Viens no cilvēces lieliskākajiem atklājumiem ir elektrība un tās izmantošana dažādām vajadzībām.
Lai arī elektrība tiek izmantota gadiem ilgi, tomēr uzdrošinos apgalvot, ka šis spēks joprojām ietver zināmu mistikas devu. Vispirms jau tāpēc, ka tas ir „neredzams”, taču spēj darīt lielas lietas. Zināms, ka elektrību izraisa potenciālu starpība. Zināms, ka elektrība tiek definēta kā elektronu plūsma. Zināms, ka elektrību izraisa magnētiskais lauks un otrādi. Taču – ja elektrība ir elektronu plūsma, kā tā plūst pārrāvumu vietās - cauri enerģijas avotam (baterijai, ģeneratoram)? Ja elektrībai ir savi „ierindas biedri” elektroni, vai tādi ir arī magnētismam – „magnetoni”?
Saglabājot šo nelielo misticisma plīvuru, padomāsim, kā un vai elektrības likumi attiecas uz cilvēka apziņu, auru, dzīvības procesiem un garīgo attīstību.
Esamība ir bezgalīgas enerģijas avots. Viss ap mums ir enerģija. Cilvēks atrodas šajā bezgalīgās enerģijas jūrā. Jautājums varētu būt – cik no šī potenciāla cilvēks kā būtne izmanto? Atbilde varētu skanēt – tik, cik atļauj cilvēka prāta ierobežojumi. Cilvēka prāts ir tas, kurš nosaka to Esamības sprieguma pakāpi, kurai cilvēks konkrētajā brīdī ir gatavs pieslēgties. Lūdzu lasītāju nepārprast – te neiet runa par prāta intelektu, spēju risināt matemātiskus uzdevumus vai spēlēt šahu. Te iet runa par prāta konkrētā brīža varēšanu iziet no pašizveidotiem rāmjiem, „kastītēm”. Šim jautājumam mēs vēl pieskarsimies raksta gaitā.
Tātad, cilvēks ir pieslēgts konkrētai Esamības sprieguma pakāpei, ko nosaka viņa prāta ierobežojumi. Velkot paralēles ar elektrības likumiem, līdzīgi kā elektriskajā ķēdē, cilvēkā ir jābūt pretestībai. Un tāda ir! To veido no vecākiem mantotie, savā dzīvē (arī iepriekšējās dzīvēs) iegūtie sasprūdušās enerģijas bloki, kas izpaužas attiecīgo čakru darbībā. Kā jau pretestībām pienākas, tās „noēd” daļu enerģijas. Pretestībām elektrību ķēdēs ir tendence silt. Ja pretestība tikai silst – var uzskatīt, ka zināmā mērā viss ir kārtībā. Ja pretestība sāk karst – elektriskajā ķēdē rodas problēmas. Bez tam šie bloki lielā mērā, mijiedarbojoties ar prātu, veido arī uzvedības modeļus un cilvēka attieksmi pret lietām un notikumiem.
Nu mums ir spriegums un pretestība. Izdalot pirmo ar otro, mēs iegūstam strāvu – cilvēkā plūstošo dzīvības enerģijas daudzumu, kas izpaužas „netveramajā” starojumā, acu mirdzumā, auras lielumā. Šo dzīvības enerģiju var nosaukt arī citā vārdā – Mīlestība. Aura kā cilvēka enerģijas plūsmas sekundāra izpausme varētu būt līdzībā savietojama ar magnētisko lauku elektrības plūsmas gadījumā.
Sasprūdušās enerģijas blokiem ir tendence piesaistīt no Esamības notikumus, kas tos aktivizē. Aktivizēts bloks rada vēl lielāku pretestību (līdzīgi tas būtu, kā elektriskās ķēdes pretestība, kas karstot rada vēl lielāku pretestību), veidojot slimību attiecīgās čakras ietekmes sfērā. Tā kā pretestība ir pieaugusi, dzīvības enerģijas plūsma cilvēkā samazinās. Cilvēkam tagad ir divi ceļi. Pirmais, visbiežāk lietotais ir tabletes (ekstrēmākos gadījumos – skalpeļa) ceļš. Pretestība tādējādi tiek normalizēta, viss atgriežas šķietami vecajās sliedēs, taču sasprūduma bloks ir palicis, kur bijis. Sekas ir uzveiktas, cēlonis ir palicis. Protams, bloks atkal turpinās piesaistīt notikumus, jo vēlas aktivizēties (baroties!).
