Kas mums ļauj ielūkoties pagātnē un nākotnē ? Kas redzēs mūsu tagadni – nākotnē ? Visuma apziņa ir saistīta ar pagātnes “ apziņas piltuvi “. Visuma apziņa nosaka pagātnes , tagadnes un nākotnes veidošanos un to pastāvēšanu gan uz Zemes , gan Visumā. Tas no kā sastāv mums redzamās “ apziņas piltuves “ un to parādīšanās biežumu nenoteiks neviena cilvēka izgudrotā mašīna. Dažos gadījumos, saskarsme ar šīm “ apziņas piltuvēm “ dod mums kārtējo iespēju pilnveidot savu dvēseli.( Atrisinot gadsimtiem sakrātās un nenokārtotās darīšanas) .Visumā valda mīlestība un taisnīgums.
Viljama Breda II ( amērikāņu kolonists un Ričmondas pilsētas dibinātājs ) vecākās meitas spoks tika redzēts tajās vietās, kur pagāja viņas bērnība – Vestouverā pie Džeimsa upes. Vietējos iedzīvotājus viņas spocīgās parādīšanās nemaz nav biedējušas, kaut vai tāpēc ,kad pirms nāves viņa ir teikusi “ …es šajā vietā atgriezīšos kā labs spoks.
Viņa piedzima 1707. gadā. 10 gadu vecumā Evelīna tika nosūtīta uz Angliju mācībās. 16 gadu vecumā Evelīna iemīlējās cilvēkā, kas viņas tēvam šķita kā nepiemērots līgavainis. Viņš bija četras reizes vecāks par viņu.
Iespējamie Evelīnas izraudzītie tiek pieminēti kā, lords Piterboro vai Čārlzs Morduends, Piterboro mazdēls. 19 gadu vecumā viņa atgriezās dzimtajās vietās dvēseliski sagrautā stāvoklī. Viņa izvairījās no sabiedrības un vienīgais viņas sabiedrotais bija viņas draudzene Ennija. Viņas satikās labības laukumā. Abas savā starpā bija vienojušās, kad tā , kas mirs pirmā atgriezīsies šajā laukā kā labais spoks. Pēc 11 gadiem Evelīna mira , bet pirmais cilvēks , kas redzēja Evelīnu šajā laukā bija neviens cits kā Ennija . Mūsdienu cilvēki ir redzējuši divus spokus. Par otro tur , viņas draudzeni -Enniju.
2000.gads, septembris- Rīga.
No dienasgrāmatas: “ 8 gadus atpakaļ nomira mans līgavainis. Mēs nepaspējām atvadīties viens no otra. Bieži savās domās atgriežos pie neiedotā pēdējā skūpsta.
Pl. 02 : 00 – 03 : 00 naktī. “ Es atrodos plašā , gaiši zilā peldbaseina telpā. Visapkārt ir tukšs un kluss. Es atrodos baseinā ar seju pagriezusies pret baseina vistālāko stūri, kur atrodas ieejas durvis. Tās ir labajā stūrī, pašā galā. Tajās parādās Viņš… mans mīļotais. Tik pat jauns un skaists kā toreiz . Vienā acu mirklī viņš atrodas man blakus, cieši piespiedies man klāt, sekoja kaislīgs skūpsts ( es izjutu pacilātu dvēselisku pārdzīvojumu), kas tiešām atgādina atvadu skūpstu. Manās acīs bija sariesušās asaras. “ Es tevi, ļoti mīlu”: viņš sacīja. “ Es tevi arī, ļoti mīlu “: es atbildēju. Pēc šiem vārdiem viņš izgaisa. Es atvēru acis. Manas rokas bija ledaini aukstas , pār vaigiem bira asaras. Es dzirdēju savas sirds skaļos pukstus. Visa nākamā diena bija pavadīta patīkamās atmiņās par viņu. Es ieguvu ilgi gaidīto sirdsmieru.”
Pēdējos gadus mūsu prātus arvien vairāk pārņem interese par aizkapa dzīvi. Kas tur ir, un ,kas tomēr notiek pēc mūsu nāves, pārsvarā pie šīm pārdomām nonāk cilvēki , kas ir satikuši savus mirušos radiniekus, draugus. Viņi satiek viņus ne tikai savos sapņos, vīzijās, bet arī reālajā dzīvē. Vairs nav noslēpums par to ,ka negaidītā nāvē mirušie cilvēki parādās tiem cilvēkiem pret kuriem ir kaut kādas nepabeigtas darīšanas vai arī mirušā cilvēka dvēsele nespēj rast sev mieru.
