Annora Petrova- Creepypasta18

BRĪ, NEIZDZĒS ŠO!

Es zinu, ka mani ienīsti, bet mēs kādreiz bijām labākās draudzenes un man vajag, lai šo izlasi. Man šķiet, ka man ir nopietnas nepatikšanas un Tu neko nevari darīt lietas labā, bet man vajag, lai vienkārši izlasi, Tev tas jāzina. 

Es zinu, ka mēs neesam runājušas kopš atlases skates. Ir pagājusi mūžība, bet tas, kas notika toreiz ar Tevi nebija mana vaina. Nu, vismaz tā VISA nebija mana vaina. Zinu, ka visi domā, ka vainīga biju tieši es, bet es nekad nedarītu ko tādu, kas Tevi sāpinātu. 

Šis viss izklausīsies traki, bet man tas kādam jāpastāsta, lai kāds zina. 

Tas viss sākās, kad mācījāmies astotajā klasē. Tas bija vakars pirms Klasiskā Kristāla sacensībām. Es biju mājās un nevarēju iemigt, jo biju satraukusies par sacensībām. Es piegāju pie datora, tāpat vien pasērfoju internetā un skatījos attēlus, bet nekam nespēju koncentrēties, es vienkārši tur sēdēju un tad izdomāju ierakstīt savu vārdu „google.com”

Man to nekad nevajadzēja darīt, Brī. Sākumā tas viss bija parastās lietas, kas atveras visiem, kad viņi savu vārdu iegoglē. Tad es atradu pati savu Wikipēdijas lapu. 

Es domāju, ka mūsu klubs to ir ielicis vai mans tētis, vai kāds savējais, tur nekā daudz nebija, tikai daži fakti par slidošanu, pilsēta, kurā dzīvoju, bet tas, kas piesaistīja manu uzmanību bija tas, ka tur bija rakstīts, ka es uzvarēju tā gada Klasiskā Kristāla sacensībās…

Es iesmējos un nodomāju, ka kāds šādā veidā mani cenšas iedrošināt. Es sāku uzbāzties manam tētim, lai atzīstas, ka to ielicis viņš, bet viņš to noliedza. 

Kad es uzvarēju sacensībās nākamajā dienā, es biju neizsakāmi laimīga. Tās bija pirmās sacensības, kurās biju uzvarējusi, tāpēc jutos neizsakāmi laimīga. Atceries, cik smagi strādāju pēc tam. Tad mani vecāki man nolīga Sergeju- lai viņš mani trenētu. Gan jau zini, cik daudz tas varētu izmaksāt. 

Pēc tā es katru reizi pārbaudīju savu Wikipēdijas lapu, kad tuvojās kādas sacensības un tajā vienmēr bija rakstīti rezultāti- kurā vietā es ievietošos. Tur bija rakstīts, ka reģionālajā skatē es ierindošos 15. vietā un tā arī bija. Pēc tā Sergejs pārliecināja manu mammu un tēti, ka esmu spējīga piedalīties Olimpiskajās spēlēs, tāpēc man bija jāpamet skola.

Es slidoju katru dienu, bet Sergejam progress likās nepietiekams, man vajadzēja vairāk censties, lai tiktu Olimpiādē. Tā es sāku strādāt divreiz vairāk un man sāka padoties labāk, bet Sergejam joprojām nebija pietiekami. 

Tad pienāca atlases konkurss. Viss par ko spēju domāt bija uzvara, tāpēc es izdarīju  ko tādu, ko man nevajadzēja. Visi teica, ka favorīte esi tieši Tu, es jutos tā it kā jau būtu zaudējusi sacensībās, tāpēc es uztaisīju Wikipēdijas profilu un mēģināju ierakstīt, ka es esmu tieši to sacensību uzvarētāja. 

Lieta tāda, ka pēc tam, kad mēģināju lapu pārrakstīt, atsvaidzinot lapu viss, kas tajā bija rakstīts:” Annora Petrova ir savtīga maza kuce, kura saņems pēc nopelniem.” 

Es burtiski sabruku. Tāpēc nākamajā dienā izskatījos tik drausmīgi. Es biju pilnīgi apstulbusi. Es atceros, kad skatījos Tavu priekšnesumu un redzēju kā noplīst Tavs slidas asmens, nākamais, ko atceros- es gulēju zemē, seja bija asinīs un tās tecēja no vietas, kuru bija pāršķēlis lidojošais asmens. Tad visi teica, ka tā bija mana vaina, es biju nolikusi savas slidas Tavu slidu vietā. Brī, es godīgi neko tādu nedarīju Tavām slidām- es gribēju uzvarēt, bet es nekad nebūtu darījusi ko tādu, kas Tevi spētu sāpināt. 

