Anomālās zonas.7

1.Dievu vārti atvērsies!

Peru Dienvidos, netālu no Puno pilsētas, Hai Marka kalna piekājē vēl nesen dzīvoja cilvēki. Tagad bijušā ciema vietā ir palikušas tikai pussabrukušas mājas, kuras aptver milzīgas nezāles. Kāpēc cilvēki pametuši savas dzīvesvietas?

Rodas iespaids, ka vietējie iedzīvotāji pilnīgi vienlaicīgi ir pametuši savus mitekļus. Varbūt viņus no iedzīvotajām vietām izdzinusi kāda dabas kataklizma?

Reiz tūristu grupa no Arizonas štata (ASV), kas vēroja Puno apkārtni un jūsminājās par gleznainām ainavām, ieinteresējās par pamestā ciemata likteni. Ieradušies Puno, tūristi sākumā iztaujāja pilsētniekus, lai uzzinātu par notikumiem, kas ciematā risinājušies pirms desmit gadiem. Tas, ko tūristi dzirdēja, pārspēja visfantastiskākās versijas.


Hosē Rodrigesa stāstījums

Neliela Puno suvenīru veikala īpašnieks Hosē Rodrigess ciemu, kas atradās pie Hai Marka kalna, pameta pirms desmit gadiem.

Hosē stāsta: «Dzīvot tur kļuva neiespējami. Mēs jutāmies tā, it kā dzīvotu vulkāna virsotnē: ik pa laikam zeme zem kājām sāka vibrēt. Šķita, ka tūdaļ sāksies zemestrīce, taču nekas nenotika. Reiz mana sieva Marī pamodās nakts vidū un dzirdēja bērnu balsis. Radās iespaids, ka kaut kādi bērni stāvēja tieši zem mūsu logiem un dziedāja dīvainu dziesmu, piespēlēdami indiešu bungas. Mēs metāmies pie logiem, taču ārā neviena nebija. Mēs nepaspējām atģisties, kā pēkšņi mūsu istabas vidū parādījās izgaismota lode, kuras iekšienē bija skaidri redzams dzīvnieks, kurš bija līdzīgs lielam spalvainam sunim ar degošām acīm. To ieraudzīdama, Marī paģība.»

Pakāpeniski Rodrigesa runa kļuva arvien emocionālāka. Šķita, ka viņš no jauna pārdzīvoja šausminošos notikumus. Noskaidrojās, ka anomālo parādību aculiecinieki bija visi ciemata iedzīvotāji. Daudzi mājās redzēja spokus, kuri bieži uzvedās visai agresīvi – tie sekoja mitekļu saimniekiem, kontrolēdami katru viņu soli. Dažreiz visās mājās vienā brīdī sāka mirgot gaisma, līdz tā izdzisa pavisam. Šajos brīžos ēku sienas vibrēja, gaiss kļuva mirdzošs, un varēja saskatīt, kā tas pārvietojās. Mājsaimniecības priekšmeti, kuri tika uzskatīti par pazaudētiem, pēkšņi uzradās visnegaidītākajās vietās. Dažreiz bija dzirdami stipri sitieni pa māju durvīm un sienām, taču tie neatstāja nekādus bojājumus.


Ugunīgās lodes upuri

Ciemata ielās ik pa laikam parādījās cilvēki un dīvaini dzīvnieki, kurus agrāk neviens šeit nebija redzējis. Reiz Marī pie viena šāda svešinieka vērsās ar jautājumu, taču cilvēks pagāja viņai garām gluži kā tukšai vietai.

Turpina Rodrigess: «Skaidrs, ka tas viss nevienam nepatika. Bet cilvēki cieta, tāpēc, ka nevēlējās pamest dzimtās vietas un doties uz nekurieni. Taču vienreiz notika kas tāds, ka mēs visi vienlaicīgi savācām savu iedzīvi un devāmies kur kurais…

