Pa cik mana dzimšanas diena sakrita ar 11.11.11. Tad nolēmu papētī šo datumu un citus tam līdzīgos. Lai labi lasas.
10.10.10. – pērn, 11.11.11. – šogad, 12.12.12. – nākamgad. Šīs un citas vizuāli tik pievilcīgās skaitļu rindas neviļus rosina domāt ne vien par tajās iekodētu mistisku jēgu, bet arī par noslēpumainām vēsturiskām sakritībām, kas varētu būt notikušas tieši šajos datumos.
Izpētot senatnes liecības, gan kļūst skaidrs, ka vēstures gaitu vadošā griba gandrīz nekad tik klajā veidā nav izpaudusies. Tostarp tās ritumā īpaši pamanāmi ir zīmīgi ar apbrīnojamām vēstures sakritībām saistīti datumi.
Par šo interesanto tēmu gan trūkst visaptverošu pētījumu, tāpēc jāiztiek ar atsevišķu, iespējams, no kopējā konteksta izrautu dīvainu notikumu uzskaitījumu, kas, protams, nevar pretendēt uz pilnīgumu. Droši vien daudzi vēl no skolā mācītā atcerēsies, ka vienā dienā – 1616. gada 23. aprīlī – Mūžībā aizgāja divi literatūras dižgari – Viljams Šekspīrs un Migels de Servantess. Tikpat interesants datums ir arī, piemēram, 14. aprīlis. 1912. gadā šajā dienā, nelaimīgā kārtā uzskrienot uz leduskalna, okeāna dzelmē kapu rada "nenogremdējamais" laineris "Titāniks". Bet, sākot no 2010. gada 14. aprīļa, vairākas dienas krietna puse pasaules aviācijas izrādījās piekalta zemei Islandes vulkāna Eijafjadlajegidla izvirduma dēļ.
Pasaules tīmeklis ir pārblīvēts ar bieži faktoloģiski kļūdainiem stāstiem par dīvainām, pat itin kā mistiskām sakritībām, kas saistījušas ASV prezidentus Džonu Ficdžeraldu Kenediju un Ābrahamu Linkolnu (abi kļuvuši par ASV prezidentiem ar 100 gadu intervālu, turklāt, labi gribot, sakritības var atrast arī daudzās citās viņu dzīves epizodēs) vai arī – Napoleonu un Hitleru (abi nākuši pie varas ar 129 gadu intervālu). Bezgala daudz šādu teoriju saistībā ar skaitli vienpadsmit saproducēts, atceroties traģiskos 2001. gada 11. septembra notikumus ASV.
Visā šajā sakritību lietā ir daudz pārspīlēta un pat safabricēta, taču gadās arī interesanti atklājumi – piemēram, ka franču revolūcijas (1789, 1830, 1871) ir notikušas ar konsekventu 41 gada intervālu.
Trauksmainais 21. jūlijs
Parokoties senajās hronikās, sakritību uzskaitījumu var papildināt ar jauniem atklājumiem. Izrādās, viens no septiņiem pasaules brīnumiem – nakts tumsā spoži mirdzošā Aleksandrijas (Faras) bāka – savas vēstures gaitā tikusi nopostīta deviņas reizes (365., 400., 700., 796., 956., 1100., 1303., 1323. (1326.) un 1375. g.), turklāt divas reizes (365. un 400. g.) zemestrīces laikā pamanījusies sagrūt vienā un tajā pašā dienā – naktī uz 21. jūliju, kad Ptolemaju dinastijas faraonu pārvaldītā Ēģipte gatavojās ikgadējiem Nīlas svētkiem.
