Arlabunakti ! #610

Čau visiem ! Tātad vēlos teikt paldies par mana iepriekšējā raksta pozitīvo vērtēšanu un paldies arī tiem , kas komentāros izteica savu viedokli. Tātad arī nākamā 'Arlabunakti ' daļa. Patīkamu lasīšanu !



Ir jau pagājis gads , pēc manas dzīves drausmīgākā mirkļa. Pirms gada es gāju tikai apskatīt pamesto psihiatrisko slimnīcu . Vēlējos apskatīt slimnīcas pamestās telpas , vēlējos tikai un vienīgi apskatīt slimnīcu . Toreiz man likās , ka es biju viens pamestajā vietā , bet nē , gājis pa gaiteņiem redzēju tumšu ēnu , gājis tai ēnai tuvāk tā palika lielāka un biedējošāka . Pēc kāda neliela brīža tā pazuda , sapratis , ka redzēts jau ir pārāk daudz nolēmu doties mājās . Ticis līdz izejas durvīm , konstatēju ka tās ir aizslēgtas , tajā brīdī biju ļoti pārbijies un histērijā sāku tas dauzīt . Pēc jau kārtējā mana sitiena dzirdēju ,ka tālākajā gaitenī kaut kas nokrita. Gāju lēnām uz turieni ar trīcošām rokām , nekas neliecināja , ka tur es satikšu vīrieti baltā halātā. Viņš lēnām cēla galvu , sejas vietā es redzēju tikai faktiski un vienīgi rētas uz sejas. Pēc kādas stundas pamodos slimnīcas teritorijā. Likās , ka piedzīvoju drausmīgu sapni , bet nē , rētas kas bija uz mana vēdera liecināja , ka viss redzētais notika pa īstam. Un tā līdz šai dienai mani moca murgi kuros redzu to seju. Ir jau pagājis gads un divas dienas , tikai šodien es saņēmos un pastāstīju to saviem labākajiem draugiem. Pēc tā visa dzirdētā viņi pilnīgi neticēja , viņi domāja , ka esmu jucis , ka ar manu galvu kaut kas nav kārtībā. Lai pilnīgi pierādītu par šādas psihiatriskās slimnīcas esamību , es viņiem piedāvāju līdz tai aizbraukt. Mani draugi nedaudz pasmejoties pie sevis piekrita braukt uz turieni. Es biju ļoti ieintriģēts uz turieni doties vēlreiz , protams , es biju arī ļoti nobijies. Tikuši līdz tai vietai , viņi beidzot noticēja par šīs slimnīcas esamību . Sagatavojuši lukturus devāmies tur iekšā , uzmanību ļoti pievērsa durvis , kas bija ļoti saskrāpētas un sarakstītās 'Iekšā tikt ir viegli , bet atpakaļ ...'. Mani tas uzraksts ļoti uztrauca , bet draugi par to tikai pasmejās. Ieejot iekšā , dažas lietas bija nedaudz savādākas ,krēsli , kas bija pirms gada vairs tur nebija , logi bija ieskrāpēti un sienas bija sazīmētas ar sātaniskiem zīmējumiem. Ejot vēl tālāk pamanīju vietu , kur es redzēju ēnu , viss jau būtu normāli , bet tā vieta bija tā kā iededzināta. Ejot vēl tālāk mani ar draugiem pārņēma aukstuma sajūta , vēlme iet tālāk pazuda un palika mums grūtāk elpot. Sapratām , ka no šīs vietas ir jātiek pēc iespējas ātrāk prom , gājuši pa gaiteni atpakaļ , redzējām , kā istabai pa labi atvērās durvis. Viss jau tā bija novirzījies uz slikto pusi , ka mūsu labsajūtas sajūtu vēl vairāk sagandēja trīs sēdošie vīrieši baltajos halātos. Viņu sejas bija pilnībā sakropļotas , rokās bija skalpeļi , rokas izskatījās ļoti apdegušas . Pēc maza brīža viņi sāka skriet virsū , ātri ieskrējuši katrs citā istabā es un mani draugi neizvada nekādas skaņas . Pēc vēl neilga brīža es dzirdēju , kā mani draugi bļauj ! Skrējis vienkārši ārā un neko nedomājis mani noķēra . Atkal pēc stundas es pamodos slimnīcas teritorijā , tikai šoreiz blakus bija manu draugu līķi kuros bija iegrebts ieraksts ' tava nogalināšana nav sāpīgākais veids kā atriebties'.