Kādā vasaras vakarā zeme atkal sāka drebēt, bija dzirdama neparasta gaudoņa, un virs kokiem parādījās spilgti oranža lode. No lodes izlauzās spilgts stars, kas apspīdēja vairākas mājas. Cilvēki, kuri izskrēja no saviem mitekļiem, klusēdami stāvēja un vēroja neparasto parādību. Pēc 15 minūtēm lode pazuda tikpat negaidīti kā parādījās. Nākamajā dienā ciemata iedzīvotāji runāja tikai par to vien, bet vakarpusē izrādījās, ka to cilvēku, kuri trāpījās «debess prožektora» staru ceļā, ādai ir zaļa nokrāsa un tā izraisa niezi. Pēc noteikta laika ādā parādījās tulznas, kas lobījās nost, atstādamas strutojošas brūces. Cilvēki bija spiesti doties uz Puno pilsētas slimnīcu, kur mediķi neizpratnē tikai plātīja rokas – nekad agrāk viņiem nebija nācies saskarties ar tik dīvainu slimību, kas nepakļaujas ārstēšanai.

Pēc mēneša cietušie, uz kuriem jau bija baismīgi skatīties (viņu āda un muskuļi krita nost, dzīvi cilvēki puva), sāka mirt. Pēc ugunīgās lodes pēdējā upura nāves visi ciema iedzīvotāji steidzīgi pameta savus mitekļus.»


Anomālā zona ASV dienvidrietumos

Tūristi, noklausījušies Hosē Rodrigesa stāstījumu, aprunājās un nolēma būt «tālāk no grēka» – viņi šīs vietas vairs neapmeklēja. Un tomēr starp viņiem bija cilvēks, kurš pret aculiecinieka stāstīto attiecās citādi. Izrādījās, ka tas ir anomālo zonu pētnieks profesors Harijs Hopkins. Ne vienu gadu vien viņš ir pavadījis, pētot «nāves vietu», kas atrodas netālu no nelielas pilsētiņas Sedonas, ASV dienvidrietumos. Tur viņam pašam ne reizi vien ir nācies vērot neparastas parādības. Tās bija noslēpumainas spīdošas lodes; gaisma, kas no debesīm virzījās uz zemi vai trokšņi pazemē, gaisa neparasta jonizācija, pasakaini ragaini briesmoņi ar degošām acīm…

Interesantākais ir tas, ka Hopkinam kopā ar pētnieku grupu izdevās noskaidrot, ka Sedonas apkārtnē atrodas savdabīgi vārti starp dažādām dimensijām vai paralēlām pasaulēm, kas noteiktā laikā atveras. Ja šajā mirklī līdzās vārtiem atrodas cilvēks, tad viņš, sperot soli citās dimensijās, var pazust bez vēsts. Šis rajons ir ieguvis Sedonas Portālu nosaukumu. Pētnieki, kuri šeit ir strādājuši, zina, ka šajā vietā diezgan bieži nolaižas lidojošie sķīvīši. Fotogrāfijās, kas uzņemtas pie Portāliem, ir fiksētas dzeltenas un oranžas lodes, mazi spīdoši punkti, kas ar pārtraukumiem izveido vienu vai otru spocīgu ornamentu un objekti, kuru fotografēšanas brīdī kadrā nebija…


Dievu vārti

Iepazinies ar Rodrigesa stāstu par dīvainiem notikumiem, kas risinājušies Puno apkārtnē, profesors Hopkins saprata, ka runa ir par anomālo zonu, kas ir visai līdzīga Sedonas Portāliem. Spriežot pēc visa, arī šeit, Peru dienvidos, laiku pa laikam atveras tunelis, kas mums ierastās dimensijas savieno ar kādu paralēlo pasauli.

Drīz tūristi devās atpakaļ uz ASV. Hopkins brauca kopā ar grupu, bet pēc gada atgriezās. Viņa uzmanību saistīja dīvainā zona pie Hai Marka kalna. Ciemats, kurā dzīvoja Rodrigess ar sievu, nebija Hopkina ekspedīcijas gala punkts. Pētnieks juta, ka šajos kalnos ir jāatrodas dabiskiem akmens krāvumiem, kas atgādina Sedonas Portālus. Un tik tiešām – 37 kilometru attālumā no Puno pilsētas, kādā klintī, viņam izdevās atrast veidojumu, kas atgādina aptuveni 50 kvadrātmetrus lielu akmens sienu ar taisnstūrveida padziļinājumu centrā.