Otrs ceļš kļūst arvien populārāks tieši pēdējā laikā, kad cilvēki ir sākuši saprast lietu kopsakarības – darbs ar sevi, lai saprastu slimības cēloni. Vistiešākajā veidā tas ir patiess garīgās attīstības ceļš. Cilvēkam, nonākot pie slimības cēloņa, enerģētiskais bloks tiek atbrīvots, samazinās čakru pretestība, cilvēkā sāk plūst lielāks dzīvības enerģijas daudzums. Paralēli tam parasti pazūd arī kāds no prāta ierobežojumiem (prāts pats lielā mērā ir piedalījies konkrētā bloka radīšanā), tiek atmesta attiecīgā „kastīte”, kā rezultātā cilvēks „pieslēdzas” lielākam potenciālam, paplašinās apziņa. Reizēm pat nepieciešams zināms laiks, lai cilvēks aprastu ar jauno enerģijas balansu.
Šajā modelī īpaša vieta ir tā saucamajām „mācekļu slimībām” – slimībām, kas pēkšņi parādās, uzsākot garīgas prakses vai tiekoties ar skolotājiem.
Šajos gadījumos cilvēkam primāri paplašinās apziņa, radot lielāka potenciāla pieejamību. Vai arī, tiekoties ar skolotāju, skolotāja aura kā „magnētiskais lauks” inducē cilvēkā lielāku „strāvu”. Attiecīgi cilvēkā sāk plūst lielāks enerģijas daudzums, ko pretestības vairs nevar „izturēt”. Pretestības sāk karst, izsaucot attiecīgas pašsajūtas. Literatūrā aprakstīts gadījums, kad Helēnai Rērihai, lai tiktu galā ar karstumu, nācies gulēt vannā ar ledu. Gadījumi ar mūķeņu pēkšņo pašsadedzināšanos attiecas tieši uz to pašu – vērtību idealizācija paver ceļu apziņas potenciālam, kamēr čakru pretestības palikušas turpat, kur tās ir. Elektrības ķēdē pretestībā izdalās enerģija, kas līdzvērtīga strāvas kvadrātam pareizinātu ar pretestības lielumu. Lielais apziņas potenciāla pieaugums rada strāvas pieaugumu, kas pretestību sakarsē līdz degšanai. Tas notiek tiešā veidā! Tāpat tiešā veidā karstumu rada iekaisumu procesi un sāpes.
Nevar neatzīmēt šī laika īpatnējo iezīmi – Esamības potenciāla aktivizēšanos. Šīs aktivizēšanās ietvaros cilvēki pastāvīgi tiek pakļauti lielāku potenciālu spriegumam, kā rezultātā pretestības liek sevi manīt. Pēkšņi ne no šā, ne no tā mēs sajūtamies slikti. Par to nav ko brīnīties, jo tas pieder pie laikmeta iezīmēm. Katrs mēs kādu „nezināšanu” sevī nēsājam un tādējādi kāds ikdienas skrējiens pēkšņi un negaidīti tiek pārtraukts ar palikšanu gultā ar agrāk nesastaptiem simptomiem.
Atsevišķs stāsts ir par Skolotāju slimībām. Par tā šeit nerunāsim, jo Skolotāju apziņa strādā citās kategorijās. Skolotājam var būt savādāka attieksme pret savu fizisko ķermeni, turklāt Skolotājs spēj paņemt sev skolnieka enerģētiskos blokus un slimības.
Kas tad būtu cilvēka dzīves uzdevums un vai dotā modeļa ietvaros tādu vispār iespējams definēt?
