Sieviete. Kas viņa ir? Jau viduslaikos viņai tika piedēvētas pārdabiskas spējas, spējas, kuras nepiedēvē vīriešiem. Kas šī ir par spēju? Lidošana. Kas tas ir - poētiska pasaka, daudzu paaudžu sapņos izauklēta teika par brīvu ceļojumu debesīs? Bet iespējams, ka aiz tā slēpjas zinātniekiem nezināms noslēpums...
Nostāsti par to, ka tieši sievietes spēj lidot, saglabājušies visās pasaules tautās. Šīs teiksmas it kā sadalījušās divās plūsmās. Pirmā apvieno pasakas, kurās sievietei piemīt spēja pārvērsties par putnu. Bet ir arī citas teiksmas, kurā sieviete iemiesojas raganas veidolā, ir apveltīta ar nelabā spēku – spēju lidot un veikt ļaunus darbus.
Levitācija – cilvēka māka lidināties virs zemes – izsenis satraukusi filozofu un zinātnieku prātus, kuri nodarbojas ar aiz oficiālās zinātnes interešu robežas esošo fenomenu pētīšanu. Interesanti, ka, pētot šai tēmai veltītus materiālus, zinātnieki pastāvīgi uzduras it kā diviem levitācijas veidiem. Vieniem no tiem ir daudz „sakņu”. Spēju pacelties gaisā saista ar meditāciju, mūziku, intensīviem elektromagnētiskiem laukiem un tml. Bet pastāv arī cita levitācija: tā dota cilvēkam no dzimšanas.
Dažu sieviešu un meiteņu spējas lidot ne tikai sapnī, bet arī nomodā ir labi zināmas, diemžēl daudzām no viņām tas nes tikai nelaimi. Ap „lidojošām” sievietēm valda mistisku baiļu atmosfēra. Viņas nosūta pie psihiatriem, uzskatot par garīgi nelīdzsvarotām, reizēm tās kļūst par savu tuvinieku vajāšanas objektiem, tāpēc viņas rūpīgi no visiem slēpj savu unikālo spēju. Nevienos laikos nav klājies viegli tiem, kas kaut kādā veidā atšķiras no citiem.
Īpaši slikti klājās sievietēm, kurām viduslaikos piemita spēja pacelties gaisā. Toreiz Rietumeiropas valstis pārņēma histēriska cīņa ar burvjiem, magiem un raganām. Kā zināms, no tā visvairāk cieta sievietes. Saskaņā ar grāmatu „Raganu veseris”, kuru speciālisti sarakstīja ar sevišķu aizrautību, balstoties uz „nelabā spēku atbalstītāju” nopratināšanām, viens no pamat iemesliem, pēc kura var atšķirt dievbijīgu sievieti no raganas, bija spēja lidot, kļūstot vieglākai par gaisu. Bet, tā kā sievietes bija pietiekami gudras un rūpīgi slēpa šīs spējas, inkvizīcija izdomāja vienkāršu veidu, kā atšķirt dievbijīgās no grēciniecēm. Aizdomās turamajai sievietei piesēja kreisās rokas īkšķi pie labās kājas lielā pirksta un iemeta ūdenī. Ja sieviete, kura atradās bezpalīdzīgā stāvoklī, slīka, tas tika uzskatīts par tiešu viņas nevainības pazīmi. Nelaimīgo tūlīt pat izvilka no ūdens un, ja izdevās, atgrieza pie samaņas. Bet, lūk, ja nobijusies no neizbēgamas nāves, sieviete centās pielietot savas neparastās spējas un izpeldēja, tad apsūdzība tika uzskatīta par pierādītu un „burvi” veda uz sārtu, kur izpildīja nāves sodu, kā tas pienākas raganām.
Kāds vēsturisks piemērs. Skotijas karalis, Jēkabs VI, no 1567.gada un visas Britānijas karalis no 1603.-1655.gadam, ne tikai atbalstīja savu padoto nogalināšanu, kuri tika turēti aizdomās par buršanu, bet arī iedibināja nežēlīgu sieviešu pārbaudi. Savā grāmatā „Demonoloģija” viņš rakstīja: „Dievs norādīja pārdabisku briesmonīgas nešķīstības raganu pazīmi, ka ūdenim jāatsakās pieņemt savā klēpī tos, kuri no sevis nopurinājuši svēto kristību ūdeni.”
Gadījumi, kad sasietās sievietes, iemestas ūdenī, uzpeldēja kā papīra kuģīši bijuši neskaitāmi daudz. Jādomā, ka tiem, kas tajā laikā bija pie varas tā bija viena no izklaidēm, caur kurām viņi īsināja savas bezjēdzībā pavadāmās dienas. No otras puses tās bija fiziskās varas izpausmes, aiz kuras slēpās bailes un nedrošība par savu stāvokli. Rezultātā tikai vienā vien Vācijā desmitiem tūkstošu nelaimīgo upuru sadedzināja un pakāra.