Bet Hopkinu sagaidīja vilšanās: atgriezies Puno, viņš vietējai varai ziņoja par savu atklājumu, taču viņam atbildēja, ka to jau ir atklājis pētnieks Mamani. Pat vēl vairāk, pilsētas varas pārstāvji zinātniekam izstāstīja vairākas vietējās leģendas par Dievu vārtiem, caur kuriem Peru senie iedzīvotāji varēja nokļūt viņu valstī. Viņi gāja caur burvju vārtiem, kontaktējās ar augstākiem spēkiem, bet pēc atgriešanās dalījās ar pārējiem iegūtajās zināšanās. Pēc nostāstiem, daudzi no tiem, kas pabijuši aiz Dievu vārtiem, kļuva nemirstīgi.


Dievi atgriezīsies

Neskatoties uz vilšanos, ka viņš nekļuva par pirmatklājēju, Hopkins uzskatīja savu ekspedīciju par veiksmīgu. Vispirms viņam izdevās atjaunot zinātnieku interesi par šo anomālo zonu. Turklāt pirms atgriešanās Hopkins guva daudzus interesantus novērojumus. Izrādījās, ka, ja pieliek roku pie Dievu vārtiem, var sajust vieglu vibrāciju un vieglus dūrienus ādā. Dažreiz līdzās vārtiem no pazemes sāk skanēt klusa mūzika…

Pēc vienas no leģendām, ko Harijs Hopkins dzirdēja Puno, reiz vārti atvērsies un Dievi varēs atgriezties pie zemes iedzīvotājiem, lai dzīvotu līdzās viņiem un aizsargātu viņus no dažādām likstām. Tādas leģendas pastāv daudzām pasaules tautām. Pagaidām neviens nevar pateikt, kur šajās leģendās beidzas fantāzijas un sākas realitāte.

2.Noslēpumainā migla

Krievijā ir Sengilejas pilsēta, kas atrodas Uljanovskas apgabalā. Ar ko gan šī vieta ir slavena ufologu aprindās?

Lieta tāda, ka tai līdzās, uz viena no ceļiem atrodas dīvaina anomālā zona, kurai pasaulē nav analogu. Šī vieta lielo popularitāti ieguva ar to, ka tajā uzrodas noslēpumaina migla. Kad zonā ik pa laikam parādās migla, tad visi vietējie iedzīvotāji zina: iziet no miglas aptuveni 300 metru lielā iecirkņa nav iespējams, kaut arī iet pa pilnīgi taisnu ceļu, kuram nav atzaru.

Protams, ka var neiet pa ceļu, bet nogriezties un iet pa lauku, taču no tā nekas nemainās. Nelaimīgais ceļinieks vienalga nonāks tajā punktā, no kura sācis savu gaitu. Cilvēki, kas iebraukuši šajā zonā, kā likums, šīs dīvainās parādības iespaidā nokļūst šoka stāvoklī. Savukārt vietējie, kuri zina par šīs vietas īpatnībām, nemaz nemēģina turpināt ceļu – viņi nogaida, kad migla izzudīs.

Pagaidām šim fenomenam nekāds skaidrojums nav atrasts, lai gan kaut kas līdzīgs notiek arī citās pasaules vietās. Kas lai zina, varbūt Uļjanovskas apgabala dīvainajai miglai piemīt tādas īpašības, kas rada telpas un laika nobīdes?

3.Vai kapsētās viss mierīgi?..

Katrai pilsētai ir sava vēsture un savi mistiskie noslēpumi. Lūk, daži gadījumi, kas saistīti ar Pēterburgas kapsētām.

Maloohtinskas kapsētai, kas ir burvju, alķīmiķu un pašnāvnieku atdusas vieta, jau sen piemīt nelāga reputācija. Aculiecinieki apgalvo, ka dažkārt baltajās naktīs var novērot zaļganu gaismu, kas lēni pārvietojas virs kapiem. Taču izrādās, ka šeit notiek daudz dīvainākas un baisākas lietas.

Sankt-Pēterburgas iedzīvotājs Aleksandrs Potapovs gulēja slimnīcā un dzirdēja kādu stāstu no palātas biedra, kurš pārcieta miokarda infarktu. Aleksandrs apsolīja dzirdēto nevienam nestāstīt, taču uzzināja, ka palātas biedrs no 12. stāva balkona devies mūžības apskāvienos. Tāpēc viņš lauza solījumu, lai arī citi uzzinātu par neparastajiem notikumiem.


