Turpinājums manām mākslinieciskajām izpausmēm. Māsīcai apaļā jubileja, nevarēju izdomāt, ko dāvināt... Nolēmu uzzīmēt viņas portretu. Ja neizdosies pārāk labi, vai līdzīgi, māsīca vienalga priecāsies, jo tāda dāvana offic nav nevienam citam no ģimenes padomā
Māsīca ir skaista, spilgta sieviete, ar klasiskiem sejas vaibstiem, nevajadzētu būt baigi grūti.
Saspļāvu otās, uzklāju avīzes, lai nenosmērētu galdu, un ķēros klāt.
Gleznot 212
Šis ir pirmais uzmetums, vsp diezgan uzjautrinošs, savā tik šķībajā neveiklumā. Bet līdzība ir.
Šeit man draugs pateica, ka māsīcai esot lielāks zods. Labošanas rezultāts jau ir diezgan rēcīgs.
Laboju tālāk, bet vienalga vienas šausmas. Aizmetu otas, apvainoju draugu, un iztriecu puspudeli vīna. Uz dienām trim nometu malā to smērējumu.
Šis variants man pašai patika vislabāk, neskatoties uz neproporcionalitāti, un vsp diezgan nepareizu perspektīvu. Bet īsti nav māsīca, drīzāk viņas vecākā māsa, ja viņai tāda būtu. Tāpēc turpinu labot.
Māsīcas dzimšanas diena jau parīt... ņemos pēc darba pusi nakts. Novācu to roku no sejas, jo nemāku tomēr smuki to roku un dabiski izveidot. Portrets šķita garlaicīgs, tāpēc piezīmēju ziedošu ķirsi, un ziedlapiņas matos... šo variantu pabeidzu pustrijos nakti, man patīk, un dodos laimīga gulēt.
No rīta tomēr nakts darbs man vairs nepatika, tāpēc laboju atkal.
Šis nav gluži galējais variants, es vēl izlaboju to aci, un uzaci, bet beidzamā varianta bilde man nav... Ja māsīca to nofočēs un atsūtīs, pielikšu.
Bet vispār - māsīcai portrets patiesi patika - un man bij nepieredzēts prieks par to.
Starp citu, māsīca arī labi zīmē, un izskatījās, ka mans darbs viņu iedvesmos arī ķerties pie otām