Šodien pārņēma nepatīkama sajūta. Varbūt pat kādu laiciņu atpakaļ.
Piesaistījas tas, ka cilvēki nemāk slēpt savas domas, izjūtas precīzi nepateikšu. Varbūt pirmajā mirklī tas neparādās tik ļoti, bet ar laiku to vienkarši nav iespējams noslēpt. Facinēja jau tas kāpēc tas cilvēks jūt tādu naidu, dusmas pat riebumu pret otru. Vēl joprojām es nespēju saprast kāpēc tas cilvēks jūt tādu riebumu. Es neesmu pasaules nagla vai uzmetos ar pirkstiņiem pa gaisu vai arī bakstu ar degunu mākoņus. Esmu tikai parasts vidusmēra cilvēks un mirstīgais kā mēs visi. Jautāt jau nav vērts tam cilvēkam, jo kā vienmēr tas viss tiks noliegts un pagriezts otrādāk. Vienīgā doma, kas mani mierina ir tas, ka rīt ir pēdējā darba diena un diez vai es to cilvēku vēl satikšu. Gan jau, ka nāksies uzskriet kaut kur virsū, bet tā pat zinu, ka vienīgais jautājums: būs kā iet? atbilde: labi.
P.S. dzīvojam vienreiz ;)