Dārgumu meklētāji

«1992. gadā mūsu rūpnīcā notika štatu samazināšana, un mēs ar Maksimu atradāmies «aiz borta». Vairāk kā trīs mēnešus meklējām darbu valsts uzņēmumos un privātās firmās. Taču atrast darbu 48 gadu vecumā neizdevās. Tad arī mēs nolēmām nodarboties ar visai neparastu lietu – dārgumu meklēšanu pamestos kapos. Sākumā bija bail, taču ar laiku pieradām un baidījāmies tikai no tā, ka nonāksim milicijas redzeslokā. Darbs izrādījās diezgan ienesīgs: atrastos auskarus, brošas, gredzenus mēs nodevām lombardā vai antikvariātā.

Pēdējā laikā visvairāk darbojāmies Maloohtinskas kapsētā. Esam saskatījušies šeit viskautko. Klusās Mēness apspīdētās naktīs vairākkārt esam redzējuši spokus. Vienreiz virs kapiem pārvietojās zaļas ugunis. Divreiz kļuvām par lieciniekiem sātanistu saiešanām. Turpat, Maloohtinskā, mēs nejauši iepazināmies ar profesionālu dārgumu meklētāju. Viņu sauca Aleksejs, un viņš piedāvāja strādāt kopā.

– Man ir speciāla iekārta, – stāstīja Aleksejs, – ar kuru var noteikt, vai zārkā ir dārgumi, lai kaps nebūtu jārok veltīgi. Apsolu, ka kļūdu nebūs».

Kapu izrakšana turpinās

Trijotne nolēma «strādāt» kopā. «Aleksejs no portfeļa izvilka savu iekārtu, kas bija līdzīga tortes kastei, un pieskrūvēja tai hokeja nūjas formā izliektu stieni, kuru vadīja virs kapa. Agregāts klusu pīkstēja. Aleksejs piegāja pie nākamā kapa – tas pats rezultāts. Tikai virs piektā kapa iekārtas izdotā skaņa mainījās.

– Jārok šeit, – sacīja «meistars».

Mēs ar Maksimu ātri aizrakāmies līdz zārka vākam un ar tūristu cirvīti to nobīdījām malā. Paspīdinājām lukturīti, ieraudzījām kaulus un kleitu, virs kuras paspīdēja kaklarota. Vēl atradām gredzenu ar gaiši zilu akmeni un masīvu zelta gredzenu. Aleksejs paņēma tikai gredzenu ar akmeni.

Vēlāk mūsu darbs gāja kā pa sviestu. Kompanjona iekārtai varēja uzticēties. Mēs vienmēr atgriezāmies ar bagātīgu «ražu». Lielākā laupījuma daļa tika mums ar Maksimu. Aleksejs ņēma tikai sīkumus: gredzenu ar hieroglifiem, parastus auskarus, sudraba gredzenu… Tāds dāsnums mums bija neizprotams. Vienreiz mēs viņam uzprasījām, kāpēc viņam vajadzīgi šie krāmi. Neiedziļinoties sīkumos, Aleksejs paskaidroja, ka nodarbojas ar melno maģiju, bet priekšmeti vajadzīgi darbam. Vairs nekad mēs viņam jautājumus neuzdevām.


Liktenīgais gājiens

Vienā no Maloohtinskas gājieniem Aleksejs mūs aizveda pie kapa, pie kura slējās neliels granīta obelisks. Sākumā viņš visu «iztaustīja» ar iekārtu, bet vēlāk sāka čukstēt kaut kādus buramvārdus. Mēs gaidījām. Mēnesi tikmēr aizsedza mākoņi un iestājās kosmiskā tumsa – nebija redzams pilnīgi nekas.

– Viss, – noteica Aleksejs, – var rakt. Lukturu gaismā mēs draudzīgi ķērāmies pie lāpstām un pavisam ātri tikām līdz zārka vākam. Maksims ar iestrādātu kustību pabīdīja malā vāku.

Pēkšņi bija dzirdami neciešami skaļa gaudošana, un kāds milzīgs spēks mūs visus izrāva ārā no kapa bedres. Pret kādu akmeni es stipri sasitu ribas. Apkārt viss dārdēja un kauca kā gigantiskas virpuļvētras epicentrā. Man gandrīz pārplīsa bungādiņas. Tikpat pēkšņi viss apklusa.