Liels vairums gadījumu liecina par to, kad cilvēks mirstot atstāj šajā pasaulē informāciju kādai noteiktai personai ar kādu mērķi . Par to vai šis mērķis ir arī apzināti atstāts ( tajos gadījumos, kad dvēseļu projektēšanos redzam ar ļoti senu notikumu gaitu), neviens nezin . Tajā momentā, kad viņš nomirst, viņa doma jeb apziņa paliek šajā, reālajā pasaulē.
Apziņa nemirst līdz ar cilvēku .Tā paliek, ierakstās mums vēl nezināmā atmiņas starpslānī, lai izpildītu mirušā cilvēka misiju. Neatkarīgi no attāluma ,kas šķīra šos cilvēkus , mirušā cilvēka dvēsele sasniedz vajadzīgo adresātu.
Daži parapsihologi to uzskata par – dzīvot spējīgo mirušā cilvēka apziņu. Kā šī apziņa transformējas laikā un telpā un kā saglabājas vēl nav līdz galam atklāts. To , ka šī informācija meklē savu adresātu ļoti īsā laikā ir jau pierādīts pēc tā, ko ir liecinājuši mirušo radinieki.
Pārsvarā apziņa sasniedz savu adresātu no pāris minūtēm – tuviem cilvēkiem un līdz dienai , gadiem – radiem vai draugiem. ( Pati dvēsele tajā brīdī var atrasties visdažādākos attālumos un formās ). Ir arī atkārtotas tikšanās, kas saistītas ar mirušo cilvēku vēlmi arvien palīdzēt šajā dzīvē palikušajiem. Parasti šajos gadījumos , cilvēks šo informāciju saņem diezgan mierīgā psiholoģiskā stāvoklī , ne tā kā pēkšņa dabā projektēta parādība.
Nav zināms, kāpēc šī informācija ir tik mierīgi uzņemta, piemēram ,sapņojot vai redzot vīzijas formā atstāto informāciju. Iespējams, kad mirušā cilvēka paliekošā apziņa ir sūtīta ar īpašu mīlestību un spēku. Pastāv varbūtība, ka šis transportētais domu vilnis iedarbojas uz mums vēl nezināmām smadzeņu šūnas daļiņām, kas uztver šo sūtījumu ļoti mierīgi un netraucēti kopējam cilvēka garīgajam stāvoklim. Iespējams, ka šīs smadzeņu daļiņas atrodas kreisajā puslodē. Informācija nonāk pie dzīvā cilvēka tikai tad, kad šis cilvēks ir kaut kādā noteiktā psiholoģiski sagatavotā stāvoklī.
Kādā materiālajā veidā un kādā starpposmā starp realitāti un aizpasauli šī informācija saglabājas ?. Kā sauc šo reālajā pasaulē eksistējošo apziņas ”piltuvi “, kas saglabājas tik ilgstoši, kamēr sasniedz vajadzīgo cilvēku?
Tagad parunāsim par mirušiem cilvēkiem, kas parādās tiem, kas psiholoģiski ( spēcīgiem enerģētiskiem laukiem ) ir uzņēmīgāki pret apkārtējo vidi un pasauli . Citos gadījumos, kad notiek traģiska cilvēka bojāeja , arī paliekošā informācija ( neadresētā ) un tās projektēšanās reālajā pasaulē notiek daudz impulsīvāk un dzīvam cilvēkam tā uztverama daudz satraucošākā veidā.
Vairāki zinātnieki domā un piedāvā versiju šai parādībai kā “ video ierakstu “ noteiktā atmosfēras slānī, kas pēc noteikta laika spēj projektēties noteiktā vietā.
Pieņemsim, kad 200 gadus atpakaļ uz plika lauka risinājās bruņinieku kauja, bet tad ,tajā pašā vietā uzcēla māju. Kāds šo parādību spēj redzēt arī pēc 100 vai vairākiem gadiem. Un tad, noteiktā mājas istabā uz noteiktas sienas tur dzīvojošais cilvēks ierauga kādu bruņās ģērbtu vīrieti. Turpmākā laikā arī pārējie cilvēki, dzīvojošie tajā istabā , šo parādību novēro tieši tajā vietā . Tagad, pieņemsim, kad pēc 150 gadiem no šīs mājas nepaliek ne vēsts, bet vīrieša tēls tāpat parādās tieši tajā pašā vietā. Šinī gadījumā, informācija ir “ ierakstījusies” nevienam neadresēta, tāpēc jebkurš cilvēks , kas būs saskarē ar šo vietu ,vienmēr būs pārsteigts par redzēto .
Ja atgriežamies pie versijas par “ video ierakstu “apkārtējā vidē, tad šī parādība projektējas nevis uz sienas vai uz kāda dabas veidota paugura, bet gan šis ieraksts ir atkarīgs no šīs vietas zemes magnētiskā lauka attiecību pret virszemē radīto enerģētisko spēku ko radījis ir noteiks enerģētiskais spēks, noteiktajā laikā. Laikam virs zemes un pazemē esošam magnētiskajam laukam ir jāsakrīt, lai varētu notikt šis bruņinieku kaujas “ video ieraksta “ projektēšanās reālajā pasaulē. Mainoties zemes magnētiskajam laukam šī parādība var arī pazust.
