10 noslēpumainākās radības zemes virsū12

Chupacabra spāniski nozīmē "kazu sūcējs". Fenomens, kurš parādījās 1995. gadā Puertoriko kalnos. Nezināms radījums Kanovanasas pilsētā un tās apkārtnē, izsūcot asinis, nogalināja visus mājlopus- vistas,pīles, tītarus, trušus un, protams, kazas – dažreiz simtiem dzīvnieku vienā vakarā. Lauksaimnieki, kuri bija pazīstami ar veidu kā nogalina savvaļas suņi vai citi plēsēji, apgalvoja, ka šī nezināmā zvēra metodes atšķīrās.Tas nav mēģinājis ēst dzīvniekus, kurus nogalināja.Tā vietā, radījums nogalināja izsūcot savu upuru asinis, parasti ar caur maziem iegriezumiem. Kas tas ir? Nezināms plēsējs, ģenētisku eksperimentu rezultāts, ciplanētietis?Visnopietnākie pētnieki uzskata čupakabru par tikai folkloru, kuri izdomājuši māņticīgi vietējie iedzīvotāji. Neskatoties uz to, jūs varat būt pārliecināti – par čupakabru mēs dzirdam ne pēdējoreiz.

Džersijas velna leģenda aizsākās apmēram 1700 gadā, kad tas tika uzskatīts kā katastrofas vai kara zīme. Daži pētnieki apgalvo, ka vairāk nekā 2000 liecinieku ziņojuši ka redzējuši šo radījumu vairākos gadsimtos. Cilvēki, kas pastaigājas pa apkārtējiem mežiem, runā, ka Džersijas velns parasti brīdina par savu tuvošanos ar savu slaveno kliedzienu, kas ir kaut kas vidējs starp sievietes spiedzienu un ūpja saucienu. XIX gadsimta sākumā Džersijas velnu redzēja jūras oficieris Stīvens Dekatūrs.Tajā dienā viņš vadīja šaušanas treniņu ar lielgabaliem. Pēkšņi debesīs parādījās kāda dīvaina lidojoša būtne, līdzīga kādam pasaku briesmonim. Oficieris izšāva un trāpīja, taču lidojošais zvērs, it kā nekas nenotika, turpināja lidojumu. Tieši pirms Pirmā pasaules kara Džersijas velns kļuva par masu panikas iemeslu Painberensā. Šī rajona iedzīvotāju tūkstoši pameta savas mājas bailēs no baumām, ka tuvojas monstrs. Džersijas velns turpināja parādīties publikai arī vēlākos laikos. 1966. gadā viņš Vudberijas tuvumā sarīkoja veselu masu izkaušanu, par upuriem kļuva desmitiem mājas pīļu, zosu, kaķu un suņu, ieskaitot par niknu vācu vilku suni. Vēl viena monstra apbrīnojama īpašība ir tā spēja momentā pārvietoties telpā. Džersijas velnu ir redzējuši gandrīz vienlaikus attālākās ASV ziemeļaustrumu pilsētās. Pētnieki šajā sakarā ir izvirzījuši hipotēzes, ka varbūt leģendārie monstri ir vairāki, vai arī tas ir spējīgs uz teleportāciju. Bet tradicionālā zinātnes pasaule joprojām uzskata, ka par spīti visām aculiecinieku ziņām tā ir parādība no tautas mītiem un secina, ka par monstru cilvēki uzskata retus putnus no gārņu dzimtas, kas ielido ASV no Dienvidamerikas rezervātiem...