Es gulēju zemē un ar šausmām gaidīju, kas notiks tālāk. Viss bija kluss. Piecelties nespēju. Kaut kas neredzams, bet auksts un dzīvs mani spieda pie grunts. No bailēm un sāpēm es zaudēju samaņu. Atģidos agri no rīta.

Mani biedri gulēja piecu metru attālumā pilnīgi nedabiskās pozās. Rāpus es tiku līdz Maksimam un sastingu: viņa galva bija gandrīz norauta no ķermeņa. Viņa acis bija plati atvērtas un necilvēcisku ciešanu pilnas. Aleksejs arī bija miris. Viņam bija sagriezts kakls».

Neatceroties sevi un nejūtot kājas, es skrēju un atģidos tikai mājās. Sieva stāstīja, ka biju pilnīgi pārvērties. Mēnesi pēc šī gadījuma es nokļuvu psihiatriskajā slimnīcā. Iznācu un dabūju infarktu. Es vairs nevarēju gulēt. Mani pārņēma sajūta, ka kāds manī ir iemiesojies un mani gaida ellē. Vairs nespēju pretoties, esmu pilnīgā izmisumā».


Notikumi Maloohtinskas kapsētā

Pēc šī stāsta noklausīšanās Aleksandrs Potapovs sāka vākt informāciju par Maloohtinskas kapiem, kas izvietoti netālu no Novočerkaskas prospekta, dzīvojamā kvartāla dziļumā. Tik tiešām, kapsētai jau izsenis bija mistiska slava. Maloohtinskas kapi dibināti 1740. vai 1760. gadā. Zināms tas, ka tā ir visvecākā vecticībnieku kapsēta Pēterburgā. Glabāšana šeit beidzās 1946. gadā, un kapi tika slēgti. Jau vairāk kā 200 gadus kapsētā saiešanas rīko sātanisti. Starp kapiem līdz šai dienai sastopami uzbērumi ar asins pēdām un zīmējumiem: piecstarainām zvaigznēm, uz kurām uzlikti krusti.

Tuvējo namu iedzīvotāji stāsta, ka 1995. gada ziemā vilkatis šeit saplosījis sešus suņus un desmitu kaķus. Vēlāk pie kādreiz ievērojamā pirmās ģildes tirgoņa un burvja Skrjabina melnā marmora obeliska tika atrasts nocirsts cilvēka pirksts. Starp melnās maģijas speciālistiem klīst ticējums, ka Skrabinu ģimenes kapiem piemīt īpašība izārstēt pat no visbaismīgākajām slimībām. Ivana Kupalas naktī jāaiziet pie kapa, jānometas ceļos un trīsreiz jānoskaita lūgšana «Tēvs mūsu». Stāsta, ka vairāki cilvēki, kas veikuši šo apšaubāmo procedūru, ir izārstējušies pat no onkoloģiskām slimībām.


Mūka Prokopija izdarības

Ar mistiskiem notikumiem ir pazīstama vēl viena Pēterburgas kapsēta – Nikoļska. Septiņdesmito gadu sākumā tur dzīvoja mūks Prokopijs. Viņš kontaktējies ar tumšajiem spēkiem un sasirgušos ārstējis ar dažādām «zālēm», kas pagatavotas no mirušo kaulu pulvera, kas sajaukts ar pretīgām vielām. Tie, kas tuvu pazina «dziednieku», apgalvo, ka reiz pie viņa ieradies sātans un piedāvājis darījumu – mūžības eliksīru apmaiņā pret mūka dvēseli. Pārbaudījums parastam mirstīgam bijis pārlieku liels, un Prokopijs savu darījumu apstiprinājis ar parakstu.

Pēc vienošanās kulta kalpotājam Lieldienu naktī vajadzēja piesiet pie krusta grēcinieci, izdurt viņai acis, nogriezt mēli un tekošās asinis savākt baznīcas kausā. Visu to viņš arī izdarīja ar kādu vieglas uzvedības sievieti, kuru, īpaši nepiepūloties, savāca pie viesnīcas «Maskava». Pēc tam Prokopijam vajadzēja 666 reizes nolādēt Visaugstāko un līdz debess spīdekļa ausmai iztukšot kausu ar asinīm. Taču mūks nepaspēja – ar oranžu gaismu zaigoja uzlecošās saules stari. «Dziednieka» smirdošās mirstīgās atliekas, kas bija pilnas ar maziem kustīgiem tārpiem, atrada līdzās šausmīgi sakropļotajam prostitūtas līķim. Aculiecinieki stāsta, ka mūka labā kāja bijusi kā kaķim.