Tagad par to, kā var šo slāni sajust, kas saglabā informāciju. Informācijas slānis var atrasties jebkurā posmā starp Zemi un debesīm.
Pagātnes “ apziņas piltuves “ ir ciešā saistībā ar Visuma apziņu.
Parasti tiek uzskatīts ,kad tāda veida informācija “ ierakstās “ un saglabājas stipri emocionālo pārdzīvojumu laikā. Interesantākais ir tas , kad parādībās piedalās arī mirušie dzīvnieki.
Šīs parādību vietas izdala starojumu ko sajūt īpaši jūtīgu cilvēku grupa. Ieejot šajā starojuma laukā var izjust dažādas izjūtas no temperatūras svārstībām līdz fiziskām izjūtām ( tirpst roku plaukstas, sāp galva, izjust vibrāciju, sajust smaržu u.c. ). Pastāv iespēja , kad ieejot šajā laukā, notiek šī lauka informācijas iedarbība uz noteiktām cilvēka smadzeņu šūnām, kas spēj atšifrēt un projektēt reālajā pasaulē tā laika notikumus. Informācijas saturošā lauka lielumu nav iespējams noteikt. Kā arī, šo parādību secību un to atkārtošanās biežumus.
Šie informācijas saturošie laukumi nav ieguvuši savu nosaukumu. Tos varētu nosaukt par Zemes MELNAJIEM CAURUMIEM vai PAGĀTNES PROJEKCIJA – TAGADNĒ . Ir vairāki virszemes starpslāņi, kurus nav iespējams sajust, taču noteiktā dabas iedarbībā tie sašķobās, paveras vai kā savādi un cilvēks vai vairāku cilvēku grupa reālajā pasaulē ierauga seno notikumu virkni, kas nav izskaidrojama. Šie starpslāņi var saturēt dažādu informāciju .
Šo starpslāņu novietojums pārsvarā ir vertikālā stāvoklī. Tie ,it kā ,pārslāņojas pāri viens otram ,tāpēc ir gadījumi, kad vieni šajā vienā no starpslāņa ”pavēršanās “gadījumiem redz un jūt vienu informāciju, bet otri tikai jūt, bet pavisam atšķirīgu informāciju. Īpaši aktīvajās zonās informācija var uzkrāties jeb atgriežoties vairākas reizes tādās informatīvās vietās, cilvēks katru reizi izjutīs papildinājumu ( garīgi, fiziski ) iepriekšējiem redzējumiem.
Piemēram, grāfa Norfoka cietoksnī ,kas atrodas Sasseksā ( Anglijā ). Šis cietoksnis ir datēts ar 19. gs. , kas tika uzcelts uz 12.gs. cietokšņa zemes. Norfolku dzimta pārvalda šo īpašumu no 1580 .gada, kad cietokšņa saimnieks kļuva Ketrīnas Hovardas ( Henrika VIII piektā sieva ) onkulis. Šajā cietoksnī tika pieminēti vairāki mirušo cilvēku spoki. Kā pirmais tika minēts
“ Zilais cilvēks “ ( 1630.g. –1685. g.). Viņš laiku pa laikam ir redzēts bibliotēkā, meklējot kādu grāmatu. Otrs redzētais spoks ir mazs zēns ,kas 200 gadus atpakaļ strādāja par pavāru. Šis spoks ir “ ierakstījies “ ar skārdu un pannu skaņu. Zēns mira mokošā nāvē būdams pavisam jauns. Trešā ir meitene, kas ģērbusies baltās drānās. Viņas dzīvība aprāvās nometoties no Haiornas torņa. 1917 gadā neilgi pirms grāfa Norfoka nāves , cietokšņa apkārtnē tika redzēts putns –rēgs. Dažu reizi arī apkārtējā dabā ārpus cietokšņa tika dzirdētas smago ieroču zalves, kas saskaņā ar leģendu bija sera Viljama Oulera karapulks ,kas cīnījās pret Kārli II ( 1642 g.- 1648g.- pilsoņu karš.)
Šai paliekošajai informācijai ir iespēja saglabāt ne tikai vizuālos tēlus, bet arī atstāt “atmiņas piltuvē “ skaņas. Retos gadījumos arī smaržas, aukstumu vai karstumu. Skaņas var iedalīt divās grupās :
1) radītās skaņas, lai pievērstu sev uzmanību;
2 ) skaņas , kas ir “ ierakstītas “ Zemes virsslānī jeb neapzināti atstātā informācija.
