Man nākošā daļa ir uzrakstīta, bet ir viena problēma, ka es nezinu vai jūs tik daudz lasīsiet kā tur rakstīts, tādēļ gribēju pajautāt vai jūs vēlaties daudz lasīt, un man ir jēga te likt nākošo daļu?
Domāju uzrakstīt, kādu šausmu stāstiņu, nu tad skatāties kā man ir sanācis!
Rokas vairs neceļas, lai viņai vēlreiz iesistu, bet mokoša apziņa man liedz apstāties, un es turpinu viņai sist. Nav jau tā ka tagad esmu ļauns, bet mana pagātne visu laiku uzvirmo tagadnē, un tā man ir vai nu jāaizdzen prom, vai arī jānogalina.
Šī meitene nav pie ne kā vainīga, bet viņas mamma gan, jo jaunībā es viņas mammā biju iemīlējies. Viņa man deva cerību, bet tad par mani tikai pasmējās, sagandēja manu dzīvi un aizbēga prom ar šīs meitenes tēvu.
Joprojām atceros kā man sāpēja, kad viņa to izdarīja, jo es viņai viss vairāk uzticējos! Es viņai uzticēju savus viss tumšākos noslēpumus, un naivi ticēju, ka viņa to visu paturēs noslēpumā, bet no tā laika es saprotu, ka nevar nevienam uzticēties! Tagad es radīšu viņai tādas pašas sāpes, kādas viņa man radīja, kad mani iesēdināja cietumā. Nemūžam neaizmirsīšu kā viņa to izdarīja, un tagad es viņi visus mīļos iznīcināšu, tā pat kā viņa to izdarīja man.
Meitene mokoši iekliedzās, bet man bija vienalga, ko viņa jūt. Manas jūtas vadīja tikai atriebe, ne kas cits. Viņa būs pirmā, ko es nogalinu, lai tuvotos mērķim, sagandēt viņas mātes dzīvi!
Neviļus pasmaidu un ieskatos meitenes acīs. Tās vēsta par bailēm, bet neko vairāk es negaidīju, jo visiem kurus esmu nogalinājis parasti ir tāds skatien uz mani.
“Lūdzu nedariet man pāri.”meitene nočukst un ievaidas.
Piecēlos kājās un paskatījos uz meiteni. Viņa te gulēja uz zemes, tika nevainīga, tik trausla.
“Kušš!”klusām noteicu un pieliecos pie viņas.
Meitene saraustījās un sāka vilkties tuvāk sienai, bet es tikai iesmējos un satvēru meitenes plecus un piespiedu tos pie grīdas. Viņa sāka spirināties ar pēdējiem spēkiem.
Es pārliecos pāri viņai un uzsēžos virsū uz viņas trauslajām kājām, turēdams vairs tikai viņas plaukstas. Tagad viņa vairs nevarēja pakustēties, un bija manā varā. Ko es lai viņai kaut ko tādu varētu izdarīt, lai viņas māmiņa vairs nekad nespētu aiziet gulēt, jo viņai acu priekšā rādītos meitas pūstošais līķis, un kā viņa mokoši nomirs.
Pietuvojos meitenes sejai un tad pieliecos pie viņas lūpām. Viņa zina, ko es vēlos, bet es to nedarīšu, jo vēlos viņu tikai pabiedēt. Tad es pieliecos pie viņas lūpām un rupji tās noskūpstu. Meitene iekliedzās, un sāk vēl trakāk ārdīties, bet man ir vienalga.
Viņa vēlas lūgties, un piesola man gandrīz visu pasauli, lai es tikai palaistu viņu vaļā. Bet es zinu šos lūgumus, tie pat nav graša vērti.
Es sāku plēst viņas blūzīti uz pusēm, kas ir dzeltenīgi brūnā krāsā. Meitenei pa acīm sāk tecēt asaras un viņa nebeidz lūgties. Kad esmu noplēsis viņas blūzīti es ar savām lūpām pieskaros viņas atkailinātajam vēderam, lai viņa vēl izmisīgāk sāktu lūgties.
Meitene aizspiež ciet acis un aizgriež galvu uz otru pusi. Dusmīgi pieskaros viņas sejai un pagriežu pret sevi, jo viņai tagad ir jāskatās uz mani nevis uz citurieni.
“Laid mani vaļā tu mēgrli!”meitene nokliedz un nikni paskatās uz mani.
Es tikai spēju pasmaidīt un manas rokas pieskarās viņas garajiem matiem, kas ir netīrā blondā krāsā. Tad es tos sažņaudzu dūre un ar varu to izrauju. Pēc tam seko meitenes ķērkšana, bet es to vairs nedzirdu, jo tagad tikai domāju, kā viņai vēl vairāk izdarīt pāri, lai izskatītos šausmīgāk!
Pieslejos stāvus un ar spēku uzkāpju uz vienas no viņas kājām. Meitene vairs nespēj kliegt, bet viņa sāk locīties. Aizkaitinājuma es ar abām kājām uzkāpju virsū uz viņas kājas, un pēkšņi kaut kas nokrakšķ zem manām kājām.
Apmierināti pasmaidu, un nokāpju no tām nost. Man vēl ir paredzēts izdarīt vēl dažas lietas līdz viņu nogalinu. Es aizsoļoju līdz galdam un paņemu no tā sveci, kas bija šeit vienīgais gaismas avots.
Sāku soļot pretim meitenei un lūkojos uz viņu. Meitene bailēs saspiež rokas dūrēs, bet neko vairāk viņa nespēj izdarīt, jo sāpes dara savu.
Kad es esmu klāt pie meitenes, noliecos pie viņas sejas un pagāžu sveci otrādāk, lai viss parafīns tecētu virsū meitenei uz sejas. Pēc nepilna mirkļa jau uz viņas sejas ir pirmā parafīna pile un meitenes seja saviebjas, bet sevī es sajūtu lielu gandarījumu, jo es vairāk sāpes daru, kādam viņas mīļajam, jo laimīgāks es kļūstu!
Pēc pāris minūtēm jau puse no viņas sejas ir noklāta ar parafīnu un es nolemju, ka pietiks. Tad es nolieku sveci blakus viņai otrā pusē, kurā vēl nav parafīns, un pagriežos pret viņas kājām.
Virsū viņai ir tikai svārki un tos es ātri nomaucu nost un nolieku blakus. Tad es savā bikšu kabatā sataustu žileti un izvelku to ārā.
Varonīgi parādu meitenei, un noliecos pāri viņas kājām. Biju domājis uztaisīt viņai ar žileti kādu zīmējumu uz kājām. Lēnām ar žileti pieskaros viņas kājai, un iespiežu to dziļāk. Uz visām pusēm sāk tecēt asinis un meitene bezspēcīgi skatās uz grieztiem. Es sāku vilkt līnijas no augšas līdz lejai un tad atpakaļ. Un tā es izdaru ar abām kājām, līdz tās ir pilnībā saraibinātas ar līnijām un asinīm.
Tad es pieceļos kājās, noslauku asinis gar biksēm un pavēršu pēdējo skatienu meitenei.
labaiss:)) 