Pēc šī notikuma kapos bieži var sastapt lielu, melnu kaķi ar sirmu bārdiņu pie apakšžokļa. Bijuši gadījumi, ka viņš meties virsū cilvēkiem un mēģinājis negaidīti pārsteigtajiem pārgrauzt rīkli.

Var piebilst tikai to, ka kapu apgānītājus un melnās maģijas lietpratējus gaida bargs sods. Tāpēc ar šīm nodarbēm labāk neaizrauties.
4.Nāves ielejas Krievijā
Cilvēki, kuri interesējas par paronormālajām parādībām, par nāves ielejām būs dzirdējuši ne reizi vien, jo tās atrodas abās Zemes puslodēs. Šoreiz ielūkosimies šādās anomālās zonās, kas atrodas mums netālajā Krievijā, tiesa gan tās austrumu daļā.

Pļava bez augu pasaules

Pagājušā gadsimta 30-tajos gados kolhoznieku brigāde no Bratskas uz Kovu, kas atrodas netālu no Angāras, pārdzina liellopu baru. Kārtējā pārbaudē tika konstatēts, ka trūkst divu govju. Divi no dzinējiem devās dzīvniekus meklēt. Pēc neilga laika bija dzirdami satraukti suņu rējieni. Dzinēji devās rējienu virzienā un izgāja pie apaļas pļavas, kurā nebija nekādu augu. Tās diametrs bija aptuveni 100 metri. Uz melnzemes uzskrējušie suņi, iespieduši astes starp kājām, steidzīgi atgriezās atpakaļ. 15 – 20 metru attālumā no kokiem, uz it kā izdedzinātās zemes, atradās abu govju mirstīgās atliekas, bet nedaudz tālāk – vairāki miruši putni.

Sātana kapsēta

Vecākais dzinējs, kurš bija arī pieredzējis mednieks, strauji apstājās un sacīja: «Stāt! Tālāk iet nedrīkst! Tā ir «Sātana kapsēta». Uzliksi kāju uz plikās zemes – nāve!»

Pļava tik tiešām radīja šausmas: uz zemes bez mirušajām govīm bija redzamas arī citu taigas dzīvnieku mirstīgās atliekas, kā arī kaulu kaudzītes. Koku zari, kas noliecās virs pļavas, bija pārogļoti – it kā tikko līdzās būtu noticis ugunsgrēks. Suņi, kuri pļavā atradās mazāk par minūti, pārstāja ēst, kļuva kaulaini un drīzumā nomira.

Mednieks izstāstīja, ka šajā pļavā bieži aiziet bojā tur ieklīdušie mājdzīvnieki. Viņu līķus izvelk ar āķiem, kas iesieti striķos. Mirušo govju gaļa ir nedabiski spilgtā sarkanā krāsā, un to nedrīkst lietot uzturā. Ilgdzīvotāji šo pļavu sauc par «nāves ieleju», «sātana kapsētu» un visu laiku cenšas to iežogot ar izturīgu sētu, taču neviens pļavas tuvumā nespēj ilgi uzturēties.

Jauni upuri

Iepriekšminētais gadījums tika aprakstīts presē 1983. gadā. Pēc tam desmitiem, ja ne simtiem pašdarbniecisku ekspedīciju no visdažādākajām vietām devās šīs pļavas meklējumos. Šāda rīcība radīja jaunus upurus.

Tālos austrumos dzīvojošie anomālo parādību pētnieki, kuri paši ilglaicīgi ir meklējuši «nāves ieleju», stāsta, ka pagājušajos gados pļavas meklējumos bojā gājuši vairāki desmiti cilvēku, tostarp veselas grupas. Te gan jāpiezīmē, ka tas nav noticis pašā pļavā – nesagatavotajiem pilsētniekiem smagie Sibīrijas taigas apstākļi izrādījušies nāvējoši. Daudzus šī vieta saista ar to, ka 400 kilometru attālumā uz ziemeļiem atrodas Tungusas sprādziena epicentrs.


