Jēdziens „augstākā apziņa” visbiežāk asociējas ar garīgiem cilvēkiem, kad tie apraksta garīgu, bet grūti sasniedzamu stāvokli. Visi lielāko konfesiju garīdznieki ir runājuši par garīgiem brīžiem, kuros varam sasniegt savu augstāko apziņas līmeni – ar meditāciju, lūgšanos vai badošanos. Diemžēl, veida, kādā visbiežāk tiek runāts par augstāko apziņu, bieži vien liek tai izklausīties sekulārai, reizēm pat apnicīgai. Tieši šī iemesla dēļ mēs ne pārāk bieži pievēršamies šai idejai, nesaprazdami, ko galu galā šie augsti garīgie cilvēki domā ar „augstāko apziņu”.
Augstākā apziņa – kā tā izpaužas? un kas ir “reptiļa prāts”?3
28
0
Visbiežāk mēs skatāmies skeptiski uz idejām, kas nav reāli taustāmas. Mēs apšaubām tīri garīgas, mazliet pat mistiskas lietas. Bet tajā pašā laikā, ideja par augstāko apziņu mūs ļoti interesē. Mēs šaubāmies – bet esam ieinteresēti.
Mūsu interese veidojās brīdī, kad garīgo ideju par augstāko apziņu, mēs definējam daudz vienkāršāk – tīri racionāli.
Kā cilvēki mēs pavadām lielāko daļu savas dzīves, eksistējot zemākas apziņas līmenī, jo tas, kas mūs uztrauc visvairāk, esam mēs paši, mūsu izdzīvošana pasaulē un veiksme, ko varam paši sev sagādāt. Esot zemākajā apziņas līmenī, mūs uztrauc tīri materiālas un praktiskas lietas. Neirozinātnieki šo apziņas līmeni reizēm arī sauc par „reptiļu prātu” – tajā mēs esam diezgan aprobežoti. Bet brīžos, kad esam vieni, nesajūtam apkārtējās pasaules spiedienu un briesmas, iespējams, kad baudām rīta saullēktu vai nakšņotās debesis, mēs spējam pieslēgties augstākam apziņas līmenim.
Šo līmeni neirozinātnieki sauc par „korteksu” – tas atbild par tādām sajūtām kā empātija, līdzjūtība. Šajā stāvoklī prāts aptver ko daudz vairāk par tīri egoistisko un materiālo. Korteksa līmenī mēs kļūstam radoši, spējam par citiem cilvēkiem domāt labsirdīgi. Mēs apjaušam savu augstāko attīstību un spējam novērtēt citu cilvēku rīcību, analizējot tās cēloņus. Ar to mēs paužam augstu punktu cilvēces evolūcijā. Šajā līmenī mēs apjaušam mīlestību, bet kopā ar to arī ciešanas, sāpes, ievainojamību un trauslumu.
Tātad – brīdī, kas spējam „nolikt malā” tīri praktiskās lietas, kas apmierina mūsu ego primitīvajā līmenī, mēs spējam novērtēt pasaulīgo skaistumu – vēju, kokus, cilvēka dabu un tās izpausmi. Šajā prāta stāvoklī skaudība, dusmas, alkatība neeksistē. Ja tuvākie mūs sastaptu šajā prāta stāvokli, viņus varētu pārsteigt mūsu jaunā daba – dāsnums, laimes sajūta un plašais, viedais pasaules skatījums.
Augstākās apziņas stāvokļi diemžēl nav ilgstoši. Bet mums arī nevajadzētu censties tos tādus padarīt. Tie nav praktiski, kad dzīvojam praktiskā un materiālā pasaulē. Tomēr tas arī nenozīmē, ka mums tos nevajadzētu izbaudīt.
Gluži pretēji – mūs tos jābauda un jāļauj, lai tie mūs paceļ augstāk garīgajā pasaulē.
Tev patiks šie raksti
