus. Kādu nakti viņš tā atšļūca līdz mūsu guļamistabai, piecēlās kājās dažus centimetrus no manas sejas, izdeva dīvainu ņaudošu skaņu un tad iekārtojās kājgalī un aizmiga. Citu reizi viņš cēla traci par briesmoni pagrabā, kad nokāpu lejā un ieslēdzu gaismu, nekā neredzēju, kad devos augšā, viņš paziņoja: ''Viņš tagad ir tieši aiz mums.'' Man liekas, ka man pat nedaudz iespruka biksēs. Taču visbaisākais gadījums bija, kad strostēju viņu par sliktu uzvedību un viņš pabāza galvu zem segas. Es izlikos, ka nevaru viņu atrast un jautāju: ''Kur ir mans mazais Kārsons?'' Viņš izvilka galvu un spožu, ļaunu skatienu pvēstīja: ''Kārsons ir prom. Es esmu Riks.'' Es nepazīstu nevienu Riku, es nezinu, kas tas ir. Es domāju, ka viņš ir apsēsts.