21. jūlijs vispār ir bijis diezgan trauksmains datums cilvēces vēsturē – Aleksandrijas bākas sestā degšana 1100. gadā sakrita ar dienu, kad krustneši Buloņas Gotfrīda vadībā ieņēma Jeruzalemi. Vēl vairāk – pēc vienas no laika skaitīšanām tieši šajā dienā pirms daudziem gadsimtiem – 586. gadā pirms Kr. babilonieši Jeruzalemē iznīcināja jūdaistu svētumu – Pirmo Zālamana templi, un tieši pēc šā notikuma sekoja 70 gadus ilgais seno jūdu Babilonas gūsts. Seno romiešu vēsturnieks Flāvijs vēsta, ka tieši šajā pašā datumā 70. gadā (pēc cita varianta, 68.) nodega arī Otrais Zālamana templis. Taisnības labad jāpiemin: laikabiedrs gan raksta, ka 19. jūlijā liesmas pārņēmušas tā ziemeļrietumu galeriju, taču pats milzu komplekss galīgi bojā aizgājis tieši 21. jūlijā.
Šajā pašā dienā 356. gadā pirms Kr. pasaules slavas kārais Hērostrats dedzināja Artemīdas templi Efesā, bet 435. gadā – atkal liktenīgo Nīlas svētku laikā – sabruka Aleksandrijas teātris daudzcietušās Faras bākas tuvumā. Hronika vēsta, ka šī katastrofa aiznesusi līdzi daudzu cilvēku dzīvību, turklāt pēc tās vēl 40 dienas debesīs bijuši redzami "putekļu un uguns mākoņi". Pēc laikabiedru ziņām, plašā gadsimtu intervālā izmētātās 21. jūlija katastrofas parasti bija saistītas ar neskaidras (mūsdienās zinātnieki uzskata, ka, visticamāk, vulkāniskas) izcelsmes ugunsgrēkiem.
Pavisam "liktenīgā" 21. jūlija kontā ir gandrīz 50 dažādu laikmetu notikumi – kā izrādās, šajā dienā ienaidnieku priekšā kritusi Svētā Romas impērija, divas reizes krustneši posušies krusta kariem, vairākas reizes notikuši antisemītisma akti, vienu reizi parādījusies Kazaņas Dievmāte, turklāt 1588. gadā šajā pašā dienā angļu flote sagrāva spāņu neuzvaramo armādu.
Simboliski tīkamais 8. oktobris
Ja ticam senajiem hronistiem, īsteni maģisks datums ir arī 8. oktobris – pēc jūdaistu tradīcijas, 3761. gadā pirms Kr. šajā dienā radīta pasaule. Bet pēc 17. gadsimtā dzīvojušā īru arhibīskapa Džeimsa Ašera aprēķiniem, šis svarīgais notikums noticis 4004. gada 22. oktobrī pirms Kr.
Dažādie datumi šajā gadījumā izskaidrojami ar to, ka pirmajā gadījumā ticis lietots Jūlija, bet otrajā – Gregora kalendārs.
Šī diena ar savu simbolismu bija iepatikusies it sevišķi viduslaiku hronistiem. Jo kā gan citādi izskaidrot, ka 8. oktobris (ar svārstīšanos vienas divu dienu robežās atkarībā no dažādajiem priekšstatiem par to, cikos sākas diena) dažādās tradīcijās saistīts ar veselu virkni svarīgu, arī svētu notikumu virkni – sākot ar dažādiem Dievmātei veltītiem svētkiem un beidzot ar dažādos laikmetos notikušām krasām klimata maiņām un jūras kaujām. Interesanti, ka pēc gregoriskās laika skaitīšanas sistēmas šajā pašā datumā (pēc jaunā stila – 21. oktobrī) 1805. gadā notikusi arī slavenā Trafalgāras kauja, kurā britu flote admirāļa Nelsona vadībā sakāva franču un spāņu floti. Savukārt Grieķijā 362. gada 22. oktobrī noslēpumaina uguns iznīcināja Apolona templi.
Liktenīgo datumu vidū ne mazāk godpilnu vietu ieņem arī 24. augusts – 1572. gadā Parīzē tas iekrāsojās vairāku tūkstošu hugenotu asiņu sarkans nežēlīgajā svētā Bērtuļa naktī. Pēc vienas versijas, tieši šajā dienā 79. gadā pirms Kr. Vezuva izvirdums iznīcināja visu Dienviditālijas piekrasti, aiznesot savus pelnus līdz pat Ēģiptei.
Vai var ticēt hronistiem?
