Runājot par slimnīcām un gariem. Mutere dobeles slimnīcā savlaik gulēja, un teica ka vienu nakti esot bijusi tāda sajūta ka kāds cilvēks apsēstos gūltas galā. Domāja ka māsiņa vai arste ienāca, pamodās un neviena nav. Labākais ir tas ka pēc tā atgadijuma paris mēnešus vēlāk, gāju autoskolā. Mums slimnīcā bija tās pirmās palīdzibas stundas. Tās beidzās pāri desmitiem vakarā. Nebūtu jau nekas traks, ja mes ar vienu no kursiem nebutu trepju vietā paņemuši liftu un nobraukuši uz morgu, jo sajaucām pogas. Tad nostrādāja mana fantāzija, atcerējos to muteres stāstito par spokiem, sākas neliela panika. Uzbraucot no pagrabstāva uz pirmo stāvu, gāju strauji uz ārdurvju pusi. Un tās bija aizslēgtas. Atvičaju, ja nebūtu atnākusi kautkāda māsiņa vai arste un tās atslēgusi, es biju ļoti tuvu tam brīdim , kad krēsls lidotu caur durvju stiklu. Itkā no vienas puses spoku eksistence nav loģiska un iespējama, bet attiecīgās situācijās smadzenes par to aizmirst.