Kad es tiku izslēgta no tālākām sacensībām, visi runāja, ka esmu saņēmusi pēc nopelniem. Neviens nekad negribēja dzirdēt manu stāsta pusi.

Esmu droša, ka esi dzirdējusi to, ka pēc tam Sergejs no manis atteicās. Viņš teica, ka esmu viņu izputinājusi. Neviens ar mani nerunāja. 

Vai zini, kā ir, kad visi no Tevis novēršas un kritizē? Man pat neļāva atrasties uz ledus. 

Un tad lapa palika aizvien trakāka. Katru reizi, kad to pārbaidīju, tajā bija rakstītas visbriesmīgākās lietas par mani. Es Tev pat pusi no tām izstāstīt nevaru, valoda bija tik jēla. Es raudāju katru reizi, kad lasīju, bet es nevarēju beigt to pārbaudīt. 

Es zināju, ka man kaut kas ir jādara, tāpēc es aizsūtīju sūdzību vēstuli Wikipēdijai. Es pat centos viņiem piezvanīt, bet visi apgalvoja, ka par lapu neko nezina. 

Es mājās biju viena tajā piektdienas vakarā un nolēmu to pārbaudīt vai lapa ir noņemta. Lapa tur joprojām bija, tikai šoreiz tur bija rakstīts: “Annora Petrova ir maza nožēlojama bārene.” 

Es zaudēju prātu. Es zvanīju vecākiem, lai viņus brīdinātu, bet katru reizi, kad piezvanīju, viss, ko es dzirdēju bija šausminoši smiekli klausules otrā galā. Es viņiem noteikti zvanīju simts reizes, līdz brīdim, kad vairs nespēju izturēt šausminošos smieklus. 

Pēc negadījuma policija man atdeva viņu telefonus un par maniem zvaniem tur nebija nekādu ziņu, it kā es tajā vakarā nemaz viņiem nebūtu zvanījusi. 

Es biju izmisumā. Pirms tam mana dzīve sastāvēja no treniņiem un mācīšanās, es pat nenojautu, cik vientuļa un pamesta patiesībā esmu. Es zinu, ka Tu centies man palīdzēt, bet es biju ieslīgusi depresijā un biju dusmīga uz visu pasauli, tāpēc nelaidu nevienu sev klāt. 

Kad man palika 18 un es dabūju pabalstu no tiesas, es atbraucu uz Šveici. 

Es sevi atjaunoju. Es atkal aizrāvos ar slidošanu. Nav pat pagājis gads, bet es jūtos tā it kā visi būtu noticis tik sen.

Tāpēc man to nemaz nevajadzēja darīt, Brī. 

Es Tev rakstu no veca hoteļa, kas atrodas netālu no Prāgas. Es rīt eju uz noklausīšanos, uz atlasi ledus cirka šovam. Es zinu, ka tas ir kaut kas tāds, par ko mēs kādreiz smējāmies, bet tas ir tas, ko es gribu. Es ļoti uztraucos pirms noklausīšanās, tāpēc veca paraduma labad nolēmu pārbaudīt savu Wikipēdijas lapu. 

To ir tik grūti pateikt, bet kad es pārbaudīju lapu, viss kas tajā rakstīts bija: “Annora Petrova nomira bez draugiem un vientuļa,” un nāves datums ir datēts ar šodienas datumu. 

Es šņukstu tik skaļi, knapi varu visu šo uzrakstīt. Bet es gribēju, lai zini patiesību. Lūdzu, tici man, Brī. Es nofotografēju Wikipēdijas lapu un bildi pievienoju šai vēstulei, tur viss ir, kā jau teicu. 

Es nezinu, ko darīt. Es nevienu šeit nepazīstu un neviens nerunā angliski. Es visu laiku atsvaidzinu lapu. 

Ak, Dievs, cik tas ir bijis sen, es turpinu atsvaidzināt, bet nekas nemainās, es gaidu pusnakti, nezinu, ko darīt, tāpēc esmu ieslēgusies savā istabiņā. 

Līdz pusnaktij ir palikušas vien dažas minūtes. Viss, ko vēl spēju izdarīt ir visu laiku atsvaidzināt lappusi. Esmu nogurusi, bet nav iespējams apstāties. Man bail pamest datoru, līdz nezinu, kas notiks tālāk.