Skopajai vēsturisko datumu sakritībām veltītajā literatūrā gan var arī atrast viedokli, ka senajiem hronistiem pārlieku uzticēties nevajadzētu. Uzkrītoši precīzās un hronoloģiski tuvās sakritības vedina uz domu, ka runa ir par viena notikuma atkārtošanos. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos rakstvedis dažādu – nereti ideoloģisku – apsvērumu dēļ pārcenties, uzsverot sava valdnieka labos darbus vai arī nīstā ienaidnieka nodarījumu smagumu (tieši tāpēc liela daļa ugunsgrēku statistikas Krievijas vēsturē saistīta ar Zelta ordas "jūga" laikiem).
Vismaz daļā sakritību var būt vainojamas arī daudzajos gadsimtos radušās tīšas vai netīšas hronoloģiskās kļūdas – arī atšķirīgo vēsturiskā laika mērīšanas sistēmu dēļ, kas atsevišķos laikmetos dažādās pasaules malās pastāvējušas vienlaikus, savā starpā konkurējot. Kaut vai jaunā gada datuma pārcelšanas dēļ (no septembra uz janvāri) nav nekas neparasts, ka senajās hronikās notikumu datējumi var svārstīties divu triju gadu robežās. Tāpēc arī sanāk, ka krustneši Jeruzalemi ieņēma gan 68., gan 70. gadā, Romas imperators Aurēlijs dedzināja Aleksandrijas bibliotēku, pēc dažādiem avotiem, pat veselas četras reizes – 270., 271., 272. un 273. gadā, bet Cēzars veica šo pašu grēka darbu 51., 48. un 47. gadā pirms Kr. Principā nav nekas neparasts arī, ja senajās hronikās aprakstītie notikumi svārstītos pat vairāku tūkstošu gadu amplitūdā – tik ļoti atšķiras dažādas laika skaitīšanas sistēmas. Spilgts piemērs tam ir Jēzus Kristus dzimšana, kas, pēc kristīgās tradīcijas, notikusi 7. – 2. gadā, 3760. gadā kopš pasaules radīšanas – pēc jūdaistu skalas, 5508. gadā – pēc Bizantijas skalas utt.
Vai slepena zīme?
Dīvainas datumu sakritības var novērot arī dabas kataklizmu vēsturē. Pēc dažām aplēsēm, no 64. līdz 1885. gadam cilvēce pārdzīvojusi 134 dabas katastrofu ciklus – pa vienai postošu katastrofu sērijai 13,6 gadu laikā. Viens no šādiem dīvainiem datumiem ir 16. decembris. 1631. gadā šajā dienā sešas Dienviditālijas pilsētas smagi cieta Vezuva izvirdumā – tā stiprums bija salīdzināms ar postošo 79. gada katastrofu. 1682. gada 16. decembrī notika spēcīga zemestrīce Čīlē, bet 1707. gadā šajā dienā izvirda Fudzi vulkāns Japānā.
Bet 26. aprīlis ir diena, kad ar divdesmit gadu intervālu notika divas postošas nelaimes – avārija Černobiļas atomstacijā (1986) un zemestrīce Taškentā (1966). Arī Rīgas vēsturē var novērot mīklainu sagadīšanos, kad trīs iznīcinoši ugunsgrēki dažādos gadsimtos – 1547., 1677. un 1721. gadā – bija to apsēduši nezin kāpēc vienā datumā – 21. maijā. Saistībā ar ugunsnelaimēm atkal jāpiemin 8. oktobris. 1871. gadā šajā dienā pusdesmitos vakarā sāka plosīties lielais Čikāgas ugunsgrēks, drīz izplatoties visā Mičiganas ezera apkaimē un smagi skarot Viskonsinas, Aiovas, Minesotas, Indiānas, Ilinoisas štatus. Bet Maskava savā vēsturē vismaz divas reizes ir dedzināta jūnija beigās – 1390. gada 22. jūnijā un 1547. gada 21. jūnijā. Savādu sagadīšanos vēl 19. gadsimtā atklāja arī kāds franču meteorologs. Vācot statistiku par aukstākajām ziemām Eiropas vēsturē, viņš atklāja, ka saltākās bijušas tās, kuru gadā ir skaitlis deviņi.
