Anglijas spoku apsēstākā ēka - Borlijas rektorija8

Pirmā "Mūķenes" un Bullu ģimenes tikšanās notika jau pēc ģimenes tēva nāves.   1900 gada 28 jūlijā mācītāja vietu Borlijā ieņēma viņa dēls Harijs Bulls.  Viņa meita Etele ar māsām atgriezās no viesībām un, ieejot savā dārzā, viņi ievēroja stāvu tumšās drēbēs. Figūra atradās tālu no viņām, un viņas nevarēja redzēt tās seju.  Viena no māsām, kura bija iznākusi sagaidīt meitenes, piegāja viņai tuvāk, un spoks negaidot izgaisa. . No tā laika mājas iemītnieki pastāvīgi satika "mūķeni".  Spoks visbiežāk bija redzams, ejot pa vienu un to pašu maršrutu dārzā. Vēlāk šo maršrutu nosauca par "mūķenes aleju".
 

Mājas saimnieks Harijs Bulls no spoka nebaidījās- viņš pat bija uzcēlis netālu no Mūķenes alejas vasaras mājiņu, no kuras ne vienreiz vien novēroja rēga pārvietošanos. 

Harijs Bulls nomira  1927 gadā Gaišzilajā istabā, kura no tā laika skaitījās nemierīga- viņa spoks, ģērbies tajā pašā apģērbā, kurā Harijs tika apglabāts, laiku pa laikam apmeklēja šo istabu. Runāja atī par dīvainām lodēm, kuras riņķojot ap māju.

1930 gadā mājā apmetās Harija Bulla brālēns Laionels Forsters un viņa jaunā sieva Marianna. Pirmajos divos gados, kurus viņi nodzīvoja Borlijā šeit nemitīgi notika biedējošas un savādas lietas - nemitīgi zvanīja durvju zvans, krita ķieģeļi, bija dzirdami soļi, kliedzieni un vaidi.  reizēm bija redzami mūķenes un garīdznieka rēgi (kurā Laionels atpazina Hariju Bullu) Uz mājas sienām parādījās uzraksti, kuri pieprasīja sveces, dvēseles aizlūgumus un lūgšanas. 

1932 gadā Borliju apmeklēja miertiesnesis Gajs Lestrendžs kurš vēlāk atstāja sīku redzētā aprakstu. "Uzreiz pēc manas ierašanās es ieraudzíju neskaidru stávu zem arkas, kura mirklī izgaisa, tiklīdz es viņai tuvojos. Mājā pēkšņi sāka lidot pudeles, kuras uzradās kā no gaisa.  Sāka zvanīt reizē visi zvaniņi. Un tad es iekliedzos "Lūdzu, partrauciet kaut uz brīdi!" Un visi zvani reizē apklusa. 

Forsters, lai tiktu skaidrībā ar nesaprotamo velnišķību,  uzaicināja spoku speciālistus.  

Harijs Praiss, atbraucis pie Forsteriem, pieņēma, ka jaunajai, nelīdzsvarotajai majas saimniecei, ir kāds sakars ar visām šīm dīvainībām.Tās parasti notika, kad Marianna atradās atsevišķi no pārējiem vai visbiežāk- viena. Pēc pieciem gadiem Forsteriem tas viss piegriezās, un 1935. gadā viņi pameta šo māju. Harija Praisa ziņā, kurš vēlāk aprakstīja visus notikumus savā grāmatā "Pati nemierīgākā māja Anglijā: desmit gadu pētījumi Borlijas rektorijā"

 1938 gadā Praiss ar saviem domubiedriem pamēģināja nodibināt spiritisku kontaktu ar nemierīgo garu. Tas paziņoja, ka uzstājas "mūķenes Marijas Laras vardā , kuru nogalināja  1667 gadā klosterī Borlī tuvumā" un brīdināja, ka māja nodegs. 

Vai tas tiešam bija nelaimīgās mūķenes gars, nav zināms, bet gara paziņojums piepildījās- 1939 gada 27. februārī māja nodega. Jaunais mājas iemītnieks, atvaļinātais kapteinis Gregsons, naktī kārtoja bibliotēkā grāmatas. Pēkšņi kaut kas krita no augšas un sasita petrolejas lampu.  Liesmas ātri pārņēma visu māju , no kuras palika tikai sienas. Kad viss bija beidzies, konstebls pavaicāja Gregsonam, kas bija tie divi cilvēki- sieviete pelēkā un vīrietis katliņā- kuri iznāca no liesmu pārņemtās mājas. Gregsons samulsa- mājā dzīvoja tikai viņš ar saviem diviem dēliem.  

Bet ar to stāsts par Borlijas abatiju nebeidzās - 1943 gada augustā Praiss veica izrakumus nodegušās mājas pagrabos un atrada tur cilvēka atliekas. Pēc ekspertu viedokļa tās piederēja jaunai sievietei- turklāt nelaiķes zobu stāvoklis bija tāds, ka viņai dzīvai esot, vajadzētu ciest nemitīgas sāpes. Daudzi no tiem, kuri bija redzējuši "mūķeni" tuvumā runāja par viņas nelaimīgo, bālo un sāpju izmocīto seju!

Pagājušā gadsimta 90- tajos gados rektorijas vietā uzcēla municipālās ēkas- bet laiku pa laikam presē parādās paziņojumi par dīvainībām šajā vietā vēl tagad....

Praiss un garīdznieks pie "mūķenes" kapa.