Ja cilvēkam izdodas atbrīvot visus enerģētiskos blokus(lasi – attīrīt čakras), pretestība pazūd. Elektriskajā ķēdē, pazūdot pretestībai, notiek īssavienojums. Cilvēka pilnīgas realizācijas gadījumā, acīmredzot, mēs varam runāt par to pašu. Kundalīnī enerģija no saknes čakras bez kavējumiem sasniedz vainaga čakru. Austrumos to sauc par Šivas savienošanos ar Šakti. Auras starojums kļūst sevišķi spēcīgs, cilvēka apziņa iegūst bezgalības dimensiju, jo „kastīšu” kā tādu prātam vairs nav. Prāts atrodas vienotībā ar Esamību; alegoriski, ūdens no galda glāzes ir saplūdis ar okeānu.
No teiktā izriet, ka cilvēka garīgās attīstības ceļš vienā no daudzajiem aspektiem nav nekas cits, kā čakru attīrīšanas ceļš. Apzināti vai neapzināti to dara ikviens no mums, jo enerģētiskie bloki paši piesaista karmiskas situācijas, lai pievērstu sev uzmanību. Parasti tas nav patīkams process, jo rada daudz ciešanu. No vienas puses, tas liek cilvēkam it kā „noslīkt” ikdienas problēmu risināšanā, pazaudēt saiti ar savu dvēseli. No otras puses, tieši ciešanas un situāciju „zibens spērieni” ir tie, kas liek cilvēkam attapties un nonākt pie atklāsmēm, ka bez laicīgajām un nemitīgi mainīgajām lietam ir arī kaut kas pārlaicīgs un mūžīgi nemainīgs.
Vienā no interpretējuma variantiem par to runā latviešu Daina:
Sper, Pērkoni, avotā
Līdz pašam dibenam.
Tur noslīka Saules meitas,
Zelta kannas mazgādamas.
Cilvēka dvēsele ir viens no Saules meitu simboliem Dainās. Zelta kannu [vienu no] nozīmēm atklājusi dziesminiece Solvita Lodiņa – tās ir cilvēka čakras. Ejot neapzinātās attīstības ceļu (lasi – „mazgājot” čakras), cilvēks savu saiti ar dvēseli „noslīcinājis” apkārtējo notikumu ņirbā un nepieciešams satricinošs pērkona spēriens „līdz pašam dibenam” (apakšējā jeb saknes čakra atbild par izdzīvošanu un tās problēmām, tās pārmērīga aktivitāte ir lielā mērā „vainīga” pie tā, ka enerģija sasprūst tur, zaudējot spēju celties augšup), radot plaisas cilvēka saveidotajā monolītajā „kastīšu” struktūrā.
Raksta sākumā tika runāts par prāta ierobežojumiem un prāts tika padarīts bezmaz vai par galveno vaininieku cilvēka [ne]spējai piekļūt Esamības enerģijas potenciālam. Paradokss slēpjas apstāklī, ka tas tā patiešām ir un reizē arī nav. Tas ir tiesa, ka prāts ir sakrājis un glabā ierobežojumus, kuriem varītēm mēģina pieķerties, mēģinot sevi kā ūdens glāzi uz galda padarīt par centrālo un galveno visā Okeānā. Nereti jaunu zināšanu apguve prāta „kastīšu” sieniņas padara vēl biezākas. Tāpēc daudzi skolotāji aicinājuši būt uzmanīgiem ar informācijas krāšanu. Krišnamurti ir teicis: „Zināšanas ir atkarība, līdzīga alkoholam; zināšanas nesniedz izpratni. Zināšanas var apgūt, turpretim viedumu nevar; lai sasniegtu viedumu, jāatbrīvojas no zināšanām. Zināšanas nevar iemainīt pret viedumu, taču cilvēks, kurš paslēpies zināšanu patvērumā, vairs neuzdrošinās to pamest, jo vārdi baro viņa domas un domāšana sniedz viņam baudu. Domāšana ir pieredzēšanas kavēklis, bet bez pieredzēšanas viedums nav iespējams. Zināšanas, idejas un ticība stāv viedumam ceļā.”
Ješua ir teicis: „Tas, kurš zina visu, bet nepazīst pats sevi, nezina neko.” (Tomasa evaņģēlijs 67).