Apmēram 13 mēnešus, sākot no novembra, 1966. Rietumvirdžīnijā bija novērojama virkne dīvainu ziņojumu par spārnotu, lielu radījumu. Motmens – lidojušais cilvēks (mēdz dēvēt arī par cilvēku naktstauriņu). Četri cilvēki – Rodžers, viņa dzīvesbiedre Linda un viņu draugi Stīvs un Merija brauca pa šoseju № 62 Dienvidvirdžīnijas štatā. Apmēram pulksten 22.30 pēc vietējā laika viņi ieraudzīja, ka priekšā tumsā mirgo divi sarkani punkti. Automašīna tiem tuvojās un, piebraucot tuvāk, kļuva skaidrs, ka sarkanie punkti ir uz ceļa stāvošas apmēram divus metrus garas divkājainas būtnes acis. Braucējiem sākumā šķita, ka šim radījumam nav galvas, tāpēc ka platās sarkanās acis spīdēja it kā no krūšu augšējās daļas. Ieskatoties braucēji ieraudzīja, ka galva tomēr ir, bet tā ir savienota ar rumpi «pa tiešo», bez kakla. Roku vietā radījumam bija divi iespaidīga izmēra spārni. Sarkanacainais milzenis, plati izpletis kājas, nekaunīgi stāvēja uz šosejas un pat nedomāja dot ceļu automašīnai. Rodžers, kurš vadīja mašīnu, strauji pagrieza stūri sāņus, riskējot, ka mašīna nobrauks no ceļa. Viņš apbrauca «spārnoto putnubiedēkli» un spieda grīdā gāzes pedāli, lai pēc iespējas ātrāk attālinātos no svešinieka. Bet te tev nu bija!Tas vicināja platos spārnus un metās pakaļ mašīnai, kas strauji attālinājās. Viņš lidoja ļoti zemu un izdvesa tādas elsojošas skaņas.Mašīna pa naksnīgo šoseju brauca ar 160 kilometru stundā lielu ātrumu, taču «lidotājam» nesagādāja ne mazākās pūles to panākt..Sekotājs mierīgi turējās līdzi bēgļiem un vajāšanu pārtrauca tikai tad, kad mašīna iebrauca pilsētā. Tuvojoties pilsētas kvartāliem, «lidotāja» izdotās skaņas kļuva klusākas un garākas, bet vēlāk viņš apklusa pavisam un pazuda naksnīgajās debesīs. Rodžers Skeberlijs brauca tieši uz policiju. Apriņķa policijas priekšnieka vietnieks Meisons tajā pat naktī kopā ar braucējiem devās lidojošā pārkāpēja meklējumos, taču atrast jebkādas dīvainās būtnes atstātās pēdas tā arī neizdevās.

Nav daudz cilvēku mūsdienu sabiedrībā , kuri nopietni uztver elfu un feju esamību. Tomēr ir cilvēki kas zvēr uz savām mazbērnu galvām ka tie ir redzējuši tos paši savām acīm – tā pat kā citi, spokus, Siega cilvēku vai Lohnesas briesmoni. Stāsti par maziem, nenotveramiem cilvēkiem ir tikpat seni kā civilizācija pati par sevi un tos var atrast gandrīz katrā kultūrā uz zemes. Visvairāk mums ir pazīstamas leģendas par elfiem, rūķiem un troļļiem no Eiropas un Skandināvijas. Anglijā, 1842. gadā, kāds vīrs apgalvoja ka redzējis rūķiem līdzīgus radījumus, kad gājis pa pļavu, ceļā uz māju. ‘’Tur viņu bija desmitiem, lielākais bija kautkur 3 pēdas garš, bet mazākie bija kā lelles. Viņi pārvietojās roku rokā un no viņiem nebija dzirdamas nekādas skaņas. Es viņus redzēju tikpat skaidri kā es tagad redzu jūs. Es aizskrēju mājās un pazvanīju trīs cilvēkiem, lai atnāktu atpakaļ ar mani uz vietu, kur es tos redzēju, bet kad bijām nokļuvuši tur, viņu tur vairs nebija. Elfi un fejas tika uzsaktīti par diezgan reāliem senajās kultūrās, iespējams, mūsdienās mēs vienkārši viņus esam aizstājuši ar maziem zaļiem cilvēciņiem.