An Egg14

Šeit ir viens ļoti labs stāsts kam uzdūros internetā.Orģināls bija angļu valodā tādēļ nācās pārtulkot.

Ola
Tā bija autoavārija. Nekas ievērības cienīgs, bet vienalga tā bija letāla . Tu aiz sevis atstāji sievu un divus bērnus.Tā bija ātra nāve, bez sāpēm. Medicīniskā palīdzība centās tevi glābt, bet diemžēl nekā. Tavs ķermenis bija tik ļoti sadragāts ka nebija nekādas cerības izdzīvot. Un tad tu satiki mani.

"Kas...kas notiek?" Tu jautāji.

"Kur es esmu?"

"Tu esi miris," es teicu mierīgā balsī.”Nav jēgas lieki pārmīt vārdus”.

"Uz ielas bija autobuss...un tas slīdēja..."

"Aha." Es teicu.

"Es...es esmu miris?"

"Aha. Bet tev navajadzētu justies slikti. Katrs reiz nomirs." Es teicu.

Tu skatījies apkārt. Apkārt nebija nekas cits kā liels tukšums. Tikai tu un es.

"Kas šī ir par vietu?" Tu jautāji."Vai šī ir pēcnāve?"

"Vairāk vai mazāk," es teicu.

"Vai tu esi dievs?" Tu prasīji.

"Jā." Es atbildēju. "Es esmu dievs."

"Mani bērni...mana sieva," tu teici."Kas ir ar viņiem?" "Vai viņiem viss būs kārtībā?"

"Man patīk redzēt šādas lietas," Es teicu. "Tu tiko nomiri un pirmā lieta par ko tu uztraucies ir tava ģimene. To vienmēr ir patīkami redzēt."

Tu vēroji mani ar fascināciju. Priekš tevis, es nemaz neizskatījos pēc dieva. Es tikai izskatījos pēc kāda vīra. Pēc kādas nezināmas autoratīvas figūras. Es vairāk atgādināju skolotāju, nekā visvareno.

"Neuztraucies," es teicu. "viņiem nekas nekaišs. Tavi bērni tevi atcerēsies kā pilnīgi perfektu personu. Vieņiem nebija laika tevi izzināt .Tava sieva raud ārēji, bet iekšēji ir atvieglota. Godīgi sakot tava laulība bija uz izjukšanas sliekšņa. Ja tas tevi nomierinās, viņa jūtīsies vainīga par to ka jutās atvieglota...

" "Ā," tu teici. "Tātad, kas tagad notiks? Vai es došos uz paradīzi vai elli?"

"Ne uz vienu, ne uz otru" Es teicu. "Tu tiksi reinkarnēts.

" "Ā," tu teici. "Tātad Hinduistiem bija taisnība."

"Katra reliģija ir pareiza savā veidā," Es teicu. "Nāc, pastigāsimies."

Tu man sekoji līdzi tukšumā.

"Kur mēs dodamies?"

"Nekur tieši," Es atbildēju. "Ir jauki pastaigāt kamēr mēs runājam."

"Tātad, kāda tam visam ir jēga?" Tu jautāji. "Kad es atdzimšu ,es būšu kā balta lapa?Mazulis. Viss ko es piedzīvoju šajā dzīvē būs bijis bezjēdzīgs?."

Nē, nemaz!" Es teicu. "Tev pieder visas tavas zināšanas un pieredzes no visām tavām pagājušajām dzīvēm. Tu viņas tikai tagad nevari atcerēties!." Es pārstāju staigāt un saņēmu tevi aiz pleca. "Tava dvēsele ir burvišķīgāka, skaistāka, un lielāka nekā tu jebkad to varētu iedomāties Cilvēka prāts satur tikai kripatiņu no tā kas tu patiesi esi . Tas ir gluži kā iemērkt pirkstu ūdens glāzē lai pārbaudītu vai tas ir karsts vai auksts. Tu ieliec tikai nelielu daļu sevis šajā ritenī, un kad tu no tā iznāc, tu esi ieguvis visu pieredzi kas tam bija." „Ja mēs uzturētos šeit nedaudz ilgāk tu sāktu atcerēties visu kas tu esi bijis. Bet nav jēgas to darīt katru reizi starp jebkuru dzīvi. ”

" Tad cik reizes es esmu atdzimis?"Tu jautāji.

