Astrālā projekcija.9

„Uzskata, ka, lai veiktu kādu ārpusķermeņa mistisku parādību manifestāciju, pietiek ar to, ka rada zināmu līdzsvaru, nereti nestabilu, kuram iestājoties, astrālā būtība kļūst par dominējošo spēku notiekošajā, tajā laikā, kad apziņas būtība veic tikai kontroles elementa funkciju.

Tieši tas notiek reliģiskas vai cita rakstura ekstāzes stāvoklī, kuras laikā astrālais cilvēks nonāk tiešā kontaktā ar līmeni, kurš ir viņa paša avots, un apziņas uztverošais aspekts uztver kaut kādus tēlus, kuriem ir sakars ar šo, viņam jauno, eksistences līmeni.

Tieši tāds bija visu seno iesvētīšanas rituālu mērķis. Pēc regulāra treniņa iesvētītais jau varēja patstāvīgi iziet astrālajā līmenī un pēc tam dievišķajā, un tur iegūt augstākas zināšanas. Savas nemirstības fakts pēc fiziskā ķermeņa nāves viņam kļuva par tik pārliecinošu patiesību, ka pašu nāvi viņš jau uztvēra nevis kā ciešanas, bet kā atbrīvošanu.


Lai notiktu iemiesotas būtnes tieša mijiedarbība ar neredzamo sfēru, nepieciešams daudzu šīs sfēras būtņu atbalsts. Bez tam, pirmajos šādu treniņu periodos, kuri notika Ēģiptes svētnīcās, iesvētītais atradās miega stāvoklī. Un apzinīgā būtība pēc atmošanās atcerējās iegūto pieredzi, apmēram, tāpat kā cilvēks pēc pamošanās atceras tikko nosapņotu spilgtu sapni.

Bez šīm, smalkākajām augstāko līmeņu izpausmēm, pastāv daudz citu, par kuru patieso eksistenci pārliecināties daudz vieglāk. Piemēram, lūgšanas vai mērķtiecīga vingrinājuma rezultātā, cilvēks sāk izstarot astrālo enerģiju, kura kļūst par nefizisku pieredzi un notiek nomoda stāvoklī.

Pateicoties šādam efektam, ārstējot slimniekus, nav grūti panākt pozitīvu rezultātu gadījumos, kad pietiek ar nervu enerģijas nodošanu, lai atjaunotu cilvēka zudušo līdzsvaru, vienalga, vai tas būtu fiziskas, vai psihiskas dabas.

Tā ir atslēga veiksmīgiem dziedniecības mēģinājumiem, kurus laiku pa laikam demonstrē hipnotizēšanas meistari, dziednieki, magi un visi tie, kuri sapratuši, ka teofānija – tā ir dzīva zinātne, tajā laikā, kad teozofija - iztēles zināšanas, un tā kļūst par nedzīvu instrumentu, kad jārunā par praktiskiem sasniegumiem”.