Buršanā apsūdzēto sieviešu „nenogrimšanas” fenomens satrauca ne tikai viduslaiku inkvizitorus, bet par to ieinteresējās arī zinātnieki. Austrijā viņi izcīnīja atļauju nosvērt sievietes uzreiz pēc viņu pārbaudes ar ūdeni. 1728.gadā kādā Vīnes laikrakstā tika publicēts sensacionāls raksts, kas bija veltīts tieši šim eksperimentam ar svara mērīšanu. Tajā bija rakstīts: „Kad nesen vairākas personas tika arestētas apsūdzībā par burvestību, tad saskaņā ar vietējo paražu viņas tika pakļautas pārbaudījumam – pēc uzpeldēšanas viņas uzlika uz svariem, lai nosvērtu. Noskaidrojās, ka pati lielākā un resnākā sieviete svēra tikai 22,5 gramus.”
Tā tomēr bija reta anomālija, ievērojami biežāk sieviešu svars mainījās daudz mazākos apmēros, tomēr pilnīgi pietiekošos, lai viņas neslīgtu, bet turētos virs ūdens. Bija pieņemts likums par to, ja aizdomās turētās sievietes svars izrādījās mazāks par 49,5 kg, viņu nodeva inkvizīcijai.
Gadījumi, kad sievietes neslīka, notika tik ļoti bieži, ka daži izglītoti dominikāņu mūki, bet tieši viņi visbiežāk bija inkvizitori, sāka runāt, ka, iespējams, vajadzētu mainīt orientāciju un uzskatīt par velna rokas meitām ne tās, kuras izpeldēja, bet tās, kuras noslīka.
Ļaudis, kas tajos laikos nebija tik izglītoti un lielā mērā arī nevarēja būt, jo zinātne nebija tik tālu attīstījusies, izskaidroja parādības tā, kā viņiem tas bija izdevīgi. Neskatoties uz to, zinātne vēlāk dod izskaidrojumu levitācijai.
Mediķi izsenis ir pievērsuši uzmanību brīnumainajām spējām, ar kurām ir apveltītas sievietes, kā viena no tādām – svara samazināšana. 1826. – 1829.gados vācu ārsts J. Kerners ārstēja gaišreģi ar ūdens procedūru palīdzību. Slimnieci iesēdināja vannā mēnessērdzības stāvoklī, un uzreiz viņas rokas, kājas, krūtis un ķermeņa lejas daļa pacēlās ūdens virspusē. Slimnieku kopējas pielika visas pūles, lai noturētu viņu zem ūdens, bet nespēja to izdarīt, jo gaišreģes ķermenis izslīdēja no viņu rokām un tomēr uzpeldēja.
Šai fenomenālajai parādībai uzmanību pievērsa arī slavenais krievu psihiatrs P.Kovaļevskis. viņš ievēroja, ka reizēm lēkmes laikā epileptiķiem svars samazinās līdz 200 gramiem. Pēc lēkmes kādas slimnieces svars kļuva mazāks par 13 kg.
Ar ko gan var saistīt šo brīnumaino sieviešu spēju samazināt savu svaru un pat lidot? Visticamāk, to un arī daudzas citas cilvēku ekstrasensorās spējas nosaka īpašs apziņas stāvoklis, kas var izmainīt jebkuru fizikas gravitācijas likumu, var atcelt Zemes pievilkšanās spēku un samazināt svaru līdz tādam, ka pastāv iespēja lidot. Tādā stāvoklī sievietes var nonākt visdažādākajā veidā.
Protams, vienaldzīgi nevar palikt arī ufologi, ja runa ir par kādu mistisku pacelšanos gaisā. Tā, piemēram, ufologs L. Vitgenšteins uzskata, ka kaut arī uz levitāciju spējīgu meiteņu uzvedībai un sajūtām raksturīga zināma mistika, šī parādība, kā arī telekinēze, saistīta ar apkārtējās telpas sašķobīšanos, kurā notiek Zemes lauka gravitācijas neitralizācija.
Zinātnieki ir pārliecināti, ka visdrīzāk tik unikāla spēja piemīt nevainīgām jaunavām. Izmainītu apziņas stāvokli viņas sasniedz, neapzināti un uz to netiecoties. Meitenēm nav jāizpilda sarežģīti rituāli un nav jāiziet speciāla sagatavošanās. No mazotnes saglabājusies atvērtība visam pastāvošajam veido kanālu, caur kuru viņās ielīst koku, dzīvu būtņu un saules bioenerģija, kura tās pārpilda un, burtiski, paceļ gaisā. Praktiski visas meitenes sapņos lido, bet dažas no viņām spējīgas lidot pat nomodā. Protams, tas iespējams arī pieaugušai un nobriedušai sievietei, ja vien viņa spēj strādāt ar savu apziņu.
Ar gadiem dzīves problēmas pakāpeniski apspiež šīs spējas, ja pie viņām netiek īpaši strādāts. Lai sasniegtu to pašu efektu, nepieciešami daudz stiprāki līdzekļi. Biofiziķis no Kalifornijas Roberts Faiervuds uzskata: ja esat stipri sabijies, bet kaislīgi vēlaties dzīvot, pašsaglabāšanās instinkts ieslēdz aktivizācijas mehānismu un enerģētisko lauku īpašības mainās. Tās sāk strādāt nevis uz pievilkšanos, bet uz atgrūšanos no materiāliem priekšmetiem. Tādos brīžos cilvēks spējīgs stipri zaudēt svaru, kļūt vieglāks par spalviņu.
Tieši sieviete caur gēniem nodod savām pēcnācējām īpašības, kas palīdz viņām izdzīvot apkārtējā pasaulē. Šī informācija ir katrā sievietē, un nepieciešamības gadījumā viņa spēj to izmantot.