"Oi, daudz. Daudz jo daudz. Un daudz un dažādās dzīvēs." Es teicu. "Šoreiz tu atdzimsi par Ķīniešu meitenīti 540 gadus pirms mūsu ēras."

"Pag,pag.Ko?" Tu stāvēji apmulsis. "Tu mani sūtīsi atpakaļ laikā?"

"Nu, tehniski tā sanāk. Laiks, kādu tu zini, eksistē tikai tavā visumā, Lietas ir nedaudz savādākas no turienes kur es nāku."

"Un no kurienes tu nāc?" Tu vaicāji.

"Ak protams!" Es paskaidroju. Es nāku no pavisam citas vietas. Un tur ir vairāk tādu kā es. Es zinu ka tu vēlies uzzināt kā tur ir, bet godīgi sakot tu to vienkārši nesapratīsi."

"Ā." Tu teici, nedaudz sarūgtināts. "Bet paga. Ja es atdzimstu kādā citā laika periodā, vai ir iespējams ka es varu satikt sevi?"

"Protams. Tas gadās visu laiku. Un kad katra dzīve tikai uztraucas par savējo ,tu pat nezini kad tas notiek!"

"Tad kāda tam visam ir jēga?"

"Nopietni?" Es prasīju. "Nopietni? Tu man prasi kāda ir dzīves jēga? Vai tad tas nav nedaudz stereotipiski?"

"Nu tas ir saprātīgs jautājums." Tu uzstāji.

Es ieskatījos tavās acīs. "Dzīves jēga, iemesls kāpēc es izveidoju šo visumu ir lai tu varētu iegūt pieredzi."

"Tu domā visu cilvēci? Tu vēlies lai mēs visi nobriestam?"

"Nē, tikai tu. Es izveidoju visu šo visumu tikai priekš tevis. Ar katru jauno dzīvi tu nobriesti un kļūsti par lielāku un dižāku intelektu"

"Tikai es? Un kā tad ar visiem pārējiem?"

"Tur nav neviena cita," es teicu. "Šajā visumā eksistējam tikai tu un es ." Tu uz mani lūkōjies ar apmulsumu.

"Bet visi zemes ļaudis..." "Visi tu. Tikai dažādas tevis inkarnācijas."

"Paga ,es esmu visi!?" "Beidzot tu sāc saprast." Es teicu, un uzsitu ar apsveicošu pliķi pa muguru.

"Es esmu katrs cilvēks, kas ir jebkad dzīvojis?"

"Vai katrs kurš jebkad dzīvos, jā."

"Es esmu Ābrahams Linkolns?"

"Un tu esi arī Džons Wilkss Būts." Es piebildu.

"Es esmu Hitlers?" tu jautāji, nobiljies

. "Un tu esi arī milioni kurus viņš ir nogalinājis."

"Es esmu Jēzus?"

"Un tu esi arī visi viņa sekotāji.

" Tu apklusi pilnībā. "Katru reizi kad tu kādam nodarīji pāri" Es teicu, "Tu nodarīji sev pāri. Katra labā lieta ko tu kāda labā esi darījis, tu to esi darījis priekš sevis. Katrs skumjais un labais moments ko jebkurš jebkad ir vai būs pieredzējis pieder tev.

"Kādēļ?" Tu man jautāji. "Kādēl to visu darīt?"

"Jo, kādu dienu tu kļūsi gluži tāds pats kā es. Tāpēc ka tāds tu esi. Tu esi viens no manas sugas. Tu esi mans bērns."

"Whoa." Tu teici apbrīnots.

"Tu gribi teikt ka es esmu dievs?"

"Nē, vēl nē. Tu esi auglis. Tu vēl joprojām audz. Tad kad tu būsi piedzīvojis pilnīgi jebkuru cilvēka dzīvi, tu būsi pietiekoši pieaudzis lai piedzimtu."

"Tātad viss visums," tu teici. "Tas ir tikai..."

"Tāda kā ola." Es atbildēju. "Tagad ir laiks tev doties uz tavu nākamo dzīvi." Un to pateicis, es tevi aizsūtīju tavā ceļā.