Pirmajā gadījumā ir saruna par skaņām ko rada pēkšņā nāvē mirušie cilvēki vai mirušo cilvēku gari, kas grib piesaistīt sev uzmanību. Šajā gadījumā notiek arī tālākā skaņu grupas sadale ko katrs no mums izjūt ar attiecīgām baiļu izpausmēm vai arī kā patīkamu kopā sadzīvošanu ar saviem mājas “ viesiem”. Skaņas “ ieraksts “ tiek dzirdēts ,bet informācija neprojektējas dabā. Skaņas var saklausīt arī mēdiju palīdzību.
Otrajā gadījumā, kad nenoteiktā laika posmā ,neatkarīgi vai blakus ir cilvēki vai nav, “paveras“ virszemes starpslānis un notiek “ ierakstītās “ informācijas projektēšanās ar skaņas efektiem.
Šeit ir minami gadījumi, kad cilvēki dzird sen izbijušo kauju skaņu fragmentus.
“ Informatīvā ieraksta “ iedarbība uz materiālo pasauli.
Mēs labi zinām, kad arī skaņas radīšanai ir vajadzīga iedarbība uz materiālo pasauli.
Parasti to radītāji ir pēkšņā nāvē mirušie cilvēki. Ir vairākas versijas , kāpēc tieši tādi cilvēki
( dzīvnieki ).Savukārt mēs nespējam iedarboties uz “ ierakstītajiem informatīvajiem laukiem“, jo nezinām viņu izcelsmi un tapšanas procesu.
Ir gadījumi ,kad uz mums nepatīkamiem un traucējošiem “ informatīvajiem laukumiem “ mēs varam iedarboties ar paaudžu paaudzēm nodotiem - Svētajiem rakstiem. Visiem tie ir pieejami un zināmi. Cīņā ar nezināmo , izmanto zināmos (, bet arī līdz galam neizpētītos ) vārdus un rakstus.
Kas attiecās uz smaržām, tad pārsvarā izjustās smaržas ir : degošā koka , sveču, pelējuma , puvušas gaļas smaržas. Cilvēki , kas sāk izjust šīs smaržas tiek brīdināti par kāda gara klāt esamību vai arī to , ka viņš atrodas “ apziņas piltuves “ zonā.
Ar kādu mērķi ierakstās tāda veida informācija un kāda veida informācija vēl var pastāvēt ?
Kā jau minēju sākumā, vairāk par 80% ir saistībā ar mirušā cilvēka vēlmi padarīt savus darbus uz Zemes līdz galam un 20% gadījumu ,kas projektējas paši no sevis. Dažos gadījumos garam ir nepieciešamība ielūkoties tagadnē vai nākotnē, lai pavēstītu ar kādu darbību viņu varētu “ atbrīvot “ no Zemes jūga vai dzēst viņa “ projektēšanās lauku “. Vairāki pētījumi ir apliecinājuši , kad “ pagātnes piltuves “ spēj saturēt arī tagadnes un nākotnes informāciju. Tāpat kā uz Zemes saglabājas un ierakstās pagātnes notikumi, tāpat pastāv līdzās arī tagadnes un nākotnes notikumi. Vairākas “ apziņas piltuves “ ar laiku var būt dzēstas. Tas notiek tajos gadījumos, kad parādībai ir sniegta fiziskā un morālā palīdzība. ”Apziņas piltuves vecums nav zināms , izņemot tos gadījumus , kad par to pavēsta projekcijā esošās būtnes. Skaņa un apģērbs palīdz noteikt aptuveno “ apziņas piltuves “ laiku .
Kāpēc nav dzirdēti tādi gadījumi, kad cilvēki ir redzējuši izmirušos dinozaurus ? Vairums šo dzīvnieku taču ir gājuši bojā negaidītā nāvē. Tādas domas neved pie vienīgā sprieduma – izmaiņas Zemes garozā , pazemes slāņu noslāņošanās kaut kādā veidā kavē šo projekciju reālajā pasaulē, kaut gan šī “ierakstītā “ informācija par dinozauru traģisko bojāeju var pastāvēt virs Zemes gadu tūkstošiem. Pie atkārtotas Zemes garozas maiņas vai aktivizējoties Zemes magnētiskajam laukam, varbūt cilvēki spēs “redzēt “ tā laika traģiskos notikumus.
Vairāki gadījumi tomēr liecina par to, kad garu parādīšanās notiek apdzīvotās vietās un retāk uz laukumiem. Visbiežāk reģistrēto notikumu klāsts ir no 14 .gs.- 19. gs sākumam, kas liek pieņemt lēmumu par to, kad šajā laika posmā Zemes magnētiskais lauks , laiks un atmiņas starpslāņu veidošanās bija vispiemērotākā ,lai tiktu reģistrēti pagātnes notikumi.