Tikpat noslēpumains ezers

Ap to pašu vietu Jakutskas taigā netālu no Viluiskas atrodas ļoti līdzīga vieta – «nāves ezers» Kahinaidahs. Virs tā tumšā ūdens ir «nokārušās» atbaidoša izskata klintis. Ezera krasti ir pilni ar kritušiem kokiem, ogļu un apdeguša māla kaudzēm. Tagadējo jakutu senči par šo ezeru ir stāstījuši atbaidošus notikumus.

Ezera krastos bieži tika atrasti miruši brieži, suņi un citi dzīvnieki. Pa retam arī kāds noklīdis mednieks pārvērtās kaulu kaudzītē.

Vietējā leģenda vēsta, ka reiz pie ezera atnācis zvejnieks un iemetis tajā tīklu. Tad savu darbību sākuši ļaunie gari – melnais ūdens sācis putoties un vārīties, nezin no kurienes nācis ellišķīgs troksnis, pret debesīm virzījušās gaiši zilu liesmu mēles. Zvejnieks nobijies un aizbēdzis, bet, kad atgriezies un izvilcis tīklu, tas bijis pilns ar vārītām zivīm!


Pazemes ugunsgrēks

Šajā noslēpumainajā vietā vairākkārt ir strādājuši ģeologi. Viņi noskaidrojuši, ka ezers radies gigantiska pazemes ugunsgrēka vietā. Pirms dažiem tūkstošiem gadu 50 metru dziļumā aizdegušās akmeņogles. Tās sadegušas, augsne iesēdusies, un izveidojušos «katlu» aizpildījis gruntsūdens. Dobumos, kas izveidojušies zem ezera, atrodas gāze. Kad šai pazemes gāzes krātuvei klāt tiek liesma, gāze aizdegas un izveidojas ūdens tvaiki, kas rada gigantiskus sprādzienus.

Tā sprādziena vilnis gāza kokus un no ezera dzelmes svieda ārā apdedzinātu mālu. «Ļaunais pazemes gars» ilgi trakoja un virs ezera «izsvieda» uguns un tvaika stabus.

Pa plaisām ārā nākošā gāze uzkrājās ezera katlienē un nogalināja visu dzīvo, kas trāpījās pa ceļam.

Vieta Kamčatkā

Vēl viena «nāves ieleja» atrodas Kamčatkā, bīstamā attālumā no Kronockas rezervāta ģeoloģiskajiem un tūristu objektiem. Tā ir geizeru ieleja pie Uzonas vulkāna kalderas. Vieta, kurā atrod mirušus dzīvniekus, atrodas Geizeru upes augštecē, Kihpiničas vulkāna pakājē. Tās garums ir aptuveni divi kilometri un platums 200 – 300 metru. Augu valsts tajā tikpat kā nav, ielejas nogāzes ir noklātas ar sniegāju.

Agrāk no Kamčatkas «nāves ielejas» pētījumiem zinātnieki atteicās: «Kas gan tur īpašs? Līdzās atrodas geizeri un vulkāni – visdrīzāk, ka putni un dzīvnieki ir saindējušies ar gāzēm, jo īpaši tāpēc, ka ielejā ir fiksēta sēra izdalīšanās.»

Taču lielākā daļa mirušo putnu un dzīvnieku atradās nelielā (50 x 100 metri) ieplakā, kas ir tiešā sasaistē ar Geizeru upes gultni. Kā lai izskaidro tādu dzīvnieku kā lāču un āmriju bojāeju tādās vietās, no kurām viņi var brīvi izkļūt? Tajā pat laikā ogļskābā gāze un sērūdeņradis iedarbojas ļoti lēni un tikai pie ļoti lielas koncentrācijas. Turklāt ir fiksēti gadījumi, kad lāči, apēduši «nāves ielejā» mirušo dzīvnieku gaļu, tūdaļ arī paši gājuši bojā.


Versija

Vulkanoloģijas institūta darbinieki N. Podkļetnovs un G. Karpovs ir veikuši «nāves ielejas» gāzes izdalījumu pētījumus un fiksējuši tajos savienojumus ūdeņraža cianīdu un hloraino ciānu. Tās ir ļoti toksiskas vielas, kas ātri iedarbojas un izraisa vestibulārā centra paralīzi un nāvi.

Acīmredzot šis pats faktors darbojas arī Kovas «sātana kapsētā».