Tā vien šķiet, ka vēsturi virzošie spēki reizēm itin kā cenšas sniegt cilvēcei kādu slepenu zīmi, ko gan nevienam nav izdevies atminēt. Kā gan citādi izskaidrot sakritību, ka 79. gada 24. augustā Vezuvs iznīcināja senos Pompejus, bet pēc 300 gadiem šajā dienā Romu iekaroja vestgotu vadoņa Alariha vadītie karapūļi.
Vai vēsture diktē savu gribu?
Meklējot šo it kā nejaušo sakritību mīklas atminējumu, pētnieku priekšā ir visai sarežģīts uzdevums noskaidrot, vai šie notikumi dažādām tautām tiešām atkārtojušies noteiktā intervālā. Šādas statistikas apkopošanu patiesi var nosaukt par gandrīz neiespējamu misiju. Turklāt – kā noteikt, vai sakritības radušās aklas ap-stākļu sakritības dēļ vai arī saistītas ar tiem pašiem likumiem, kuriem pakļauts Visums?
Mēģinot rast atbildi arī uz šo jautājumu, jau slavenais psihologs Karls Gustavs Jungs kopā ar Nobela prēmijas laureātu fizikā Volfgangu Pauli izstrādāja sinhronizācijas teoriju – par procesu jēdzienisku sasaisti, skaidrojot sakritības kā kāda līdz šim nenoskaidrota universālā principa izpausmi. Bet cits Nobela prēmijas laureāts Alberts Einšteins kopā ar saviem audzēkņiem Borisu Podolski un Natanu Rozenu 1935. gadā, cenšoties izskaidrot informācijas pārnešanas fenomenu elementārdaļiņu pasaulē, nonāca pie secinājuma: ja kaut kas ir noticis, tad tas noteikti atkārtosies vēlreiz. Piemēram, ja kāds fotons kaut kur ietriecies, tad tas pazūd, bet fotona informācija tiek acumirklī pārnesta uz citu fotonu. Viens fotons šādi kļūst par otru. Vēlāk šo kvantu pasaules īpašību nosauca par teleportāciju vai EPR-efektu. Ilgu laiku šī teorija neguva pierādījumu, līdz 1997. gadā vācu pētnieks Volfgangs Baumeisters un viņa līdzautori no Austrijas universitātes pierādīja, ka fotonu – gaismas kvantu – var teleportēt, acumirklī pārnesot no vienas vietas uz citu un turklāt saglabājot tā informāciju, kuru izmantojot jebkurā telpas punktā var viegli radīt tieši tādu pašu fotonu.
Droši vien nav nejauši, ka pēdējā laikā Rietumos aizvien populārāka kļūst mūžsenā teorija par to, ka dabas apstākļi, arī notikumi cilvēku pasaulē, atkārtojas ciklos, turklāt šie apstākļi bieži atkārtojas lielākā mērogā nekā iepriekšējā ciklā. Šajā izpratnē laiks izpaužas kā nebeidzamu ciklu jeb grandiozu enerģijas viļņu deja, kas nepārtraukti pulsē cauri Visumam, sasaistot pagātni un nākotni. Mūsdienu fizikas sasniegumi šo atziņu apstiprina, runājot par to, ka laiks saplūst ar telpu, kurai tas ceļo cauri, radot telplaiku un izraisot viļņus kvantu okeānā, kas ļauj pastāvēt Visumam.
Šajā izpratnē vēsturiskās sakritības tikai ārēji izskatās pēc nejaušībām. Pēc savas būtības līdzīgu notikumu atkārtošanās drīzāk liecina, ka cilvēki kārtējo reizi ir iekrituši laika kodu izliktajās cilpās, nespēdami novērst apstākļus, kas noveduši pie nevēlamā notikuma. Dažu izpratnē spilgts piemērs tam ir savulaik plaši izskanējušais ASV prezidentiem uzliktais "divdesmit gadu lāsts". Savādu un noslēpumainu iemeslu dēļ gandrīz 160 gados pēc Viljama Henrija Harisona nāves aptuveni ik pēc 20 gadiem kāds ASV līderis bija vai nu noslepkavots, miris birojā vai arī izdzīvojis slepkavības mēģinājumā. Neveiksmīgie mēģinājumi aizraidīt aizsaulē Ronaldu Reiganu un Džordžu V. Bušu, pēc šīs teorijas piekritēju domām, tikai apstiprina šo šablonu. Vai izdzīvošana šajos atentātos pieliks lāstam punktu, atklāšot 2020. gada prezidentūras cikls.