Taču no otras puses, prāts ir ne tikai lielisks instruments ikdienas problēmu risināšanā, bet arī cilvēka realizācijas piepildītājs – acīmredzot, tikai caur prātu iespējams stāvoklis, ko simboliski attēlo čūskas iekošanās savā astē: apzināšanās, kas pati sevi apzinās.
Ja cilvēka mentālais lauks ir vājš, pretestību vardarbīga samazināšana noved pie strāvas lieluma, ar kuru prāts var būt negatavs asimilēt. Cilvēks it kā apzināti iet garīgo ceļu, kaut ko praktizē, tiekas ar „stipriem” cilvēkiem, taču rezultātā „nojūdzas”.
Imantam Ziedonim ir lielisks apzīmējums cilvēka attīstībai – paškopšana. Aicinu lasītāju izgaršot gan tā skanīgumu, gan jēgu. Kopšanā kā tādā ietilpst arī tīrīšana. Paškopšana tātad ietver „paštīrīšanu”. Kas varētu paškopšanā ietilpt? Manuprāt, pietiktu ar trīs lietām, kam šajā „zāļu skapītī” stāvēt:
1) Mācīšanās. Mācīšanās nenozīmē tikai krāt informāciju. Protams, lasīšana ir svarīga lieta un pasaulē labas literatūras ir daudz. Taču ar to vien mācīšanās nebeidzas. Ir jātiekas ar cilvēkiem, ir vērts pabraukāt pa semināriem un nemitīgi gan sevi, gan viss apkārtējais JĀVĒRO. Vērošana sniedz bezgalīgu iespēju mācīties, jo faktiski visas Esamības „redzamās” izpausmes atrodas mums apkārt. Vērojot var atrast kopsakarības starp „redzamajām” izpausmēm un ne tikai saprast, ka aiz „redzamajām” izpausmēm stāv „neredzamās”, bet arī izprast, kā šīs „neredzamās” izpausmes darbojas. Turklāt mācīšanās stiprina mentālo lauku. Garīgu prakšu apgūšana ar pieder pie mācīšanās. Viens no Latvijas dziedniekiem ir lieliski pateicis: „Mācīties nozīmē mainīties”.
2) Meditēšana. Meditēšana ļauj laiku pa laikam izkāpt no prāta rāmjiem un – paradokss – šādi prātam paveras durvis jaunu atziņu, jaunu ideju iegūšanai. Turklāt, meditācija iemāca cilvēkam APZINĀTIES – tā ir lieta, kas ir pamatu pamatā nenošķirtībā no Esamības. Caur apzināšanos var sevī ieraudzīt enerģētiskos blokus, ko mēs šeit devējam par pretestībām. Uzveikt redzamu ienaidnieku ir daudz vieglāk nekā neredzamu.
3) Kalpošana. Kalpošana nozīmē nesavtīgi dot tālāk to, kas plūst pāri sava kausa malām. Šis ir svarīgs nosacījums – cilvēkam ir pašam jābūt ar pilnu kausu, lai varētu dalīties ar citiem. Pretējā gadījumā - ja cilvēks nespēj palīdzēt sev, kā gan viņš var palīdzēt citiem? Ja cilvēks nemīl sevi, kā gan viņš var mīlēt savu tuvāko, mīlēt citus? Dzīvot ar pilnu kausu ne vienmēr nozīmē pārticību. Mēs labi zinām, ka laime nav naudā. Kalpošana ļauj MAZINĀT EGO.
Lai arī šie trīs elementi te ir uzrakstīti konkrētā secībā, tie visi ir vienlīdz svarīgi. Viņi ir savstarpēji papildinoši, viņi atrodas tādā kā savstarpējā simbiozē. Ego samazināšana kalpošanas procesā palīdz meditēt, savukārt meditācija palīdz mācīties (īpaši – ievērot „redzamo” lietu kopsakarības un izprast „neredzamo” lietu manifestēšanos „redzamajās”), mācībās iegūtās zināšanas un atziņas palīdz kalpot.