Tā vien šķiet, ka vēsturei patiesi piemīt tieksme atkārtoties, turklāt ar noteiktu mērķi – liekot apjēgt tās gaitas veidotājiem, ka vēstures dvēseli nevar apmānīt. Ievērojamais 19. gadsimta vēstures filozofs Kuno Fišers šajā saistībā ir teicis: "Acīmredzot pasaules vēsturei lielajos jautājumos, no kuriem atkarīga pasaules nākotne, lai apstiprinātu jaunu likumsakarību esamību, nākas atkārtot pierādījumus nepieciešamībai vai pretējā neiespējamībai. Ne velti tā divas reizes – ar kauju pie Filipām (42. g. pirms Kr.) un kaujā pie Akcijas raga (31. g. pirms Kr.) pierādīja Cēzara varas nepieciešamību Romā. Tieši tāpēc arī Francijas Burbonu dinastija divas reizes tika padzīta no troņa un arī Napoleonu uzvarēja divas reizes."
• Priekšstats par laikmetu nomaiņu un to ciklisku atkārtošanos jo spilgti izpaužas jau vēdiskajā tradīcijā, bet tikpat labi to pazina arī maiji, acteki un citas senās tautas. Mūžīgu atkārtošanos kā pamatideju savos darbos uzsvēra dižais filozofs Frīdrihs Nīče, bet sengrieķu filozofs Efesas Heraklīts 5. gs. pirms Kristus uzskatīja, ka pasaulē viss pulsē 10 800 gadu ciklā.
• Vācu zinātnieks J. Zass jau 19. gs. domās sadalījis senās pasaules karti piecās daļās – Austrumu, Centrālajā un Rietumāzijā, Austrumu un Rietumeiropā, atsevišķi izdalot arī Ēģipti. Viņš secināja, ka ik pa 250 gadiem pār šīm teritorijām brāžas vēsturisku norišu vilnis, atnesot līdzi notikumus, kas reizi jau tādā vai citādā veidā ir risinājušies tā iepriekšējā atnākšanā.
• Pirmais vilnis esot sācies Ķīnā apmēram pirms pieciem gadu tūkstošiem. Katru no tiem raksturo iekarojumi, diženu valdnieku nākšana pie varas, impēriju uzplaukums un noriets. Pēc šīs teorijas, piektajā vilnī 2000. gadā Rietumeiropā jāizveidojas valstu pārrobežu savienībai (nu gluži kā Eiropas Savienība), tāpat gluži precīzs šķiet arī paredzējums par Japānas un Ķīnas ekonomiskās ietekmes atdzimšanu.
• Daži krievu pētnieki konstatējuši, ka marts bijis liktenīgs mēnesis Krievijas vēsturē, jo tieši tad risinājušies daudzi nozīmīgi notikumi. To vidū – Romanovu dinastijas un Aleksandra I valdīšanas sākums (attiecīgi – 1613 un 1801), arī Aleksandra II reformu sākums (1855) un nāve atentātā (1881), Februāra revolūcijas sākums (1917), Nikolaja II atteikšanās no troņa (1917), Staļina nāve (1953), Čerņenko aiziešana mūžībā (1985), Gorbačova nākšana pie varas (1985) un kļūšana par pirmo un pēdējo PSRS prezidentu (1990).
• Latvijai liktenīgie datumi vēl nav pietiekami izpētīti, tomēr, šķiet, to skaitā varētu būt Ziemassvētku laiks, kas gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā asiņainās kaujās trīs reizes izvērsās par mūsu karavīru dvēseļu puteni.
